No pirmā uz trešo stāvu

Bezpajumtnieku patversmē tie nav tikai trīs stāvi un pārdesmit pakāpienu – tā ir saņemšanās un stāšanās pretim grūtībām, ko diemžēl spēj tikai nedaudzi cilvēki, kuri uz savas ādas izjutuši dzīvi uz ielas.

Viktoram ir trīsdesmit četri gadi – viņš, meklējot darbu Rīgā, nonācis uz ielas, bet nu cenšas savu dzīvi atkal sakārtot.

Trīs iespējas

Bezpajumtnieku patversmes pirmajā stāvā visbiežāk nokļūst cilvēki no ielas, kurus atved policija, nereti – iedzēruši, lai uz ielas nenosaltu. Pirmā stāva apstākļi vairāk nekā askētiski, un pirmajās patversmes darbības dienās bezpajumtnieki pat sūdzējušies: cietas gultas, tad jau labāk uz zemes gulēt! "Tas darīts ar nolūku," stāsta Latvijas Sarkanā Krusta naktspatversmes vadītāja Ilona Luste. "Naktspatversme nedrīkst būt kā viesnīca, lai cilvēkam būtu vismaz kāds stimuls mainīt savu dzīvi." Tāpēc, salīdzinot ar pirmo, otrais stāvs jau ir "smalkāks", pieklājīgas gultas, katram savs kaktiņš. Uz skapīšiem grāmatas. "Jā, lasa daudz," saka Ilona. Otrajā stāvā dzīvo gan sievietes, gan vīrieši. Savukārt trešais – vairāk atgādina studentu kopmītni. Tāda arī bijusi ideja, veidojot šo patversmi, katram stāvam jābūt atšķirīgam pēc ērtībām. Trešajā dzīvo tie, kuri jau "pacēlušies" augstāk par pirmo, meklē un ir atraduši darbu, var samaksāt tādu kā īri. Patversmē notiek remontdarbi, tā paplašinās – arvien vairāk cilvēkiem vajadzīga palīdzība. Kamēr bija darbs, cilvēki nopelnīja istabas īrei, tagad – jādzīvo uz ielas vai patversmē.

Darbs izglābtu

"Samoučka [tāds, kas pats visu apguvis] es esmu," saka Viktors, kad taujāju par viņa izglītību. Izglītības nav, izņemot visu to, ko savu 34 dzīves gadu laikā apguvis pats. Viņš patversmē dzīvo no pērnā pavasara. "Vispār esmu no Daugavpils puses, maza ciematiņa, nolēmu doties uz Rīgu darba meklējumos, taču izrādījās, ka Rīgā arī darba nav. Biju vīlies," stāsta Viktors. "Daugavpils ir liels ciems, tur nabadzīgos neieraudzīsiet, lai gan viņu ir daudz. Rīgā – gan tagad uz katra stūra." Ja nav izglītības, nav arī nekādas profesijas? Tas tiesa, atzīst Viktors, bet tūlīt piebilst, ka nebaidās ne no kāda darba, ka vispār viņš ir raznorabočij [dažādu darbu palīgstrādnieks]. Patversmes vadītāja gan Viktoru uzliela, jo viņš patversmē palīdz pie visiem darbiem un visu var izdarīt, pat ēst gatavot. "To es no mammas iemācījos," tas ir vienīgais, ko par ģimeni pasaka Viktors. Vai ģimene, radinieki nav tie, kuri parasti var palīdzēt krīzes situācijā, īpaši tādā, ja esi nonācis uz ielas? "Radinieki ir, bet katram sava dzīve..." nosaka Viktors. No viņa smagās nopūtas var noprast, ka nereti labāk ir tikt no ģimenes prom, lai neieslīgtu bezcerībā vēl vairāk...

Pēc pavadītajām dienām un naktīm uz ielas Viktors uzzinājis par patversmi Gaiziņa ielā, blakus Centrāltirgum. Darbu izmeklējies gan tirgū (tur savējo pietiek), gan celtniecības objektos – celt jau ceļot, tikai no malas cilvēkus neņemot. Pašlaik pāris mēnešus Viktora glābiņš ir simtlatnieka darbs – viņš strādā par sētnieku, remontstrādnieku un arī gatavo ēdienu patversmē. "Es neesmu aizdomājies, kas notiks ar mani nākotnē, bet, ja man būs darbs, man neko citu nevajag. Kad es pieredzēju, kā ir dzīvot patversmes pirmajā stāvā, kādi tur cilvēki nonāk, viņu acis tikai pudeli redz – nē, es tā negribu dzīvot!"

Ne visi dzērāji

Patversmes vadītāja apliecina: maldīgs ir uzskats, ka pilnīgi visi bezpajumtnieki ir dzērāji un tādi, kuri nekad neko nevēlētos mainīt: "Cilvēki aktīvi meklē darbu. Nesēž uz vietas. Dienā apstaigā desmitiem dažādas iestādes, uzņēmumus." Tieši strādājot patversmē, Ilona sapratusi, ka cilvēki nav vienādi, arī ja visi dzīvo patversmē... Jādod cilvēkiem iespēja. Kopumā patversmē kopš tās darbības laika mitinājušies gandrīz 1000 dažādu cilvēku. Starp citu, tā kā Rīgā nav atskurbtuves, nereti patversmes pirmajā stāvā nonāk arī pa kādam turīgam, bet pamatīgi iereibušam ļautiņam.