Vēsturiski nekvalitatīvs bruģis ir vēsturisks traucēklis

Vienalga kāds – kaltais, šķeltais vai apaļais – bruģis Rīgā un arī citās pilsētās cilvēkiem rada ievērojamas pārvietošanās grūtības, īpaši, ja viņi šim nolūkam lieto ritenīšus. Tas attiecas gan uz jaunajiem vecākiem, gan invalīdiem. Un arī sieviešu apavus vēsturiski nekvalitatīvais bruģis bojā. Uzlabojumi vides pieejamības jomā notiek lēni.

Organizācijas Apeirons vides pieejamības eksperts Aigars Bolis stāsta, ka Kuldīgai bija nepieciešami septiņi gadi, lai saprastu, ka teju visā vecpilsētā vienlaidus ieklātais šķeltais bruģis bijusi kļūda, un tagad gājēju zonās ieklātas viengabalainas akmens plāksnes. Taču šis ir kārtējais apliecinājums, ka cilvēki no svešām kļūdām nemācās. Jūrmalā, Dubultos, pie baznīcas uztaisīts panduss, lai visi, kam riteņi, varētu tikt iekšā. Taču segums ir no šķeltā bruģa, kas ratiņniekiem ir īpaši bīstams. «Cilvēki grib mums palīdzēt un pēkšņi ķeras stumt to ratiņkrēslu, priekšējie riteņi aizķeras, un tad tajos iekšā sēdošais izgāžas laukā kā no ķerras,» skaidro A. Bolis. Savukārt, ja ratiņnieks vēcinās, lai viņu no Dieva puses neaiztiek, palīdzētāji apvainojas. Protams, pa apaļo bruģi - smiltīs samestajiem akmeņiem, ko tautā sauc par miroņgalvām - vispār nav ko domāt pārvietoties ar parastiem ratiņiem. Ne invalīdu, ne bērnu. Absurdākais, ka tāds bruģis ir pat pie Rīgas Dzemdību nama.

Arī sausā ateja vēsturiska

Miroņgalvu bruģis ir arī Strupā ielā Teikā. Tur atrodas arhitektu birojs, kurā strādā Elīna Rožulapa. Šobrīd jaunā māmiņa. Ar ratiem tur pārvietoties ir neiespējami. Jānes puika un jānes rati. Savos projektos plānojot ēkām piegulošās teritorijas, viņa gan arī mēdz izmantot bruģi, taču tas kalpo gluži citam nolūkam. Nevis, lai pārvietotos, bet atbaidītu gājējus. Piemēram, vietās, kur nav iespējams atdalīt gājēju zonu no braucamās ar augstuma līmeņa starpību. Tad pa vidu ielaiž miroņgalvu joslu, un ne mašīnas tur grib kratīties, ne gājēji klumburēt. Taču vietās, kur cilvēkiem jāpārvietojas, tāds bruģis nedrīkstētu atrasties. «Tas ir cilvēkiem ārkārtīgi nedraudzīgs segums. Savā laikā tādu risinājumu lietoja, taču kādēļ to darīt mūsdienās? No sausās atejas un krāsns apkures mēs taču esam atteikušies,» spriež arhitekte. Teorētiski arī izsmeļamo bedri, kas kādreiz bija katrā mājā, vienalga laukos vai pilsētā, varētu pasludināt par vēsturisku neaizskaramu vērtību. Par laimi, tas nevienam pat prātā nav nācis.

Bīstami satiksmei

Arī braucēji par vēsturiski nekvalitatīvo bruģi tikai spļaudās. «Vakar Vienības gatvē gandrīz piekari mašīnai salauzu,» stāsta vides pieejamības eksperts Aigars Bolis. Bet vēl jau ir arī Eksporta iela, Balasta dambis un daudzas citas ielas un vietas, kur nekvalitatīvi ieklāts sliktas kvalitātes bruģis apdraud satiksmes drošību. Īpaši jau motociklistiem, motorolleristiem un riteņbraucējiem labi zināms, cik vienkārši nolikties slīpi uz slapja nelīdzena bruģa. Sevišķi, ja tam pa vidu vēl tramvaja sliedes, kas atrodas pāris centimetrus virs ceļa klājuma.

Protams, atsevišķs stāsts ir par vecpilsētu. Vides pieejamības eksperts Jurģis Briedis spriež, ka arī citu Eiropas pilsētu vecajās daļās ir atstāts bruģis - Helsinkos, Stokholmā, taču tur kalto bruģakmeņu kvalitāte labāka. Malas taisnākas, akmeņus līdz ar to var salikt tuvāk kopā, spraugas, kur ieķerties ritenīšiem, spieķiem un papēdīšiem, mazākas.

Risinājums pastāv

Pie mums akmeņi samesti teju kā pagadās, un, kad ūdens smiltis izskalo, bruģis izsēžas. Tas rada problēmas vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, bet arī redzīgie var ļoti vienkārši aizķerties un paklupt. Tas pats sakāms par dekoratīvajām ķēdēm - krēslā tajās ikviens var sapīties. Arī ietvju vidū saspraustās ceļazīmes un uzbrauktuvju trūkums padara Vecrīgu par ratiņniekiem īpaši nedraudzīgu vidi.

Tomēr vecpilsētā ir iespējams jēdzīgs risinājums, un to pierāda par ieilgušajiem remontiem daudz lamātā Barona iela. Gājēju pāreju vietās tur tagad ieklāts gludais segums un pāri var tikt bez agrākajām grūtībām. «Mēs jau neprasām izmest visu veco bruģi laukā! Vecrīgā vajadzētu ierīkot vismaz metru platas gluda seguma joslas - vienalga plāksnes vai kvalitatīvu kalto granītu,» rezumē Jurģis Briedis. Taču pagaidām nekāda progresa nav pat garajā pārejā pie Laimas pulksteņa. Pašvaldība tikai sola un sola padarīt iekļūšanu Vecrīgā ērtāku dažādu ritenīšu lietotājiem, bet kā bija, tā paliek neērti un bīstami. Apeironam pat lāgā nav skaidrs, kur problēma, jo vārdos visi atbildīgie darbinieki kategoriski piekrīt ratiņnieku, jauno vecāku un augstpapēžu kurpju nēsātāju viedoklim. Vēsturiski nekvalitatīvais bruģis tikai sarežģī dzīvi.