Lielie kapi nīkuļo, gaidot īsto saimnieku
 
KAD? Lielajos kapos ir atradušies un joprojām atrodas izcili memoriālās tēlniecības un sakrālās arhitektūras darbi, kas atspoguļo sava laika mākslas stilus. Daudzi pieminekļi ir izpostīti, detaļas nozagtas. Jau kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem Lielie kapi gaida saimnieku ©Arnis Kluinis

Lielie kapi Rīgā ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, un daudzus gadus šis ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašums. Baznīca uzsver, ka tai pieder tikai zeme, bet par virszemes lietām – apbedījumiem un kapu pieminekļiem – atbild vai nu apbedīto tuvinieki, vai organizācijas, kas apņēmušās sakopt slaveno aizgājēju kapavietas.

Maija sākumā Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs Latvijas Radio sacīja, ka pilsēta ir gatava piedāvāt Baznīcai citu zemes gabalu apmaiņā pret Lielo kapu teritoriju. Sarunas starp Rīgas pašvaldību un LELB par Lielo kapu zemes pārdošanu, ilgtermiņa nomu, patapinājuma līgumu vai maiņu ilgst ne vienu gadu vien. LELB virsvaldes sekretārs Romāns Ganiņš pašlaik neko daudz nestāsta: puses ir gatavas vienoties, ir prioritāri virzieni. Viņš sarunā ar Neatkarīgo pieļāva, ka, iespējams, šā gada laikā šo jautājumu atrisinās. Iepriekš izskanēja informācija, ka viens no LELB ierosinājumiem bijis pārdot kapu teritoriju par diviem miljoniem eiro. Pašvaldība nav slēpusi savu nostāju - zemi nepirks, jo Lielo kapu sakārtošanā ir jāiegulda lieli līdzekļi. Tik lieli, ka Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis Neatkarīgajai saka - ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja restaurācijas un rekonstrukcijas izmaksām pat salīdzināt nevarot.

Lielajos kapos apbedīšanu pārtrauca 1957. gadā. Ieceres par kapu teritorijas izmantošanu bijušas dažādas - izveidot vai nu pilsētas Memoriālo parku, vai arī Memoriālo dabas parku ar mākslīgu upīti un dīķiem, uzcelt Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības mācību un laboratoriju ēkas un pat izveidot staļinisma upuru piemiņas vietu, publikācijā Kultūras mantojums un vēsturiskā atmiņa Latvijas PSR: Rīgas Lielo kapu rekonstrukcijas piemērs 20. gadsimta 60.-80. gados raksta vēstures doktors Mārtiņš Mintaurs. G. Gailītis uzskata, ka kapus par parku veidot nevajadzētu, bet Lielie kapi varētu būt Rīgas nekropole vai panteons, kas saglabā liecības par personībām, kuras ietekmējušas Rīgas un Latvijas mākslas, kultūras, zinātnes dzīvi. Vispirms gan vajadzīga koncepcija, bet pilsēta tikai ar savu finansējumu šo teritoriju nevarēs sakārtot, lai kas tur būtu - parks, nekropole vai vēl kas. G. Gailītis izstāsta, ka septembrī dzejniekam un Lāčplēša autoram Andrejam Pumpuram būs 175. jubileja. Viņš apbedīts Lielajos kapos, un pašvaldība dzejnieka atceres dienā kapos varētu izdarīt kādu mazumiņu, bet tieši tāpēc ir vajadzīga koncepcija, kas ar šo teritoriju notiks turpmāk. Daļa no Lielo kapu pieminekļiem vai kapavietu detaļas glabājas pieminekļu novietnē. Kamēr kapi netiek nedz kopti, nedz labiekārtoti, unikāli sakrālās mākslas un memoriālās tēlniecības darbi tādējādi tiek sargāti no garnadžiem.

Daudzas kapavietas Lielajos kapos apkopj domubiedri un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji - Lielo kapu draugi, kas rīko talkas, bet viņu spēkos nav labiekārtot vairāk nekā 20 hektāru plašo teritoriju.