Lielākā dzīvnieku patversme Latvijā "Ulubele" vēsta par kādu šausminošu gadījumu, ar kuru, diemžēl, tās darbiniekiem nācies saskarties.
"Mani sauc DŽERIS.
Jā, zinu, mans izskats šobrīd visus biedē un daži saka, ka esot līdzīgs Goblinam, rūķim vai kādam baisam tumsas briesmonim. Skumji. Neticēsiet, bet pirms diviem gadiem es biju skaistākais suņupuisis visā apkārtnē! Mans stāsts ir par saimnieka vienaldzību un bezatbildību (apzīmējumu „stulbums” es rezervēju pieredzējušām ausīm).
Nonācu pie sava saimnieka tieši pirms diviem gadiem: es – jauns, skaists, enerģijas un dzīvesprieka pilns; saimnieks - izskatījās pēc lāga vīra. Varbūt jau tāds arī bija, tikai viņa izpratne par rūpēm un atbildību par suni bija nožēlojama. Ko tur daudz stāstīt – ne mani ievēroja, ne pieskatīja, ne skoloja, ne pie ārsta veda, ne pievērsa uzmanību, kad spalva sāka kļūt nespodra un izkrist. Ievēroja tikai tad, kad biju pavisam briesmīgā skatā. Tad gan lāga vīrs riktīgi saņēmās un piezvanīja! Piezvanīja uz patversmi, lai pieprasītu, ka Džeris jāsavāc un jāiemidzina, jo esot pavisam pliks, bez spalvas!!!
Tak beidzot bija pamanījis, ka mana spalva gandrīz pilnībā izkritusi un esmu kļuvis pretīgi neglīts, kaut līdz tam nebija gribējis ievērot, cik ļoti man sāp iekaisusī āda, cik dedzinoši jūtīgs viss novājējušais augums. Cik briesmīgas ir negulētas naktis un dienas, un atkal naktis, kad viss niez, deg, sūrst! Kad esi ar mieru rīvēties gar sienu, stenderi, koku, skriet stundām ilgi, lai tikai atvieglotu sāpes ar vēsu gaisu un vēju... Vai kāds saprot, cik tas ļoti mokoši... Gadiem???
Patversme Ulubele, protams, atbrauca pēc mana saimnieka zvana. Tikai viņi mani neiemidzināja, kā viņš uzstāja, bet atveda šurp – siltumā un mierā, iepazīstināja ar ārstiem, ļāva ar tiem parunāties, sāka dot zāles, durt šprices, smērēt ziedes. Neteikšu, ka tas viss man ļoti patīk, bet es beidzot jūtu, ka mani ievēro! Ka par mani rūpējas! Un ka man vairs tik ļoti neniez, nesāp un beidzot varu gulēt!!!
Dzirdu un saprotu, ka zāles, kas man palīdz, maksā lielu naudu un izveseļošanās prasa ilgu laiku- ilgu, jo slimība nepiedodami ielaista. Bet esmu cīnītājs un esmu gana jauns, lai zinātu, ka būšu vesels par spīti smagajai diagnozei. Un ka kādas sirsnīgas mājas jau sen ilgojas pēc tāda fantastiska drauga kā es! Neesmu lepns, bet arī neliekuļoju – es zinu, ka varu tāds būt!
Jo kad brīvdienās ciemos uz patversmi atbrauc daudz cilvēku, man piedāvā pastaigas ar tiem, kuri ir īpaši mīļi un saprotoši, un uzmanīgi, un jauki! Un nesabīstas no mana izskata. Tā ir laime!
Ieva saka – tādam cilvēkam kā mans saimnieks nedrīkstētu vairs uzticēt nevienu dvēseli. Es arī saku to pašu pēc visa, kad esmu izjutis tādas mokošas ciešanas.
Bet tagad es zinu, ka ir cilvēki, kuriem suns nav vienkārši sadzīves piederums, bet var būt draugs un kompanjons!"