Rīgas Lielos kapus var salīdzināt ar ceļojošo vimpeli – to ir gods saņemt, bet īsti vajadzīgs nav.
Cerīgāk nekā iepriekš šogad maijā izskanēja Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova teiktais Latvijas Radio, ka pašvaldība ir gatava piedāvāt Lielo kapu pašreizējai īpašniecei Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB) citu zemes gabalu apmaiņā pret Lielo kapu teritoriju. Kamēr tas notiks...
Apbedīšana Lielajos kapos pārtraukta kopš 1957. gada. Šo teritoriju Valsts kultūras pieminekļu inspekcija (VKPAI) dēvē gan par dārzu un parku arhitektūras ansambli (sk. 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienu tēmu 100 apdraudētākie kultūras pieminekļi Latvijā), gan par memoriālo parku, piemēram, izdevumā Vēsturiskie dārzi un parki. 2007. gadā, kad izdevums gatavots, apgalvots, ka Lielie kapi nav kļuvuši par pilsētnieku iemīļotu atpūtas vietu - «kapsēta paliek kapsēta, lai arī tās būtība ir iznīcināta» (118. lpp.).
Nauda bija, naudas nav
Ko mēs teiktu šodien? Šī ir gan rīdzinieku un tūristu iemīļota pastaigu un atpūtas vieta, gan vietumis bomžatņiks, gan viens no 100 apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā, gan entuziastu talkošanas vieta. Žogs ap kapsētu sen nojaukts, un teritorijā ienākt var ikviens un kad vien vēlas.
Neatkarīgā jau rakstīja, ka sarunas starp Rīgas pašvaldību un LELB par Lielo kapu zemes pārdošanu, ilgtermiņa nomu, patapinājuma līgumu vai maiņu ilgst ne vienu gadu vien. Rīgas dome Lielo kapu finansēšanu pārtrauca 2009. gadā. No 2001. līdz 2008. gadam Lielajos kapos galvaspilsētas pašvaldība ieguldījusi vidēji 22 000 latu (aptuveni 31 300 eiro) katru gadu. Vēlāk likums liedza pašvaldību līdzekļus izlietot privātā teritorijā.
Kapu piederības jautājums ir svarīgs vairāku iemeslu dēļ. Saglabāt tos kā kultūras pieminekli - protams. Bet dzirdēts, ka bijusi iecere Lielajos kapos būvēt daudzdzīvokļu māju. Vārda tiešā nozīmē - uz kauliem.
Labi, ka rīkojas saprātīgi
Rodas iespaids, ka Lielajos kapos daudzus gadus var darīt, ko grib. Pirms padsmit gadiem kāda biedrība sākusi atjaunot vienu no kapličām, bet paputēja i biedrība, i atjaunošana. Citviet nezālēs vīd akmens ar uzrakstu Maniem neaizmirstamajiem, un garāmgājējam nav ne jausmas, kas tur apbedīts. Varbūt mājdzīvnieki? Bet cilvēku kapos dzīvniekus norakt nedrīkst.
Šķiet, ka Lielajos kapos jau labu laiku ir nobriedusi klasiski revolucionāra situācija - apakšas negrib dzīvot pa vecam, bet augšas nespēj dzīvot pa jaunam. Negaidot, kamēr top (ja vispār top) Lielo kapu uzturēšanas, finansēšanas, atjaunošanas koncepcija vai tamlīdzīgs dokuments, slaveno un mazāk ievērojamo rīdzinieku atdusas vietas pēc savas iniciatīvas un saprašanas kopj sabiedriskas organizācijas, neformālas domubiedru grupas, atsevišķi interesenti. Savu aizsaulē aizgājušo mācībspēku atdusas vietas talkās sakopj studentu korporācijas. Vietējie suņu īpašnieki uzstādījuši glītas urnas, kur izmest suņu ekskrementus.
Ja ne viņi, tad kurš?
Lielo kapu draugi ir pamanāmākie, aktīvākie un sociālajos tīklos skaļākie kapu kopēji. Viņi katru nedēļu rīko talkas - ravē nezāles, tīra uz zemes novietotās kapu plāksnes un pieminekļus, dokumentē paveikto. Lielo kapu draugu pārstāve Anta Lapsiņa Neatkarīgajai uzsver, ka viņu vidū ir būvinženieris Andrejs Ļebedevs, kurš pamāca un pieskata, lai entuziasti tīrot nesabojā vēsturiskās plāksnes un pieminekļus. Viņi darbojas ar pietāti pret vēsturi, kuras daļa ir senlaikus apbedītie rīdzinieki, bet centralizētie nezāļu pļāvēji ar traktoru dragā pāri nezālēs ieaugušajām kapu plāksnēm.
Ja jau viņus nesoda par to, ka tiek sabojāta daļa no kultūras pieminekļa, tad neprofesionāļiem par plākšņu un pieminekļu tīrīšanu būtu jāsaka paldies.
VKPAI Rīgas reģiona nodaļas vadītāja Mārīte Putniņa viņus tiešām uzteic: «Apsveicami, ka to dara.» Tomēr piebilst - vislabāk būtu, ja Lielos kapus pārņemtu pašvaldība, jo nav pareizi, ka šie kapi jākopj sabiedriskā kārtā.
Taču, kamēr valsts, pašvaldības un sabiedriskas organizācijas sarosītos, izlemtu, kurš pirks kapļus, cimdus un par kādiem līdzekļiem, kurš organizēs regulāru ravēšanu, tikmēr, skat, entuziasti to paveic brīvajā laikā un par baltu velti. Vai par savu naudu.
Bez sfinksas, bez pieminekļiem
VKPAI neapsaimnieko kultūras un vēstures pieminekļus, bet uzrauga, ko dara to īpašnieki. Kultūras pieminekļu sargātāji Lielos kapus apskatot gan, diemžēl biežiem apmeklējumiem trūkst darbinieku.
«Nekas dramatisks pēdējos gados tur nenotiek,» situāciju Lielajos kapos raksturo M. Putniņa. Jāiekož sev mēlē, jo gribas piebilst, ka viss, kas zogams, laikam nozagts. Jau padomju gados Lielos kapus izdemolēja ar buldozeriem, bet vēlāk izpostīja daudzu tur apbedīto ievērojamo cilvēku piemiņas vietas, pieminekļus, kapu stabiņus un plāksnes demontēja un aizveda uz pieminekļu krautni Varoņu ielā. Tagad redzams, kā postā iet metālā kaltās kapu sētiņas.
Pirms 15 gadiem no Šveinfurtu dzimtas kapa tika nozagta apmēram 300 kilogramu smaga sfinksas skulptūra. To uzlika rīdzinieka, slavenā afrikānista, Kairas muzeja dibinātāja un botāniķa Georga Augusta Šveinfurta vecāku un brāļa kapam. Šveinfurts sarakstījis vairākus simtus zinātnisku publikāciju, un viņa savāktās kolekcijas glabājas daudzos pasaules muzejos. Slavenākā no kolekcijām atrodas Berlīnes botāniskajā muzejā un aizņem 102 skapjus.
Šo kapavietu aprūpē publiciste Rita Eva Našeniece, viena no Lielo kapu draugiem. Tos, kuri izvēlējušies regulāri kopt kādu kapavietu, savā starpā viņi dēvē par krustvecākiem.
Aizgājēju brīvprātīgie krustvecāki
Trīsdesmit sešus gadus Rīgas pilsētas arhitekts bija Reinholds Georgs Šmēlings. Viņa kapavieta ir Lielo kapu koku noēnota, plaša un akurāti kopta. Šmēlinga atdusas vietu aprūpē Sandra Martinsone, uz Lielajiem kapiem viņa brauc no Ziepniekkalna. Tagadējais Rīgas pilsētas arhitekts ir atvaļinājumā, bet viņa birojā, kas, starp citu, atrodas Šmēlinga dzīvoklī, nevarēja pateikt, vai Šmēlinga aroda pēcteči bijuši talkot Lielajos kapos. Nav iespējams uzskaitīt visus dižgarus, kam Lielajos kapos dotas mūža mājas. Dainu tēvs Krišjānis Barons, valodnieks Kārlis Mīlenbahs, rakstnieks Juris Neikens, publicists Āronu Matīss, gaišreğis Eižens Finks, arhitekti, dzejnieki, baleta mākslinieki. Žurnālists Bernhards Dīriķis, mecenāts Kristaps Morbergs, Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds. Latvijas armijas virsnieki, arī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliere Elza Žiglevica. Viena no nedaudzajām sievietēm, kam šis apbalvojums piešķirts.
Melns zārks ar zeltītām ķepiņām
Filmā Ceplis gan dziedāja par baltu zārku ar melnām pumpām un zeltītām ķepiņām, bet Lielajos kapos bija (ir?) melns zārks, uz kura redzams puķu pušķīša nospiedums. Kad pirms daudziem gadiem šo rindu autore kopā ar arhitektu Eiženu Upmani izstaigāja Lielos kapus, viņš izstāstīja daudzus aizraujošus stāstus. Piemēram, zem melnā zārka sevi vēlējis iemūžināt kāds nelaimīgs mīlētājs, kuram iecerētās vecāki lieguši precēt meitu. Puisis licis sevi apbērēt līdzās mīļotās ģimenes kapiem, uz kapa uzlikt melnu zārku un tad nomiris. Lielajos kapos atdusoties arī cara Aleksandra II mīļākā.
Lielo kapu caurskrējējus šādi stāsti, visticamāk, neinteresē, bet nesteidzīgu pastaigu un vēstures cienītājiem informāciju nav kur izlasīt. Lielo kapu draugi dažviet piesprauduši lapiņas ar drusciņu informācijas, bet tās pazūd. Pilnīga informācija par aizgājēju ir uz kapu plāksnēm, bet ko līdz teksts, ja to nevar izlasīt, kamēr plāksnes nav notīrītas no sūnām? Nemaz ne tik reti Lielajos kapos uzrodas ārzemnieki, kas meklē savu senču kapus. Ja tobrīd talko Lielo kapu draugi, un viņus nevar nepamanīt, tad, cik spēj, palīdz un pastāsta.
Varbūt punktu pieliks šogad
Pateicoties E. Upmanim, kapos atrastas par zudušām uzskatītas apbedījumu vietas. Viņa vadībā kapavietas palīdzējuši meklēt, uzmērīt un atjaunot Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studenti. Klīst leģendas, ka pasniedzējs Upmanis slinkajiem studentiem ielicis labu atzīmi, kad viņi, par lielu pārsteigumu sev un pasniedzējam, nejauši atklājuši ilgi meklētus apbedījumus.
M. Putniņa stāsta, ka VKPAI finansējuma pieticis 3D formātā veiktiem kapliču un kapavietu uzmērījumiem. Nav jau tā, ka informācija par apbedījumiem Lielajos kapos jāmeklē kā ar uguni. Ir kapu grāmatas, ir reģistri, ir informācija dažādās vietnēs un privātpersonu īpašumā, taču var pieļaut, ka informācija par apbedījuma vietām tiek apkopota dubulti un, iespējams, trīskārši, jo saimnieka un, kā jau iepriekš rakstīts, vienotas koncepcijas nav. Ja Rīgas dome pārņems Lielos kapus savā īpašumā, tad tai vajadzēs inventarizēt visu šo saimniecību un VKPAI piepalīdzēs, saka M. Putniņa.
Kāda būs Lielo kapu nākotne? Pirms neilga laika LELB virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš sarunā ar Neatkarīgo neko daudz nestāstīja: puses ir gatavas vienoties, ir prioritāri virzieni. Viņš pieļāva, ka, iespējams, šā gada laikā kapu jautājumu kopā ar pašvaldību atrisinās.
Uzziņai
• Lielos kapus izveidoja pēc mēra epidēmijas 1773. gadā. Bija noteikts, ka kapsētām vajadzēja atrasties ārpus pilsētas - vismaz 300 asu attālumā.
• Smilšu kalnos aiz Rīgas tika ierādīta teritorija Pilsētas kapiem, kuros bija nodalījumi visām Rīgas luterāņu draudzēm: Pētera, Doma, Jāņa, Reformātu, Ģertrūdes un Jēzus.
• Rīgas Lielajos kapos bija apskatāma visa sava laika mode mākslā un arhitektūrā - metāla sētiņas un baldahīni, krāšņi rotāti obeliski un kolonnas no mīkstā smilšakmens un kaļķakmens, granīta pieminekļi.
• Lielajos kapos ir apbedīti dažādu tautību un konfesiju rīdzinieki.
• Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās apbedīšanu pārtrauca, cauri kapsētai izbūvēja ielu, pieminekļus nošķūrēja ar buldozeriem. Padomju laikā nojauca kapsētas žogu, un kopš tā laika tur svilpo visi vēji un staigā dažādi ļaudis - gan ar labiem, gan nelāgiem nolūkiem.
