Cilvēku aktivitāte, līdzi jušana un atsaucība radījusi iespaidu, ka Latvijā pazūd ļoti daudz cilvēku un, jo īpaši pēdējos mēnešos, tie ir gados jauni vīrieši. Valsts policijā iebilst – tā nav. Arī sabiedriskajā organizācijā «Bezvests.lv» saka to pašu – pazudušo nav vairāk.
«Bezvests.lv», kas nodarbojas ar pazudušu cilvēku meklēšanu, pārstāve Svetlana Gintere nosauc piemēru, ka ziņa par kādu meklēšanā esošu cilvēku sociālajā tīklā «Facebook» pārsūtīta vairāk nekā 320 reižu. Tas ir daudz. Tāpēc, ieraugot kārtējo paziņojumu, ka tiek meklēts cilvēks, tiešām var pārņemt neomulīga sajūta – atkal kāds pazudis!
Lielākā daļa atrodas
Ir arī labas ziņas. Februāra sākumā tika izplatīta informācija, ka tiek meklēts videoklipu režisors Toms Rings. Pēc nepilnas nedēļas ģimene ievietoja paziņojumu, ka viņš ir atradies, un izteica pateicību visiem, kas palīdzēja meklēt. Vairākas dienas neziņā pavadīja cita puiša – Viestura Smoļaka – ģimene, līdz viņš deva ziņu par savu atrašanās vietu. Valsts policijā informē, ka gadā policijā reģistrē vidēji 500–600 pazudušu personu, bet tas nenozīmē, ka visi atrodas bezvēsts prombūtnē vai nav vairs atrodami. Lielākā daļa prombūtnē izsludināto atrodas. Un salīdzinoši maz ir bērnu, kurus ilgstoši nevar atrast.
Brīvprātīgie meklētāji ir neaizstājami
Gandrīz 10 gadus pazudušo meklēšanā iesaistās ne tikai policisti un glābēji, bet arī brīvprātīgie no organizācijas «Bezvests.lv». Nereti tieši šie cilvēki, kas visi nav profesionāli glābēji, atrod cilvēku un izgriež pogas profesionāļiem. Brīvprātīgie uzsver, ka cieši sadarbojas ar policiju un nekāda sacensība nenotiek. Mērķis ir viens – atrast. Brīvprātīgo organizācijas vadītājs Aleksandrs Faminskis norāda, ka policijai un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam bez pazudušo meklēšanas ir daudz citu darbu. Tāpēc brīvprātīgo palīdzība ir nepieciešama un bieži – neaizstājama.
Organizācijā darbojas apmēram 130 brīvprātīgo, un ikreiz, kad atskan aicinājums doties meklēt pazudušo, atsaucas 40 līdz 60 cilvēku. Par viņiem var teikt, ka šie cilvēki vēl piemaksā, lai varētu nesavtīgi palīdzēt citiem.
Viss sākās nejauši, kad uzņēmēju Aleksandru Faminski «aizķēra» informācija par pazudušiem bērniem. Viņš nodomāja: vai tiešām neko nevar darīt? Kad Aleksandrs kopā ar dažiem domubiedriem devās meklēt Juglā pazudušu meiteni, viņš saprata, cik milzīgas teritorijas ir jāpārmeklē, un pāris cilvēku to nemaz nevar izdarīt. Turklāt meklēšanā katra minūte var būt dārga, bet tuvinieki un radi sākumā ir tik apjukuši un pat nobijušies, ka saviem spēkiem pat netiek galā, nezina, kā rīkoties, ar ko sākt. Pēc tam domubiedri piedalījās meklēšanā vēl un vēlreiz. Tas bija brīvprātīgo meklētāju organizācijas sākums. 2012. gadā Aleksandrs Faminskis tika apbalvots ar «Latvijas lepnuma» balvu par šīs organizācijas dibināšanu un darba koordinēšanu.
Iedvesmo ārzemēs dzīvojošos
Organizācija vēl nepastāv pat desmit gadus, bet nu tai ir atbalstītāji un sekotāji arī ārzemēs. Pēc tam, kad sociālajos tīklos parādījās informācija par Francijā pazudušu tālbraucēju šoferi Oļegu Prokolovu, Francijā dzīvojoša sieviete, kādreizējā Latvijas iedzīvotāja Linda Baltere, sākusi taujāt – kā varu palīdzēt, ko darīt? Un sākusi rīkoties. Ievietojusi laikrakstā sludinājumu, zinot, ka to lasa 80 procenti valsts iedzīvotāju. Labs piemērs ir lipīgs, jo nu Strasbūrā dzīvojošie tautieši veido savu meklētāju grupiņu. Policijai sadarbība ar ārvalstu kolēģiem ir birokrātiskāka, ilgāka, bet «parastie» cilvēki spēj darboties ātrāk, saka Svetlana Gintere. Pietiek ar aicinājumu palīdzēt sociālajos tīklos, un kāds ārzemēs dzīvojošais sāk apzvanīt slimnīcas un citas iestādes. Tā tas notiek.
Par vēl kādu laimīgu gadījumu šobrīd neko daudz pašlaik stāstīt nevar, bet tieši pēc tam, kad ar soctīklotāju palīdzību tika izplatīta informācija par negaidīti pazudušu jaunu sievieti, kas no Berlīnes izbrauca uz Rīgu, viņu izdevās atrast. «Bezvests.lv» profilam un mājaslapai bija pusmiljons skatījumu. Cilvēki nebija vienaldzīgi, dalījās ar informāciju, virtuāli un reāli palīdzēja meklēt, kā vien varēja. Kāds Berlīnes iedzīvotājs vietējā policijā vērsās ar iesniegumu par meklēšanu. Un pēc divām dienām jauno sievieti atrada.
Mamma sapnī redzēja, ka dēls ir ūdenī
Svetlana Gintere atzīst, ka policisti nereti ir aprakti zem papīru lavīnas, tāpēc ne vienmēr ir laiks izrunāties ar pazudušā tuviniekiem. Gadās, ka pazudušā cilvēka tuviniekiem un brīvprātīgajiem meklētājiem nostrādā intuīcija. Lai cik neticami dažreiz izklausītos meklētāju stāsti, var teikt, ka tuvinieki vienmēr ķeras pie pēdējā salmiņa, jo cerība tiešām zūd pēdējā.
Kad Mežciemā meklēja pazudušu puisi, vecāki bezpalīdzīgi staigāja gar ezeru, spīdināja lukturīšus un skatījās ūdenī, jo bija aizdomas, ka dēls ir noslīcis. Vecāki nāca un nāca, katru dienu. Iesaistījās «Bezvests.lv» meklētāji. Mamma izstāstīja, ka sapnī redzējusi dēlu, sarunājusies, viņš teicis, ka atrodas ūdenī. Policijas ūdenslīdēji nira, meklēja, neatrada. Ezers ir ļoti liels. Viens no brīvprātīgajiem meklētājiem piedāvāja bez atlīdzības izmantot robotu, kas spēj meklēt zem ūdens. Ar to ezera gultni pārmeklēja piecas stundas, satumsa, un bija skaidrs – meklēšana jāpārtrauc. Pēdējā mirklī ekrānā parādījās cilvēka ķermeņa aprises. Tas bija meklētais puisis. Vecākiem dēla nāve ir smags zaudējums, bet viņu varēja guldīt zemē, nevis gaidīt neziņā, kas noticis. Citus tā arī neatrod. Diemžēl.
Meklē vienu, atrod citu
Nesen organizācijas «Bezvests.lv» brīvprātīgie meklēja pazudušu neretieti Jevgēniju. Pārmeklēja upi, citas ūdenstilpes, pamestas mājas, mežu – nekur neatrada. Gan tuvinieki, gan meklētāji pieļāva, ka 66 gadus vecais vīrietis noslīcis dīķī, atgriežoties no svinībām, bet dīķus tobrīd klāja ledus. Meklējot pazudušo Jevgēniju, brīvprātīgie Dienvidsusējas upē zem tilta atrada jauna vīrieša līķi. Krastā bija pamesta mašīna. Mirušā personību noskaidroja ātri – Latvijas čempionvienības basketbolā «VEF Rīga» ārsts un fiziskās sagatavotības treneris Jānis Petronis. Jauns cilvēks. Talantīgs ārsts.
Neilgi pēc tam atrada arī Jevgēniju. Noslīkušu dīķī. Svetlana Gintere atceras, ka ar Jevgēnija šķirto dzīvesbiedri stāvējušas liktenīgā dīķa malā un gan viena, gan otra domājušas, ka viņš ir tur, zem ūdens. Tobrīd nebija iespēju pārmeklēt aizsalušo ūdenstilpi, bet dažas dienas pēc meklēšanas operācijas Jevgēnija mirstīgās atliekas atrastas.
Meklējot viņi stundas neskaita. Meklējot Jevgēniju, brīvprātīgie pārmeklēja apkārtējo mežu, nogāja vairāk nekā 15 kilometrus apkārtnē gar aizsalušajiem dīķiem, apskatīja visus grāvjus gar ceļiem un pamestās mājas.
Nelaimes priekšā visi ir vienādi
Pazudušo tuviniekiem ļoti palīdz brīvprātīgā un psiholoģe Jūlija Voroņina. «Brīvprātīgie ir dvēseliskāki,» saka Svetlana Gintere, kas kā žurnāliste veidoja sižetu par šo organizāciju un nu jau pati kļuvusi par brīvprātīgo tās rindās. «Cilvēki grib atklāt savu dvēseli, un brīvprātīgie viņiem velta laiku, uzklausa.» Paši viņi cilvēku privātajā dzīvē nebāžas un netincina, kāpēc kāds nav ziņojis ģimenei par savu atrašanās vietu, liekot mocīties bailēs, neziņā un sāpēs. Viņi meklē un netiesā, jo «cilvēka pazušana – tā ir liela nelaime, kuras priekšā visi esam vienlīdzīgi. Nelaime neizvēlas ne starp etnisko piederību, ne reliģisko, tā var skart gan vecus, gan jaunus, gan pārtikušos, gan trūkumcietējus, tā var piemeklēt katru māju un ģimeni.
Tādēļ, veicot meklēšanu, mēs meklējam nelaimē nokļuvušus cilvēkus, nevis atsevišķas tautības, sociālās vai vecuma grupas!» Šādi vārdi ierakstīti organizācijas mājaslapā.
Meklē uzreiz, nevis nogaida diennakti
Jā, pazudušo vidū ir pašnāvnieki, cilvēki nevar samaksāt kredītus vai iekrituši azartspēļu parādos, netiek galā ar problēmām. Gadās, ka cilvēks mātei īsziņā uzraksta vienu, bet draugam – citu ziņu un pazūd. Ne vienmēr tuvinieki zina, kas notiek viņu mīļā cilvēka dvēselē. Taču pazūd arī veselības problēmu dēļ – atmiņa pieklibo, neatceras, kur dzīvo, kā sauc, apmaldās mežā, nokļūst slimnīcā, cieš negadījumā. Tā tikai šķiet, ka ar mani tā nekad nenotiks. Izrādās, notiek gan. Organizācijas mājaslapā ir plaša informācija, kā rīkoties un kur zvanīt, ja pazudis tuvinieks. Bija gadījums, kad pazudušo radi meklēja uz savu roku, bet pēc tam pēc palīdzības vērsās pie brīvprātīgajiem meklētājiem. Viņiem ieteica piezvanīt uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Tiešām, tuvinieks bija nonācis tur, jo cilvēkam bija problēmas ar atmiņu.
Ja draugi, radi un tuvinieki zina, ka pazudušajam nav raksturīgi nepateikt, kurp dodas, vai ilgāku laiku klusēt, tad nekavējoties jāziņo policijai. Ja tāds cilvēks divu stundu laikā neatrodas, ir jāsāk meklēt. Policijā nepastāv laika limits, pēc cik stundām sākt meklēšanu. Tiklīdz policijā saņemts iesniegums par pazudušu cilvēku, tiek izvērtēta informācija un uzsākta meklēšanas lieta. Savukārt «Bezvests.lv» brīvprātīgie iesaistās meklēšanā tad, ja pēc palīdzības vērsies pazudušā tiešais radinieks.
Gaišreģi apsēduši nelaimīgos tuviniekus
Ir jau arī gaišreģi, kuri zvanot un piedāvājot palīdzību nelaimē nonākušajiem tuviniekiem, bet reāla palīdzība no viņiem nav saņemta. Vismaz brīvprātīgo meklētāju pieredzē nav bijusi veiksmīga sadarbība ar gaišreģiem. Viņiem sākumā pat ticis maksāts, lai palīdz meklēt pazudušo, bet skaidrs, ka nauda izsviesta vējā.
Brīvprātīgos gaida
Daži brīvprātīgo meklētāju rindās nonākuši pēc tam, kad paši piedzīvojuši nelaimi vai viņu kaimiņiem vai paziņām pazudis tuvinieks. Katram savs stāsts par to, kāpēc viņi ir gatavi nesavtīgi palīdzēt pavisam nepazīstamiem cilvēkiem un brīvdienās bez samaksas brist pa mežiem, sniegiem un purviem.
Daudzfunkcionālajā dienas centrā «Svētās Ģimenes māja» Vecrīgā, Klostera ielā 5/7, brīvprātīgie pulcējas katru piektdienu no pulksten 13 līdz 17, un Aleksandrs Faminskis konsultē potenciālos brīvprātīgos, veic pārrunas ar sponsoriem. Ja kāds grib pievienoties, laipni lūgts! Brīvprātīgajiem nesen pievienojies bijušais policists un profesionāls ūdenslīdējs.
Ja nepieciešama palīdzība
Brīvprātīgie meklētāji iesaistīsies pazudušā cilvēka meklēšanā pirmajās stundās un minūtēs, tiklīdz tiks aizpildīta anketa vietnē www.bezvests.lv.
Tālrunis: 22084084.
Policijas tālrunis: 110.
Sākotnējā rīcība, kas saistīta ar bezvēsts pazuduša cilvēka meklēšanu
Nepieciešams izmantot visus iespējamos sakaru līdzekļus: tālruņus, elektroniskā pasta adresi u.c. Sazināties vajag regulāri, visā cilvēka meklēšanas laikā, jo pazudušais var atrasties, kā arī tas atvieglos meklēšanu ar tehniskajiem līdzekļiem.
Nepieciešams apzināt personas, ar kurām pazudušais kontaktējies pirms pazušanas. Šajā personu lokā ietilpst arī radinieki (tuvākie un tālākie), draugi, paziņas, kolēģi u.c. Ja iespējams, vajag parunāt ar katru un noskaidrot iespējamo pazudušā atrašanās vietu; iegūt informāciju par pazudušā plāniem pirms pazušanas; apzināt plašāku paziņu loku, ar kuriem pazudušais kontaktējies pirms pazušanas; noskaidrot iespējamo pazudušā pārvietošanās maršrutu pazušanas dienā.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā pieprasīt informāciju par pazudušo ne tikai pēc personas datiem, bet arī informāciju par neatpazītajām personām, kas varētu atbilst pazudušā aprakstam (vecums, apģērbs, īpašas pazīmes). «Ātrajiem» nav vienotas informācijas sistēmas, tāpēc nepieciešams iegūt datus par pazudušo vairākās vietās, ja bija zināms, ka pazušanas laikā persona ir devusies no vienas pilsētas uz otru.
Mērķtiecīgāk ir apmeklēt medicīnas iestāžu uzņemšanas nodaļas personīgi. Katrā medicīnas iestādē iesakām atstāt jau iepriekš izgatavotu plakātiņu ar meklējamā fotogrāfiju un aprakstu, kā arī ar radinieku vai tuvu cilvēku kontaktinformāciju gadījumam, ja meklējamais iestāsies šajā iestādē.
Nepieciešams iesniegt iesniegumu policijā par personas bezvēsts pazušanu. To var izdarīt jebkurā policijas iecirknī visu diennakti. Iesniegšanas brīdī iesniedzējam jāuzrāda personu apliecinošs dokuments.
Nepieciešams personīgi apsekot tās sabiedriskās vietas, kuras apmeklējis pazudušais (ja tādas ir bijušas). Šajās iestādēs vajag aprunāties ar personālu un ar pastāvīgajiem apmeklētājiem, parādot pazudušā fotogrāfiju, lai noskaidrotu viņa atrašanās vietu un personu loku, ar kurām viņš ir kontaktējies, atrodoties šajās iestādēs, kā arī citas informācijas ieguvei, kura atvieglotu meklēšanu.
Ja ir izdevies noskaidrot ceļu, pa kuru devies meklējamais pazušanas dienā, nepieciešams aptaujāt tirdzniecības un benzīna uzpildes staciju darbiniekus, kā arī sabiedriskā transporta vadītājus, sētniekus, parādot viņiem bezvēsts pazudušā fotogrāfiju. Tāpat vēlams sabiedriskā transporta pieturās (visā maršrutā) izvietot fotogrāfiju ar meklējamās personas aprakstu un tuvinieku kontaktinformāciju.
Avots: www.bezvests.lv
