Staro Rīga Latvijas simtgades zīmē

Gaismas festivāla Staro Rīga kuratore Diāna Čivle sarunā ar Neatkarīgo – par gatavošanos Latvijas simtgadei un pieredzi, kas gūta starptautiskos gaismas festivālos; par nīgrā latvieša atmodināšanu un iedvesmas avotu, kas ļauj radīt arvien jaunus svētkus rīdziniekiem un pilsētas viesiem.

- Staro Rīga ir ne tikai ikgadējs skaists, krāsains un daudzveidīgs gaismas festivāls, bet līdz ar to ir sākusies gatavošanās Latvijas simtgadei.

- Jau pagājušā gada tēma Gaismu sauca aizsāka ceļu uz Latvijas simtgadi. Šā gada tēma ir Gaisma ausa. Es domāju, ka ļoti daudzi nolasa šīs dzejnieka Ausekļa rindas un saprot, kas sekos nākamgad, - mēs ejam pa Gaismas pils ceļu uz augšāmcelšanos ar Gaismu. Pastāv arī vēsturiskā pēctecība, jo festivāls radās saistībā ar Latvijas deviņdesmitgades svinēšanu. Tā tas bija iecerēts - veids, kā Latvijas galvaspilsētā svinam valsts dzimšanas dienu novembra tumšajā laikā, kad kopā ar draugiem, ģimenēm izstaigājam savu pilsētu un paskatāmies uz to no cita redzes punkta, ieraugām citā gaismā, pārveidotu ar gaismām, un līdz ar to paši kļuvuši gaišāki.

- Nākamgad festivāls notiks desmito reizi. Vai esi novērojusi, kas šajos gados ir mainījies festivāla apmeklētājos? Cilvēki ir pieņēmuši gaismas festivāla filozofiju?

- Festivāla apmeklētāji ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri noskrien garām objektiem un pasaka: ai, nekā īsti nebija. Viņi nav iedziļinājušies un nav pat mēģinājuši saprast, ko mākslinieks vai radošā grupa gaismas objektā ir izteikusi. Jo katram darbam ir dziļākā jēga. Tāpēc es iesaku izlasīt mākslinieku veidotos aprakstus un mazliet pakavēties pie objektiem. Rātslaukumā šogad būs objekts Mans dārzs. Jā, tas izskatīsies pilnīgi citādi nekā ikdienā, bet tieši tāpēc ir vērts pakavēties un baudīt šo sajūtu, jo mākslinieks mums liek aizdomāties par to, ko viņš gribējis pateikt, kāpēc viņš piedāvā tieši tā paskatīties uz šo vietu pilsētā vai kālab tieši tā izmanto gaismu vai tehnoloģiju. Šogad izmantotas ļoti daudzveidīgas tehnoloģijas, un man šķiet, ka tas ir viens no festivāla blakus uzdevumiem - atklāt, kā tehnoloģija saskaras ar mākslu un rada ko jaunu. Sinerģija, radošā laboratorija starp mākslinieku un tehnoloģiju pārzinātāju un veidotāju ir īpašs veids, kā rodas jaunie gaismas objekti. Tas ir abpusējs radošais impulss.

- Vēl ir skatītājs-dalībnieks. Kāds mērķis ir cilvēku iesaistīšanai festivāla objektu iedarbināšanā?

- Tas ir vēl viens festivāla uzdevums. Lai iedarbinātu objektu, mums, dažkārt vēsajiem ziemeļniekiem ar kautrīgo vai pat nīgro attieksmi, būs nepieciešams vai nu katram pašam kaut ko izdarīt, vai kopā ar kādu. Vienā objektā būs vajadzīgi uzreiz seši cilvēki, otrā - deviņi, trešajā - pat divdesmit. Man šķiet, un esmu to teikusi, ka šeit cilvēki bieži staigā garos, pelēkos mēteļos, kam kabatas piebāztas ar akmeņiem, un viņi vai nu ir pārguruši, tos stiepjot sev līdzi, vai laiku pa laikam met. Esmu pozitīvs cilvēks, domāju, ka brīdī, kad esi to akmeni metis, tev ir jājūtas slikti. Man liekas, ka jānovelk tie pelēkie mēteļi, jāpieliek rokas pie gaismas objekta un paši kļūsim gaišāki.

- Vairāki objekti apdzīvos pieturvietas, kurās nereti sanāk visai nīgri, bieži vien nepamodušies vai jau noguruši cilvēki. Pieturvietas ar saviem interesantajiem mākslas objektiem festivāla laikā, cerams, liks biežāk pasmaidīt.

- Pieturvietas pilsētā ir, ja tā var teikt, ikdienišķa mēbele, bet gaismas festivālā tā mēbele tāpat kā daudzas ēkas, skvēri vai parki izskatās pilnīgi citādi. Pieturvietās būs divi dažādi objekti un abi rosinās kaut ko tur darīt. Manuprāt, festivāls panāk to, ka paskaties uz pilsētu un tās būvēm, arī uz pieturvietu, mazliet citādi. Ieraugi skaistas lietas, brīnišķīgu arhitektūru, kam ikdienā paej garām, kādreiz - varbūt arī nebūšanas, bet vienlaikus saskati, kā pilsēta var izmainīties. Man tā bijis. Izmainās ne tikai vieta, mainās arī sajūta pret to vietu, un, man šķiet, ka tajā brīdī esam radošā un gaismas procesa iespaidā un kļūstam mazliet labāki.

- Tavuprāt, kāpēc cilvēkam vajadzīgs skaistums, vēl jo vairāk tāpēc, ka izpratne par skaisto ir atšķirīga?

- Manuprāt, tā ir cilvēka būtība, cilvēks vienmēr cenšas kaut ko izmainīt, uzlabot, padarīt labāku. Es kā labticīgs cilvēks ļoti paļaujos uz to, ka katrs cilvēks rīkojas tieši tādu mērķu dēļ. «Padarīt labāku» ir plašs jēdziens, jo labāk var būt gan tad, kad no ļoti slikta izmainās uz ļoti labu, gan tad, kad ļoti labs tiek padarīts vēl labāks.

- Rīgas centrs svētkos ir uzposts kā konfekte. Taču cilvēki pilsētas centrā uzturas, bet nedzīvo. Kas notiek mikrorajonos, uz kurieni viņi brauc dzīvot savu ikdienas dzīvi? Kā apkaimes padarīt estētiski līdzvērtīgas centra rotājumiem un mākslas darbiem? Vai arī - lai brauc pēc skaistuma uz centru!

- Gaismas festivāla laikā cilvēki uz centru brauc, lai apmeklētu pasākumus. Apzināti rīkojam festivālu pilsētas centrālajā daļā. Iemesli ir ļoti dažādi, bet īsumā atbildēšu no citas savas pasākumu rīkošanas pieredzes. Bija Rīgas svētki, kuros izlēmām, ka neko nedarīsim pilsētas centrā, bet pasākumus rīkosim tikai apkaimēs. Mūs apbēra ar pārmetumiem, ar šiem pelēkajiem akmentiņiem, cilvēki teica, ka ļoti labprāt atbrauc uz pasākumiem centrā. Tas neizslēdz iespēju pasākumus rīkot apkaimēs. Taču tas ir finansējuma jautājums. Lai gan, piemēram, kultūras pils Ziemeļblāzma regulāri izgaismo parku un citus savus objektus, katrreiz mazliet citādi. Šīs apkaimes iedzīvotājiem ir iespēja, neatbraucot uz pilsētas centru, apmeklēt gaismas festivāla pasākumus, pastaigāties pa parku.

- Naudu parasti prasa vai lūdz uzņēmējiem. Tas nozīmē, ka tiek gaidīts, lai viņi rāda to labo piemēru?

- Kad šā gada festivāla konkursā aicinājām māksliniekus iesniegt darbus, bija arī atsevišķa apkaimju programma. Diemžēl nesaņēmām nevienu iesniegumu. Tāpēc aicinu māksliniekus piedāvāt idejas! Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā pārliecinājāmies, ka apkaimēs notiekošais ir ļoti nepieciešams, tās var būt ļoti radošas un interesantas idejas. Redzam, kā atdzīvojās Sarkandaugava pēc Alekša skvēra sakārtošanas. Viens provokators (labā nozīmē) daudz ko izmaina visā apkaimē. Šajā virzienā Rīga pēc 2014. gada ir daudz darījusi.

- Vai Rīgas mērķis ar katru nākamo gadu ir pārspēt pašai sevi, jo katrreiz skatītājam tiek piedāvāts kaut kas negaidīts?

- Rīgas mērķis ir katru gadu pārsteigt skatītāju. Mēģinām atrast jaunas lietas, kas Rīgā vēl nav redzētas, parādīt tehnoloģijas, kuras var izmantot šādā pasākumā, sadarboties. Šogad Rīgā ir apskatāmi vairāki citu gaismas festivālu objekti. Domāju, ka nav daudz cilvēku, kuri aizbrauc uz gaismas festivāliem ārpus Latvijas, bet tagad ļoti daudzi redzēs šos objektus un varēs justies kā jebkurā citā gaismas festivālā.

Manuprāt, veiksmīgi attīstījusies starptautiskā programma. Atklāšu, ka Staro Rīga kļūs par vienu no 11 dibinātājiem starptautiskai gaismas festivālu organizācijai. Organizācija tiks dibināta šogad decembrī Lionā. Liona ir mūsu iedvesmas avots, Lionas gaismas festivāla direktors Žans Fransuā Žuraviks ir kļuvis par labu draugu un padomdevēju. Mums daudz palīdzējis viņa plašais redzējums uz gaismu kā līdzekli, lai attīstītu pilsētu. Piemēram, izgaismojot fasādes. Lionai ir gaismas plāns, kā pilsētu attīstīt, kā padarīt vidi patīkamu iedzīvotājiem, jo pilsētas apgaismojums ir māksla. Nepietiek uzlikt dažas lampas, ir jādomā plašāk. No starptautiskās sadarbības arī mēs esam ieguvuši pieredzi, kā izgaismot Rīgu, kā gaismu izmantot pilsētvidē. Labus piemērus nevar nokopēt, jo pilsētas ir atšķirīgas, bet pieeju gan var izmantot un sasniegt ļoti labus rezultātus.

- Kas iedvesmo tevi kā gaismas festivāla kuratori? Lai radītu, sevi ir jāuzpilda, jo nav iespējams ģenerēt idejas, kad radošais motoriņš atstāts bez degvielas.

- Uzskatu, ka jebkurā pasākumā, radošā procesā, mākslas darbā galvenais ir stāsts. Tas man vienmēr bijis vissvarīgākais, strādājot ar māksliniekiem, kuri veido gaismas objektus. Bieži esmu teikusi skarbus vārdus: man nevajag, lai gaismas midžinās, pasaki caur gaismu, ko gribi izstāstīt. Ceturtajā gaismas festivālā pat ieviesām festivāla tēmu Pilsētas stāsti.

Gaismas festivāla daudzie objekti izveido festivāla stāstu, un tas liek man iet uz priekšu, domāt uz priekšu. Man dod impulsu tas, ka redzu, kā tas iedvesmo un mudina cilvēkus, kuri darbojas festivālā. Protams, arī starptautiskā pieredze. Pirms pāris gadiem bija izjūta - mēs un viņi, tie, kas aiz Latvijas robežām, bet šobrīd tāda nepastāv. Gaismas festivālu kustībā robežu nav.