Jānis Lejnieks: Pret Skantes tramvaju varēja protestēt 1936. gadā, ne tagad

Arhitektūras doktors, Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas asociētais profesors Jānis Lejnieks sarunājas ar Neatkarīgo par arhitekta lomu un devumu mūsdienās, par atsevišķiem objektiem (tramvaja līnija, Rātslaukums) un tvaika laišanu svilpē politisko kašķu dēļ.

- Ar kādiem darbiem atjaunotās Latvijas laikā mūsu arhitekti var lepoties?

- Ar Nacionālo bibliotēku, ar koncertzālēm provincē… Bet - vispār - Latvijas būtība ir mazajās pilsētās. Diemžēl diezgan haotisko administratīvo reformu rezultātā nav īsti skaidrs, kuras no tām uzplauks, kuras paredzētas lēnai iznīkšanai. Līdz ar to arhitekts tikai seko ekonomiskajiem procesiem. Mums ir pagrūti komunicēt ar sabiedrību, kura balso ar kājām. Balso projām.

Nupat Būvnieku asociācijas izdevumā lasīju interviju ar ekonomikas ministru Arvilu Ašeradenu. Tur figurēja vārds «bailes». Visiem bailes. Ierēdņiem bailes pieņemt lēmumus. Arhitektiem bailes. Klients viņus nav pilnvarojis stāstīt par nodomiem…

Vienīgās, kam it kā nevajadzētu baidīties klāstīt savus nodomus, ir pašvaldību un valsts institūcijas. Bet arī tas diemžēl nenotiek. Piemēram, komunikācija sakarā ar faktu, ka tiek projektēts tramvaja līnijas pagarinājums, acīmredzot bijusi pavāja. Jo sabiedriskajā telpā sācis dominēt trolliskais vai vienkāršais viedoklis, ka šo tramvaja līniju nevajag. Es domāju, ka vajag. Turklāt tas atrodams dažādos pilsētas dokumentos. Pirms diviem gadiem ir apstiprināts pilsētas stratēģiskais plāns. Tur ierakstīts - transporta tīkla uzlabošanas pasākumu rindā tramvaja līnija uz Skansti ir pirmā. Tas ir veselīgs elektriskais transports. Ielā, kas paredzēta jau 1936. gada Rīgas plānā. Tiesa - to izbūvēja caur kapiem tikai piecdesmitajos gados. Bet jautājums ir tikai par to, kādā veidā šīs ielas šķērsprofilā ieguldīt tramvaja sliedes.

- Ko jūs teiktu tiem, kuri ir kategoriski pret šo projektu? Piemēram, Lielo kapu draugiem.

- To, ka viņu senčiem vajadzēja protestēt jau 1936. gadā, bet pilsēta attīstās ar ļoti lielu inerci.

- Tomēr, lai cik minimāls būtu kapu aizskārums, arī manī tas rada vēlmi šo ideju noraidīt. Turklāt man tramvajs mūsdienās liekas stīvs. Kā iejūdz sliedēs, tā brauc.

- Gluži otrādi. Transporta inženieru aksioma ir - tramvajs ir pats labākais pilsētas sabiedriskais transporta līdzeklis. Atšķirībā no metro tas nav pazemē, tev nav jābrauc nekur lejā… Atšķirībā no trolejbusa un autobusa tramvajs brauc pa savu noteiktu joslu, to nekā neietekmē parastais riteņu transports. Trolejbusā tu nezini, kurā sastrēguma brīdī nāksies izkāpt. Skanstē pēc desmit piecpadsmit gadiem vajadzētu dzīvot 30 tūkstošiem iedzīvotāju. Tā ir vieta, kas Rīgā pēc lielajiem cīniņiem starp zemju īpašniekiem izvirzījusies līderos. Vairs tādā mērā, kā tas bija pirms gadiem pieciem desmit, nerunā ne par Ķīpsalu, ne par Torņakalnu, ne Mūkusalu. Tad notika starptautiski konkursi un visi bija sacerējušies būvēt tur.

Pilsētai vienmēr ir jābūt pie rokas kādiem attīstības scenārijiem. Un tie tiek izmantoti. Mēs zinām, cik grūti ir šķērsot Daugavu. Līdz ar to koncentrācija Daugavas labajā krastā ir loģiska.

- Es gan patlaban jūsu - arhitektu un būvnieku - viedokļos neredzu ne īpašu loģiku, ne konsekvenci.. Vienam Rīga par lielu un tai nav jāplešas uz āru, citam salas tukšas… Vēl kāds domā, ka Rīga būtu laba, ja būtu kompakta pilsēta kādiem 400 tūkstošiem iedzīvotāju.

- Tā ir tā mūžīgā cīņa starp Rīgu un pārējo Latviju. Runas par Rīgu kā Latvijas ūdensgalvu ir mūžsenas. Skatoties pilsētas modeli, tam jābūt kompaktākam. Bet rīdziniekiem būs grūti iestāstīt, ka viņu Rīgā jābūt vēl par trešdaļu mazāk. Tāpēc vien, lai iedzīvotājus izlīdzinātu pa pārējo Latviju. Gluži otrādi - cilvēki brauc no laukiem un cenšas apmesties Pierīgā, jo tur ir vienkāršāk nekā Rīgā. Tagad vienīgās augošās pašvaldības ir Pierīgas novadi. Un Sigulda. Tā ir cīņa par cilvēkiem. Bet cilvēki cenšas apmesties tur, kur ir lētāk, ērtāk… Taču, strādājot Rīgā, viņiem ir problēmas iebraukt Rīgā. Tāpēc, lai iekšējā Rīgas satiksme apmierinātu arī cilvēkus, kuri dzīvo Pierīgā, ir jābūvē jaunas ielas un tramvaju līnijas. Citādi ļaudis iestrēgs.

- Bet vai savā ziņā tā tomēr nav padošanās apstākļiem? Balzaks savulaik rakstīja, ka arhitekts nosaka laikmeta tikumus…

- Domāju, ka Balzakam būtu taisnība, ja satiksmes ministrs būtu arhitekts…

- Bet arī jūsu kolēģis Vladimirs Neilands ir teicis, ka arhitektūra materializē sabiedrības attiecības.

- Cilvēki nevēlas dzīvot laukos pie tik sliktas infrastruktūras. Ja cilvēkiem būtu normāla tikšana uz centru, tad viņi nebalsotu ar kājām prom no perifērijas.

- Ko tas nozīmē arhitektūrai?

- To, ka klienti un paši arhitekti koncentrējas Rīgā. Pārceļas, teiksim, no Liepājas uz Rīgu. Arhitekti atver savus birojus tur, kur ir darbs. Jo arhitekts nevar strādāt bez klienta. Viņš nevar sēdēt mājās kā komponists, sacerēt un tad gaidīt, kamēr kāds interesēsies par viņa opusiem. Arhitekts tomēr ir sabiedrības kalpotājs.

Arhitekts var radīt vienu modeli, bet, ja tam modelim, teiksim, zapiņam pieliek lielu piekabi, tad tu vairs nevari ar to braukt kā ar mazlitrāžas auto. Modelis ir sabojāts. Līdzīgi neveiksmīgajās deviņdesmito gadu ekonomiskajās transformācijās ir sabojāts mikrorajona modelis. Protams, neviens īpaši nejūsmo par padomju laika mikrorajoniem. Bet reiz, piemēram, Šcecinas apkaime bija mikrorajona centriņš. Tur bija bibliotēka. Tagad tā pārcelta uz citām telpām. Viss šī mikrorajona centrs ir privatizēts. Tagad tur ir daudz visa kā, tikai ne mikrorajona pamatfunkcijas. Līdz ar to - sabojāts ir pat tas, kas tika uzbūvēts.

- Tātad arī jūs uzskatāt, ka arhitekts šodien ir komercijas apkalpotājs?

- Jā!

- Man tas nepatīk.

- Man arī tas nepatīk. Bet acīmredzot šodien vēl nav nobriedusi tā kritiskā masa, lai būtu savādāk. Šodien cilvēkam vajag padomu, kā labiekārtot viņa mikrorajona pagalmu. Tas ir lielākais sasniegums. Pašvaldības šajā līmenī var darīt un arī dara. Tās piedāvā mazus līdzekļus, lai cilvēki varētu sanākt kopā un izlemt, ko tad mēs šajā pagalmā gribam.

- Piekrītu - tas nav maz, un tas nav noraidāms. Tomēr man negribas domāt, ka arhitektūra kā māksla Latvijā ir beigusies. Tāpēc gribu dabūt atbildi, tā teikt, nozares filozofijas līmenī. Par redzējuma dinamiku, par paaudzi arhitektūrā…

- Alvars Alto ir teicis, ka no visa tā, ko būvē, tikai pieci procenti ir arhitektūra. Tātad par to arhitekts var atbildēt. Pārējais ir vai nu valsts un pašvaldību iepirkuma procesa anonīms produkts, vai katalogu tipveida projekti, kurus realizē pārdošanai, rēķinoties ar to, ka pircējiem ir dažādas izpratnes par mākslu. Vienam patīk baroks, citam patīk minimālisms…

- Jā, jā - arī haiteks, parametrisms un viss, kas vēl nācis klāt…

- Iespējami ir visi varianti. Jautājums - ko izvēlas klients. Es domāju - ja visa valsts ir deideoloģizēta, tad arī arhitektūrā nav vadošās ideoloģijas….

- Lai nav vadošās, lai ir radošā. Proti, ja gotiskā arhitektūra ļauj ieraudzīt bezgalību (S. Kolridžs), ko ļauj ieraudzīt mūsdienu Latvijas arhitektūra?

- Arhitekti nodarbojas ar to, ka projektē atbilstoši Būvniecības likumam. Tas kļuvis komplicēts. Birokrātiskā aparāta sazobē ar arhitektiem notiek nemitīgas pārmaiņas. Arhitekti ir kā vāvere ritenī. Es vienkārši neredzu, ka liela virsuzdevuma iniciatīva varētu nākt no arhitektiem. Jā, ja valsts teiktu: paklau, nāciet palīgā, tad tas būtu jautājums, kas liktu sarosīties. Bet šobrīd tāda liela uzdevuma nav. Arhitekts projektē tad, kad ir klients. Ideālā gadījumā tas ir liela mēroga klients. Kā Skanstē, kas, cik noprotu, ir viena investora rokās un tāpēc attīstās.

- Taču arī Latvijas arhitektūras stratēģijā 2015.-2020. ierakstīts, ka arhitektūra ir neatņemama nacionālās identitātes sastāvdaļa. Ja tas tā, kā tas izpaudies pēdējos padsmit gados? Un kā tas reāli izpaudīsies turpmākajos četros?

- Ierakstīts tas tur ir. Nozari, kā zināms, uzrauga Kultūras ministrija. Tā ka - ministrija droši vien arī varētu savos birokrātiskos terminos atbildēt. Bet mūsu uzdevums ir celt apkārtējās vides kvalitāti. Un te atgriežamies pie jautājuma - kādas ir prioritātes? Vai tā ir galvaspilsēta, vai tās ir pilsētas, vai tie ir lauki? Galvaspilsētas problēma ir tā, ka to jau diezgan ilgi politiski vada kreisais bloks, valsti - labējais. Tā ir nemitīga boksēšanās… Tvaiks tiek izlaists svilpē. Piemēram, pieņemot labojumu Okupācijas muzeja likumā, kur noteikts, ka tiks radīta speciāla struktūra Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kura nodarbosies ar viena būvprojekta izdošanu un būvatļaujas izdošanu.

- Ja šīs politiskās pozas maitā profesionālismu, tad manā izpratnē ij valsti, ij Rīgu vada profāni. Vai tās ļoti traucē?

- Domāju, ka jā. Jo būvniecība var notikt tikai miera apstākļos. Nu labi, tagad nav kara, toties ir hibrīdkarš… Sauksim to, kā gribam. Kā projektēt, ja nemitīgi sit pa pirkstiem? Tajā pašā Okupācijas muzeja gadījumā - kvartālam ir izstrādāts detālplānojums, ir paredzēta attiecīga būve, bet - pēkšņi, neraugoties uz to, pilsēta pieņem lēmumu: nē, mūs vienkārši neapmierina šīs ēkas tēls, mēs projektu neskaņojam, meklējiet citus ceļus. Un tad varas partijas ceļu meklē ar varas mehānismu.

- Cepšanās ap Okupācijas muzeju vēl nav lāgā beigusies. Vēl runā, ka jānojauc Vanšu tilts, jo tas traucē Rīgas pilij. U.tml. Vai, ņemot vērā arī politisko jezgu, laikmetīgā un vecā, jaunā un vecpilsētu attiecību veidošanā viss ticis izdomāts līdz galam?

- Līdz galam izdomāts viss nebūs nekad. Tā tiešām ir nemitīga cīņa starp politiskiem spēkiem, un arhitektūras darinājumi faktiski to tikai provocē. Ja atceramies, septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmitajos, kad būvēja Vanšu tiltu, arī bija šis jūsu minētais arguments, bet tad biedrs Voss teica: muti ciet, mums ir skaists projekts, ko piedāvā Kijevas inženieris, un mēs būvēsim. Uzbūvēja. Bet estētisku apsvērumu dēļ pilsētā tāpat vien neko nost nejauc.

Vecpilsētu pēc kara atjaunoja ļoti dažādos veidos. Rātslaukuma apkārtne, žargonā runājot, ir pilnīgs rasols. Šī vieta ir pārveidota vairākkārt, un Strēlnieku muzeja autori sākotnēji bija iecerējuši ēku simboliski būvēt uz Melngalvju nama pamatiem. Tomēr nebija zudusi ideja - atjaunot Melngalvju namu, un tāpēc, būvējot muzeju, pilsētas galvenais arhitekts to pabīdīja uz Daugavas pusi. Deviņdesmitajos gados uzbūvēja Melngalvju nama kopiju un daļēji atjaunoja Rātslaukuma ansambli. Tagad savā starpā cīnās divas dominantes. Viena - atjaunotā Rātslaukuma nosacītā viduslaiku atmosfēra. Otra - šī te modernisma ikona. Bet ar ēku, kas vairs nav Strēlnieku muzejs, notiek tas, ko es saucu par pārzīmološanu. Okupācijas muzejam ir jādod cits zīmols.

- Tātad jūs uzskatāt, ka ēkai ir nomainīta funkcija un tā vairs nesader ar formu?

- Jā, formai ir jābūt sasaistei ar saturu. Gunāra Birkerta piedāvājums saka: Okupācijas muzeja ēka nav viendabīga, tātad ir bijis kāds lūzums tautas vēsturē. Arī no telpiskā viedokļa tā ir normāla attīstība - mēs veidojam kvartālu, kura sastāvdaļa ir arī Okupācijas muzejs. Pret Daugavu Rātslaukums nekad nav bijis atvērts. Tas ir kā rēta, kura pamazām aizrētojas. Ir jāuzbūvē vēl dažas ēkas. Tā, lai mēs iegūtu struktūru, kuru var telpiski saprast.

- Vai tas, ko jūs sakāt par šodienas arhitektūru kā komercijas apkalpotāju, ir mainījis arī arhitektu un būvnieku attiecības?

- Celtniekiem un arhitektiem mērķis ir viens. Un, ja abi ir vienādi kvalificēti, ja nav tā, ka viens saka: galīgi slikts projekts, bet otrs: neproti būvēt…, ja tie ir vienas kapacitātes partneri, tad pastāv vien labticīgi strīdiņi. Kā ģimenē starp vīru un sievu. Ko pirksim vai ko darīsim? Arhitekta uzdevums ir nepieļaut vienkāršošanu.

- Vai renovētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēka ir tolerances paraugs vēsturiskā sadzīvošanai gan ar mūsdienu tehnoloģijām, gan materiāliem, gan attieksmi («laikmetīgo iebāzām pazemē», jaunais autentiskums…)?

- «Iebāzām» te ir vārds vietā. Man nekas nebūtu pret pazemi, ja arī virszemē būtu kaut kāda arhitektūras pazīme. Šobrīd, ejot pa Esplanādi, skatāmies 1905. gada ēku. Ļoti jauks baroks. Bet - nevajag tik briesmīgi baidīties no jaunās arhitektūras, ka tā pilnībā jābāž pazemē. Piebūve ir kvalitatīva, bet tai pietrūkst redzamības. Arhitektūrai tomēr ir jābūt redzamai.

- Vai Arhitektūras gada balvu šis objekts saņēma pelnīti?

- Domāju, ka nē.

- Kam jūs to būtu devis?

- Skatoties CSDD ēku savienojumā ar renovēto Motormuzeju, redzami ļoti interesanti piedāvājumi. Apzaļumotā fasāde, kuru pret pārkaršanu ar laiku nodrošinās zaļie augi. Fasādei pret ielu ir tēls. Respektīvi, braucot garām, saprotam, ka te ir jāpiestāj, jo te ir kaut kas tāds, kas ir arhitektūra.

- To es arī gribēju zināt - kur šodien jāpiestāj? Ne visi lasa grāmatas, ne visi apmeklē mākslas muzejus un teātrus. Bet arhitektūru viņi redz gribot negribot. Tā ir, kā teikts, ābece, no kuras cilvēkam mācīties. Arī saskari ar mākslu. Bet jūs te mani pamatā vedināt negaidīt no šodienas arhitektūras neko (ne jau formas, bet iekšējās, pacilājošās sajūtas ziņā) gotisku.

- To jau Hēgelis teica, ka ar gotiku arhitektūra ir beigusies. Ka tās simboliskums ir pazudis. Mēs nebūvējam vairs tādas katedrāles.

- Bet kas tad ir profesijas princips?

- Kalpot cilvēkam.

- Bet kurš atbild par ģenerālo redzējumu? Birokrātija? Vai tad tieši arhitektam nebūtu jāsaka galavārds pilsētas nākotnes veidola plānošanā?

- Vīzijas mēs varētu radīt. Piemēram, mana vīzija ir tāda, ka Rīgas centrā un īpaši Maskavas forštatē varētu nojaukt visas vecās koka mājas un būvēt tajās vietās tādā pašā blīvumā jaunas koka mājas. Galvenā vērtība Maskačkā ir - neliels pagalms, kam apkārt ir divas trīs ēkas ar kopīgu pagalmu, ar žogu, kas neļauj ieiet pagalmā kuram katram. Tad veidojas kaut kāda kopiena. Bet modernisma vīzija par skaistām, baltām mājām kopīgā lielā, zaļā teritorijā… nestrādā. Mums jāatgriežas pie tradicionālās vecās pilsētas ainavas.

Nesen notika Baltijas galvaspilsētu konference, kurā Rīga uzsvēra satiksmes infrastruktūras projektus…

- Jā, stacijas pārbūve, ātrgaitas ceļš satiksmei ar ostu…

- Arī Rail Baltic kā politekonomiski globāls projekts izmainīs Rīgas nozīmi. Mums ir problēmas, kuras Rietumeiropa piedzīvoja septiņdesmitajos gados, kad cilvēki pameta centrus un tie degradējās. Mēs pārdzīvojam to pašu situāciju, un, kā vienmēr - trīsdesmit gadus vēlāk. Tur cilvēki tagad atgriežas vecajās pilsētās, un arī mums pienāks laiks, kad cilvēki gribēs dzīvot kompakti Rīgā, nevis izklaidus Pierīgā.