Bruģis ir padarāms cilvēkiem draudzīgāks

Invalīdiem, jaunajām māmiņām un apaviem nedraudzīgais vēsturiski nekvalitatīvais Rīgas bruģis tomēr nav tik neaizskarams, lai to nedrīkstētu padarīt staigājamu. Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis atzīst, ka atbildīgajām institūcijām būtu rūpīgāk jāmeklē risinājumi, lai apvienotu vēsturisko autentiskumu ar mūsdienām atbilstošu pārvietošanās komfortu.

Tas tiesa, ka pat nekvalitatīvu bruģi nedrīkst tā vienkārši aizvest un izgāzt Getliņos, lai cik arī žēlīgs tas būtu no lietošanas ērtību viedokļa. Tas ir mūsu kultūrvēsturiskais mantojums, ko aizsargā virkne normatīvo aktu. Pirmām kārtām jau Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums. Autentisko kultūrvēsturisko vērtību vidū, kas saglabājamas vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, līdzās plānojumam, panorāmai, apbūvei u.c. minēts arī «vēsturiskais zemes virsmas iesegums (bruģa segumi, grants celiņi u.c.)». Tālāk no šā likuma jau atvasinātas normas Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos: «renovējot un rekonstruējot ielas brauktuvi un izbūvējot inženierkomunikācijas, aizliegts vēsturiski saglabājušos dabiskā materiāla (kalto un apaļo akmeņu bruģi) segumu nomainīt ar citiem seguma materiāliem». Ir gan arī atruna, ka ar Būvvaldes akceptu drīkst apaļo bruģi mainīt pret kalto, kas tomēr ir kājām un ritenīšiem draudzīgāks.

Bruģis tiek sargāts arī Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos, kas attiecas uz teritorijām ārpus vēsturiskā centra. Bruģi - gan kalto, gan nekalto - aizliegts pārklāt vai nomainīt ar citu segumu. Tāpēc braucējiem tā jākratās pa Vienības gatvi, Eksporta ielu vai Strupo ielu Teikā. Par Torņakalnu un Maskavas priekšpilsētu pat īpaši pieteikts, ka tur «saglabā ielu šķērsprofilus ar nekalto granīta bruģi».

Rīgas domes Satiksmes departaments un Rīgas Būvvalde norāda, ka dižākais bruģa saudzētājs ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Tāpēc ar tādām grūtībām tiek ieviesti vides pieejamības risinājumi.

Tomēr inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītāja Mārīte Putniņa skaidro, ka bruģis pamatā ir Rīgas domes jautājums. Jā, arī inspekcija rūpējoties, lai vēsturiskie segumi tiktu saglabāti, taču iespaids, ka iestāde vēlas, lai visā Rīgā būtu apaļakmens bruģis, esot maldīgs. Problēma drīzāk esot apstāklī, ka pilsētai nav politikas, kādi segumi kuros pilsētas rajonos jālieto.

Pilsētas arhitekts Gvido Princis savukārt skaidro, ka problēma pat nav segumu izvēlē. Bruģim, kur tas ir, arī jāpaliek - cienot vēsturi un saglabājot šajās vietās vēsturisko noskaņojumu. Taču tas nenozīmē, ka vispār nav iespējams ieviest cilvēkiem draudzīgākus risinājumus. «Tas ir tāds pārprasts fundamentālisms,» secina arhitekts. Autentiskumu drīkst savienot ar komfortu, un tas pat ir jādara, lai nodrošinātu cilvēkiem vides pieejamību. To prasa gan normatīvie akti, gan veselais saprāts. Cita lieta, ka renovācijas un pārbūves gadījumos nepieciešami jēdzīgi risinājumi. Tāds, piemēram, pašlaik tiek meklēts attiecībā uz gājēju pāreju, kas kalpo ienākšanai Vecrīgā - pie Laimas pulksteņa. Satiksmes departaments apstiprina, ka pašlaik par to jau notiek pārrunas un sabiedrības vēlmes tikšot ņemtas vērā. Arī Gvido Princis uzsver, ka iedzīvotājiem vairāk vajag iesaistīties pilsētas vides veidošanā un aizstāvēt savas intereses. Tad arī izdosies rast labus risinājumus cilvēku un bruģa draudzīgai līdzāspastāvēšanai. Un veiksmīgi piemēri ir. Satiksmes departaments īpaši priecājas par rekonstruēto Ģertrūdes un Akas ielas krustojumu. Esot pat saņemtas iedzīvotāju pateicības, jo tagad šajā vietā šķērsot ielu ir ērti un droši.