Desmitiem gadu koptais parks Rīgā, Dārziņos, Jāņogu ielā ieguvis nosaukumu – Vladimira Kudojara parks. Apmēram 40 gadu Ukrainā dzimušais mākslinieks Vladimirs Kudojars pats pēc savas patikšanas un no brīva prāta, un par savu naudu kopa un iekārtoja tolaik nevienam nepiederošu teritoriju. Netīru, piedrazotu, nolaistu, un tikai mākslinieks spēja ieraudzīt, cik skaisti šeit varētu būt.
«Esmu drusku traks,» viņš saka labā latviešu valodā, tik un tā atvainojas, ka valsts valodā nerunājot tekoši. Mācījies Rīgā, Jaņa Rozentāla mākslas skolā, strādājis kombinātā Māksla. Latvijā piedzima viņa un sievas Valentīnas meitas, dzīvo mazbērni. Sieva un mazdēls Dima atzīst, ka viņi parka veidošanā nav piedalījušies tikpat nesavtīgi un aizrautīgi, taču Valentīna noteic, ka strīdu par naudu ģimenē neesot bijis. Ja Vladimirs uzskatīja, ka nopelnītais jāizlieto, lai apkārtne kļūtu skaistāka, viņa vīru atbalstīja. Par politiku gan saplēšoties, taču par naudu - nekad.
Viņa zinājusi - ja dzīvo kopā ar mākslinieku, tad pieņem viņu pilnībā. Kopā nodzīvojuši jau 60 gadu. Vladimirs izstāsta, ka noskatījis Ļeņingradas studenti un pirmajā vakarā nostaigājuši četras stundas. Visu laiku runājuši, jo uzreiz atraduši kopīgu valodu.
«Esmu Visuma cilvēks»
Mazdēls Dima atceras, ka vasarās pie vecvecākiem Dārziņos dzīve bijusi interesanta - vectēvs veidoja parku, cilvēki viņam palīdzēja. «Biju lepns, ka vectēvs taisa parku, ir mākslinieks. Pie vecvecākiem tika dota brīvība. Vectētiņš daudzos jautājumos mani ir iedvesmojis - braukt, ceļot, jo viņš uz vietas nesēdēja.»
Abi ar sievu Valentīnu atceras, ka Dārziņos saņēma zemi, tāpat kā daudzi citi. Uzbūvēja mājiņu, kur vasarās dzīvot, stādīja puķes. Ap viņu zemes gabalu žoga nav, Vladimirs neuzskata, ka jānorobežojas no kaimiņiem.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos viņš sācis labiekārtot gan savu zemes gabaliņu, gan apkārtni, jo viņam gribējies, lai ir skaisti. Vēl tagad, nākot no autobusa, pa ceļam salasa papīrus un pudeles. «Kā var dzīvot netīrā vidē?» viņš brīnās. Kad viņam kāds garāmgājējs pajautā, kāpēc tu to dari, kāds tev no tā labums, Vladimirs atbild: «Es te dzīvoju, bet tu nedzīvo, tu eksistē. Cilvēks, kurš dzīvo, rūpējas par zemi. Es esmu Visuma cilvēks. Cilvēks radīts, lai dotu, nevis ņemtu.»
Tēva piemērs…
Vladimira Kudojara tēvs bija dārznieks, stādījis kolhoza dārzu, dēls mācījies no tēva piemēra, vēlāk lasījis dārzkopības enciklopēdijas. Viņš nopietni apgalvo - visaugstākā māksla esot dārzu un parku māksla, jo pirmais dārznieks bija Dievs Tas Kungs, kurš izveidoja Ēdeni un ielaida tur Ievu un Ādamu.
Vladimirs Kudojars ir iekopis parkus arī pie Rīgas rūpnīcām, kad tādas Latvijas galvaspilsētā vēl darbojās uz pilnu klapi.
Savukārt viņa veidotais ainavu parks Dārziņos pēc vairāku gadu ilguša īpašuma strīda nonācis pašvaldības pārziņā, un Vladimira Kudojara darbs nav aizlaists postā. Parka apsaimniekošanu patlaban nodrošina SIA Rīgas meži. Mākslinieks gan aizdomājas - soliņus vajadzējis citā vietā likt un ne tik daudz koku izcirst… «Es būtu darījis citādi.»
…un dēla piemērs
Viņam jau 87 gadi, jūtoties noguris, nevarot tik nadzīgi rosīties kā kādreiz, kad gan pļāvis mauriņu, gan grābis lapas apmēram divarpus hektāru plašajā teritorijā. «Citi skrien, es ar lāpstu strādāju, ar grābekli. Katru dienu kādu gabaliņu sakārtoju. Kaimiņi arī palīdzēja - sēklas deva, zemi veda. Kāds biznesmenis iedeva 1000 latu. Bija tādi, kuri lauza un piemēsloja, īpaši makšķernieki. Viens garāmgājējs teica: mākslinieki ir tādi jocīgi cilvēki, bet, skatoties uz tavu darbu, gribas dzīvot. Otrs: tu nezini, kādu audzināšanas darbu dari,» priecājas Vladimirs Kudojars.
Valentīna atceras, ka pirmie koki, kurus vīrs iestādījis topošajā parkā, bijuši no meža atnesti trīs bērzi. Vēlāk viņš samaksājis gan par izgāztuves likvidēšanu, gan par dīķu rakšanu, gan pircis kokus un krūmus. Dima noteic, ka vectētiņš to nav darījis, lai izpatiktu politiskajai varai, bet tāpēc, ka ceļš uz paša dārzu bija neglīts. «Vectētiņš ir filantrops. Viņš rādīja piemēru ar savu darbu. Iet laiks, un cilvēki sāk saprast, cienīt, ko viņš darīja un dara.»
«Daudzi ar Latviju ir neapmierināti, bet es visvairāk komplimentu esmu saņēmis no latviešiem. Katru rītu par Latviju aizlūdzu,» atzīstas mākslinieks. «Tā ir,» sieva māj ar galvu. Viņa noteic, ka Rīgas Austrumu izpilddirekcijas ierosinājums parkam piešķirt Vladimira vārdu joprojām šķiet kā brīnums.
