Sociālajā vietnē Facebook žurnāls „Par Āgenskalnu” publicējis pārdomas un atmiņas, kādas reiz bijušas ziemas.
"Šodien man pavaicāja, kā cilvēki šeit kādreiz dzīvojuši ziemās, kuras bijušas krietni bargākas nekā pašlaik. Kāda bijusi vietējā dzīve pie -15C dažādos laika periodos Āgenskalnā.
Jā, ziemas bija citādas. Tās sākās jau novembrī un pārsvarā decembra sākumā jau bija stabila sniega sega, kura nokusa tikai marta beigās. Varētu likties, ka toreiz tik pikojās un vēla sniegavīrus. Nekā nebija, atkušņi bija vien divas, trīs reizes pa ziemu. Tad gan pikojās līdz pilnīgam spēku izsīkumam vai angīnai. Es no pagalma ienācu līdzīgs palielai lāstekai, kuru vispirms atkausēja pie siltas plīts, lai varētu novilkt ledus bruņām līdzīgo apģērbu. Pēc tam man lika pusstundu sēdēt pie karstas krāsns un bija jādzer zāļu tēja.
Manuprāt tolaik cilvēki bija daudz izturīgāki, jo pat pie -30 neviens panikā nekrita. Tolaik lielāko daļu māju apkurināja ar malkas plītīm un krāsnīm. Labas malkas sagāde tolaik bija eksistenciāli svarīga. Malku sāka gādāt jau pavasarī un mans tēvs bija īsts eksperts šai jomā, jo savukārt viņa tēvs bija profesionāls malkas skaldītājs preču stacijas malkas placī jau cara laikos.
Malku atveda lielos divmetrīgos apaļkokos, kurus tad sazāģēja atbilstoši kurināšanai krāsnī vai plītī. Vienai sezonai gatavoja apmēram 6-8 kubikmetrus malkas. Tad nāca skaldīšanas laiks, kas man ārkārtīgi patika. Palīgā nāca arī opaps ar savu īpašo cirvi portfelītī. Lai gan viņam toreiz jau bija pāri septiņdesmit, malku viņš skaldīja kā robots - precīzi vienādu un neaptverami ātri. Saskaldīto malku krāva pagalmā saucamajās "ielās" vai strēķos un žāvēja visu vasaru. Tikai pirms rudens lietiem to krāmēja šķūnī. Arī krāsns kurināšana bija vesela māksla, jo pastāvēja reāls risks noindēties ar tvana gāzi nepareiza kurināšanas procesa dēļ. Krāsnis un plītis stipri uzpasēja, jo dūmvadi tika regulāri tīrīti. Skursteņslauķis tolaik bija tikpat cienījams kā dakteris. Viena lieta, ko nekad nevarēs aizmirst, ir uz malkas plīts gatavota ēdiena garša...kādas kotletes sanāca parastā tērauda pannā uz čuguna plīts riņķiem. Bez smalkajiem pārklājumiem un trīskāršajiem pannas dibeniem, tikai precīza novietošana tuvāk vai tālāk no uguns epicentra.
Vēl bija kāda interesanta energoefektivitātes nianse - logu rāmju aplīmēšana rudenī. Ar pašvārītu klīsteri un garām papīra strēmelēm aizlīmēja visas spraugas starp loga rāmi un sienu vairākās kārtās. Toreiz visi logi bija ar dubultiem rāmjiem un starp tiem vēl ievietoja speciālus vates ruļļus, kas tolaik bija arī kā savdabīgs dizaina priekšmets. Tie bija izšūti smalkiem rakstiem vai no rūtainiem audumiem dažādās kombinācijās un kalpoja gandrīz kā saimnieces vizītkarte labi uzturētai mājai.
Ja siltas mājās nebija nekāda īpaša problēma, tad grūtāk bija ar siltu apģērbu. Tolaik par termoveļu un dūnu jakām neviens pat nesapņoja. Ja kāds tika pie plikādas kažociņa, tad to nēsāja vēl kādu brīdi pēc tā sadalīšnās molekulās. Galvenai apģērbs ziemā bija bieza vilnas auduma mētēlis ar aitādas apkakli un iešūtu stepēta vilnas vatelīna oderi. Pasmagi, bet silti. Īsti aukstā laikā tika nēsāti arī ļoti rupja adījuma lauku vilnas džemperi ar augstām apkaklēm. Īsteni strādnieku šķiras varoņi visur gāja "pufaikās".
Galvenā problēma toreiz bija apavi, jo padomijas apavu rūpniecība spēja piedāvāt tikai apavus ar kuriem varēja doties uz oģļu šahtu vai kartupeļu lauku. Ja pieauguši cilvēki toreiz par izskatu nedomāja vispār un varēja mierīgi staigāt velteņos ar tiem uzmauktām galošām, tad jauni cilvēki to vairs nevēlējās. Tika meklēti visdažādākie varianti kā iegūt kādu ārzemju apavu pāri un tad tajos vilka tik pāru vilnas zeķu, cik varēja iespiest. Ja man no jaunības ziemām ir kādas sliktas atmiņas, tad tās ir pastāvīgi salstošās kājas plānajās "importa" kurpēs. Tomēr es neatceros, ka cilvēki kaut kā īpaši būtu žēlojušies par to, ka ir auksti, vai ziema par bargu. Manupāt šodien izskan pārmērīgas vaimanas par neciešamo aukstumu jau pie mīnus diviem grādiem. Un tas vēl pie šodienas iespējām iegādāties apģērbu ar kuru var pa taisno doties kāpt Everestā.
Vēl kāds atmiņu strēķītis būtu veltāms Ziemassvētku tirdziņiem, kuri tagad ir katrā Rīgas laukumā. Ar zināmu gaišu skaudību es skatos uz milzīgajām eglēm un piparkūku namiņiem. Toreiz nekā tāda nebija. Ziemassvētkus visādi mēģināja izravēt no cilvēku apziņas un aizstāt ar milzīgu sarkanu zvaigzni egles galotnē. Bija kaut kāds Ģeda Moroza propogadas stūrītis ar dažām krāsota finiera dekorācijām un vienu slidkalniņu Viesturdārzā, kur tad arī devās gandrīz visi Rīgas bērni fotografēties pie smieklīgās raķetes vai uz Marsa.”