Piemineklis ar neskaidru nemateriālo nozīmi
Stāsts par kolektīvo iniciatīvu Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana apaug arvien jaunām sižeta līnijām. Okupācijas armiju slavinošais Uzvaras piemineklis varbūt arī ir mākslinieciski bezvērtīgs, taču politiski – ļoti ietekmīgs.
Galvenā institūcija Latvijā, kas atbild par pieminekļiem, ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Taču diskusijā par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu vai nenojaukšanu tā neiesaistās. Izrādās, savulaik inspekcija jau ir vērtējusi Uzvaras pieminekļa iekļaušanu aizsargājamo objektu sarakstā, taču to izbrāķējusi. «Uzvaras pieminekļa mākslinieciskā kvalitāte neatbilst kritērijiem, kādi izvirzāmi valsts aizsargājamam kultūras piemineklim,» skaidro preses dienests. «Ņemot vērā, ka šobrīd piemineklis nav iekļauts valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, tā izmantošana un tālāka attīstība ir pašvaldības kompetencē.»
Protams, ir neiedomājami, ka Saskaņas vadītā Rīgas dome varētu piekrist nojaukt pieminekli, pie kura pats pilsētas mērs regulāri līksmo par padomju uzvaru. Tāpēc pieminekļa jaucēji gājuši citu ceļu - ar publisko iniciatīvu uz Saeimu. Taču, izrādās, arī tās autoru vidū nav īstas vienprātības, kas tad ar pieminekli būtu darāms. Publicists Māris Ruks uzskata, ka «šobrīd pats galvenais ir pie Sarkanarmiju slavinošā memoriāla izvietot lielus, uzskatāmus, vēsturiski objektīvus un Latvijas valsts vērtībām atbilstīgus informatīvos stendus». Otrs iniciatīvas iesniedzējs Saeimā Gunārs Indārs uzskata, ka monuments pēc iespējas drīzākā laikā nojaucams: «Galīgais mērķis ir tikt no tā vaļā!» Savukārt sākotnējiem iniciatīvas autoriem un virzītājiem Emīlam Gailim un Robertam Krastiņam galvenā ideja ir atjaunot Latvijas laikā iecerēto un projektēto Uzvaras laukumu tā sākotnēja veidolā, kā jau tas lasāms iniciatīvas nosaukumā.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai tomēr ir viens ieteikums, ko gan Saeimai, gan pašvaldībai vajadzētu ņemt vērā, spriežot par Uzvaras pieminekli:
«Ņemot vērā objekta neskaidro nemateriālo nozīmi, pieņemot lēmumu par objekta nākotni, jāuzklausa dažādu interešu grupu, profesionāļu - arhitektu, mākslinieku viedoklis, kā arī jāveic konsultācijas ar sabiedrību (..) Mūsdienās, kad pārstāvam demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskuma vērtības, «trauslu» jautājumu izlemšanai jābūt izsvērtai un balstītai uz plašām diskusijām.»
Viedi vārdi, ko apliecina skandāls Latvijas Radio. 9. maijā krievu ēterā kanālā LR4 raidījumā Doma laukums ar klausītājiem tika apspriesta pieminekļa nojaukšanas iniciatīva. Vairums zvanītāju pauda nosodījumu, taču viena runātāja izmuldējās stipri par daudz, turklāt izdarīja to duetā ar raidījuma moderatori Janu Jermakovu. Anonīmā zvanītāja krieviski paziņoja, ka, pēc viņas domām, daudz, daudz vienkāršāk ir likvidēt visus tos 12 tūkstošus iniciatīvas parakstītāju nekā nojaukt pieminekli. Savukārt žurnāliste sarunas biedreni uzteica par «jaudīgu aizsardzību mūsu piemineklim». Jocīgākais, ka sarunas sākumā viņa pati klausītājus rosināja «būt akurātiem, jo temats tāds sāpīgs», bet beigās pati izrunājās tik neakurāti. Neatkarīgajai komentēt šo incidentu žurnāliste gan nevēlējās, taču šodien vai rīt viņai nāksies skaidroties Latvijas Radio organizētā ētikas komisijā.
Iespējams, jāskaidrojas būs arī tantei, kas piesārņoja ēteru ar naidu, ja vien viņu policija atradīs. Saeimas deputāts Edvīns Šnore vērsies Ģenerālprokuratūrā, un iestāde tagad izvērtē viņa iesniegumu, lai lemtu par lietas tālāku virzību. Pēc viņa domām, šāda naida kurināšana sabiedriskā medija ēterā ir nepieļaujama: «Likumi jāievēro visiem.»
Pat ja tai krievu tantei nav triecienšautenes un masu slepkavības plāna, arī viņai jādomā, ko runā.