Barikāžu ugunskuri: gandrīz kā toreiz
Barikāžu rekonstrukcija, koncerti, izstādes, atceres ugunskuri un starptautiska zinātniska konference – pirms 25 gadiem notikušās nevardarbīgās pretošanās atcerei Rīgā veltīti daudzi pasākumi un barikāžu piemiņas nedēļa noslēgsies trešdien, 20. janvārī.
Unikāls pasākums bija diennakti ilga 1991. gada barikāžu rekonstrukcija Doma laukumā.
Atcerēties un atgādināt
Piektdienas pievakarē, kad daudzi vēl tikai beidza darbu, cilvēku Doma laukumā nebija daudz. Pamazām tur pulcējās arvien vairāk un vairāk barikāžu dalībnieku, viņu atbalstītāju un to, kuri par ceturtdaļgadsimtu seniem notikumiem ir tikai dzirdējuši. Cilvēki uz Rīgu bija braukuši arī no attālākiem novadiem.
Barikāžu rekonstrukcija vairākiem cilvēkiem Doma laukumā atsauca atmiņā 1991. gada janvāri, kad ļaudis brauca uz Rīgu, uz barikādēm, līdzi ņemot, ko nu kurš varēja – tajā skaitā smago tehniku, ar kuru bija gatavi aizstāvēt Latvijas neatkarību. Tāpat kā toreiz, arī tagad cilvēki, neprasot atlīdzību, atveda vēsturiskos transporta līdzekļus, malku, mākslinieki spēlēja un dziedāja bez maksas.
Visu nedēļu uz barikādēm
1991. gada 13. janvārī Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja celt barikādes un apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un televīzijas centru Zaķusalā, radionamu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, Rīgas tiltus. Piektdienas vakarā Doma laukumā sastaptais rīdzinieks Juris atceras, ka kopā ar darbabiedriem nedēļu pavadījis uz barikādēm. Strādājis mēbeļu kombinātā Teika, un darbavieta piešķīrusi brīvu nedēļu. «Saprata mūs,» noteic barikāžu dalībnieks. Viņš atradies pie Ministru Padomes ēkas. Katru gadu barikāžu pasākumus neapmeklē, bet šogad nevarējis neatnākt. Par 25 gadus vecajiem notikumiem viņš tagad noteic, ka atceras to kā piedzīvojumu. Līdzīgi saka Daina, kas barikāžu laikā strādājusi radiomājā Doma laukumā. Tolaik bijusi ļoti jauna, lai saprastu, kāpēc jābaidās, kas varētu notikt, un notiekošo uztvērusi kā piedzīvojumu. «Tagad pat nezinu, kāda man ir sajūta. Tas bija tik sen,» viņa atzīst.
Rīdziniece Inese Libere barikāžu laiku izdzīvojusi uz pilnu klapi. Viņai ir, ko atcerēties, kaut pati piebilst, ka daži notikumi un datumi sāk no atmiņas izbalēt, jo nav tos pierakstījusi: «Es visu laiku biju uz barikādēm, svēta lieta, nevaru iedomāties, ka būtu rīkojusies citādāk. Tolaik strādāju Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas centrā un uz barikādēm bijām gandrīz visi kolēģi. Vedām zupiņu barikāžu sargiem uz Vecmīlgrāvja tiltu, uz Ulbrokas pusi. Tur bija ļoti, ļoti satraukti vīri, kā jau tajos laikos. Biju Mazajā ģildē, kur bija iekārtotas atpūtas istabas un kur cilvēki nesa pārtiku. Tas bija tik aizkustinoši, kad tantiņas atnesa desu, maizīti – ko nu varēja. To mūsdienās jaunieši nesaprot. Arī mans tētis bija uz barikādēm, mamma atcerējās, ka tētis ar vīriem Doma laukumā pie ugunskuriem sprieduši, ko darīs, ja valstī ar elektrību kaut kas notiks. Man Doma laukums ir svēta vieta. Katru gadu barikāžu pasākumus neapmeklēju, bet šogad ir jānāk.»
Visus nemaz nezina
I. Libere noteic, ka barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes gan viņai neesot. «Ai, nu, kā jau latvieši, es domāju – ko nu es…» viņa atsmej. 1991. gada barikāžu dalībnieku biedrības valdes loceklis Valerijs Markuns iepriekš Neatkarīgajai stāstīja, ka barikāžu dalībnieku zīmju izsniegšana tika pārtraukta 2008. gadā. Turklāt barikāžu dalībnieks sevi pieteikt nevarēja, tas bija jāizdara citiem, kuri liecināja, ka viņš piedalījies 1991. gada janvāra notikumos. «Protams, ka daudzi nav apzināti un nav piemiņas zīmi saņēmuši. Ja kāds man jautā, kāpēc nav apbalvojuma, atbildu: par tevi līdzcilvēki nav padomājuši. Tolaik vajadzēja rekomendēt cilvēku barikāžu apbalvojumam – tas ir valsts apbalvojums.»
V. Markuns atgādina, ka apbalvojuma piešķiršanas laiks ticis pagarināts, tā laikā, cik nu varējuši, tik atgādinājuši, lai novadu pašvaldībās sameklē barikāžu aizstāvjus un iesniedz pieteikumus. «Man pat 31. decembrī atsūtīja pieteikumus, un es tos reģistrēju. Daudzi tomēr bija neatsaucīgi,» viņš atceras, «Tagad ir Goda raksts, labi, ka tāds vismaz ir un var tādā veidā pateikties cilvēkiem. Bet daudzi tūkstoši nav pat pieminēti.»
1991. gada barikāžu muzeja barikāžu mājaslapā ir saraksts ar to cilvēku vārdiem, kurus (vai viņu tuviniekus) aicina izņemt piešķirtās barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes. Saraksts ir garš, bet pamazām sarūk.
PASĀKUMI 20. JANVĀRĪ
Kopš 1997. gada 20. janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu.
9.00–9.45 Dievkalpojums Rīgas Domā (ar translāciju Doma laukumā)
10.00 Piemiņas ugunskura iedegšana Doma laukumā
10.00–21.00 Ugunskurs Doma laukumā
11.00–17.00 Apmeklētājiem atvērta 1991. gada muzeja ceļojošā izstāde muzeobusā Doma laukumā, blakus ugunskuram
12.00 Ziedu nolikšana II Meža kapos
15.00–18.00 Goda sardze pie bojāgājušo piemiņas akmeņiem Bastejkalnā
15.00 Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietām Bastejkalnā
15.30 1991. gada barikāžu laukuma atklāšanas pasākums
16.30 Ugunskurs pie Saeimas nama
19.00.–20.30 1991. gada barikāžu 25. gadadienai veltīts koncerts Ar domu par rītdienu Rīgas Domā
ATMIŅAS PAR BARIKĀŽU LAIKU
Inese LIBERE:
– Pats neaizmirstamākais barikāžu laika notikums man bija atrašanās OMON nometnē Vecmīlgrāvī. Biju beigusi angļus, tolaik nebija daudz cilvēku, kuri prastu angļu valodu. Man kā tulcei bija jāpavada japāņu televīzijas grupa, kas filmēja janvāra notikumus. Bija ļoti auksts, atceros, kā mēs stāvējām pie vārtiem, kamēr vēlreiz visu saskaņoja.
Daina:
– Visu barikāžu laiku sajūtas bija dažādas. Strādājām dienām un naktīm, nekur prom negājām. Cilvēki ļoti mīlēja mūs, tas ir skaidrs. Laikam es biju pārāk jauna un man bail nebija. Tas bija kā piedzīvojums.
Juris:
– Tagad es jūtos kā uzvarētājs, mēs barikāžu laikā daudz paveicām. Jā, bail arī bija, jo mums nebija ieroču, nekā nebija. Nebiju es viens, no darbavietas uz barikādēm braucām vairāki. Bijām dažādos objektos, pie televīzijas, arī Doma laukumā. Spilgtākie brīži joprojām palikuši atmiņā – un viens no tiem dziedāšana.