Rīgas Jauniešu dome – treniņš nākotnes politikai
 

Top Rīgas Jauniešu dome. Par ideju un domes mērķiem Neatkarīgajai stāsta projekta virzītāji: Ivars BANDONIS, Jaunā laika Jaunatnes un Rīgas nodaļas valdes loceklis, nekustamo īpašumu speciālists; Jānis BIRKS, Pilsoniskās savienības jauniešu grupas vadītājs, zīmolu vadītājs tirdzniecības uzņēmumā; Andrejs GROCEVS, biedrības Pirmie (LPP/LC jauniešu organizācija) valdes loceklis, LU students; Mitrofans SLOBODJANS, biedrības Patrioti.lv Rīgas Jauniešu domes projekta vadītājs, Saeimas deputāta Alekseja Holostova (Saskaņas centrs) palīgs, LU maģistrants.

– Kā tad tikāt tik tālu – līdz Jauniešu domei?

Mitrofans Slobodjans: – Ideju pirms pusotra gada izteica Patrioti.lv līderis, jaunākais Saeimas deputāts Aleksejs Holostovs. Bet Rīgas Jauniešu dome – tas ir mūsu visu kopīgs projekts. Februārī mēs to īstenosim. Pagaidām esam reģistrējuši biedrību, kura tā arī saucas: Rīgas Jauniešu dome. Mēs visi četri esam biedrības valdē.

Ļoti ilgi domājām – kā veidot Jauniešu domi. Izvēlējāmies vienkāršāko variantu – proporcionālo. Cik vietu Rīgas domē ieņem tā vai cita partija, tik vietu attiecīgai jauniešu organizācijai būs domē. Turklāt, lai būtu interesantāk, nolēmām aicināt arī pārējās jauniešu organizācijas. Tēvzemiešu, ZZS, Visu Latvijai!, sociāldemokrātu, TP... Nolēmām ignorēt 5% barjeru un saskaņā ar esošo proporciju ņemt visus. SC – 23 vietas, LPP/LC – 10 vietas, JL – 7 vietas, PS – 12, SCP – 3 vietas utt.

Tas ir Latvijas vēsturē pirmais jauniešu politiskais parlaments. Protams, galvenokārt pievērsīsim uzmanību izglītībai. Jo mums šķiet svarīgāk ietekmēt ne tik daudz uz politiku, cik tieši izglītību. Mēs uzskatām, ka Latvijas jaunatnei nepieciešams pamazām politiski izglītoties, gatavot un virzīt uz Saeimu savus priekšlikumus likumdevējam. Bet, lai tā būtu, vajag izglītību.

Atšķirībā no vecākiem biedriem mums ar Jauno laiku un Pilsonisko savienību nav ko dalīt. Vēsturiskā pieredze, tas, kas bija pagātnē, uz mums tiešā veidā neattiecas. Mazbērniem nav jāatbild par vectēvu sastrādāto.

Ivars Bandonis: – Sākumā skatījāmies uz šo projektu skeptiski. Galvā bija dažādas domas, variācijas... Taču pēc pirmās tikšanās ar SC un LPP/LC jauniešiem sapratām, ka viņi paveikuši lielu un labu darbu. Soli pa solim, ar atsevišķiem izņēmumiem, esam sastrādājušies. No Jaunā laika jauniešu puses es vēlētos pateikt, ka mēs šo projektu uztveram ļoti nopietni. Esam uzsākuši pārrunas ar Latvijas Studentu apvienību un Rīgas Skolēnu domi. Tiekamies darba grupās, lūdzam viņus sniegt vērtējumu ar jauniešiem saistītām nozaru problēmām, kuras apņemamies virzīt Jauniešu domē. Jo mums ir jāaptver situācija, nevis jāizdomā problēmas.

Jānis Birks: – Piekrītu tam, ko Ivars teica par skeptisko noskaņojumu sākumā. Saskaņas centrs aicina, kas tur varētu sanākt... Bet tas nu ir izvērties patīkamā komandas darbā, un ar katru nākamo tikšanos es pārliecinos, ka projekts tiešām veltīts tam, lai kaut ko izdarītu jauniešu labā, nevis politiski pacīnītos vienam ar otru. Uzskatu, ka projektam ir liels potenciāls ne tikai kā treniņlaukumam jaunajiem politiķiem. Tas var būt liels ieguvums Latvijas politiskās vides sakārtošanai.

Bet – projekts ir iespēja kaut ko labu izdarīt arī Rīgā dzīvojošajiem vai strādājošajiem jauniešiem. Iespēja vieglāk pacelt un tuvināt viņu problēmas Rīgas domei. Jauniešu dome izskatītu viņu problēmas, meklētu risinājumus un sagatavotu priekšlikumus lielajai RD.

Andrejs Grocevs: – Jā, arī es atceros, ka pirmajās dienās mēs cits uz citu skatījāmies, nu, tā – kas tur būs tālāk? Bet turpmāk bija tā, kā ieteica kaķis Leopolds: "Dzīvosim draudzīgi!" Es arī gribu uzsvērt to, ka mūsu vecāko kolēģu strīdi mūs neietekmē.

– Kā jūsu ideju uztver vēlētā Rīgas dome?

M.S.: – Labi. No Rīgas domes mums vajadzīgas tikai telpas. Naudu mēs neprasām. Visi kopā bijām pie Rīgas izpilddirektora Jura Radzeviča, un viņš teica, ka telpas dos. Viss būs kārtībā. Atšķirībā no Rīgas domes Jauniešu domē nebūs tā – ir pozīcija, un ir opozīcija, kas tikai kritizē. Mēs gribam, lai strādā visi, un tāpēc nolēmām, ka komitejās būs pa vienam no katras organizācijas. Protams, dublēt visas astoņas RD komitejas mums nav jēgas. Mēs veidosim tikai piecas.

A.G.: – Mēs nolēmām šo projektu apstiprināt pirms priekšvēlēšanu laika, lai to nevarētu izmantot kādās PR akcijās. Lai tas būtu pa īstam.

M.S.: – Turklāt – mēs taču neveidojam jauniešu Saeimu. Mēs veidojam Rīgas Jauniešu domi. Pašvaldības līmenī. Tāpēc jauniešu diskusiju pamatā būs saimnieciskas problēmas. Nevis politika.

– Kāpēc ne politika? Kā var politiski izglītoties un trenēties politikai nepolitikā? Ideja man šķiet apsveicama, taču ambīciju līmenī subjektīvi domāju, ka jauniešiem nebūtu līdz pusmūža vecumam jānostāvas kādā tiem ierādītā politikas priekškambarī vai siltumnīcā. Manā izpratnē jauniešiem līdzvērtīgi jākonkurē ar visiem visā politikas problēmu spektrā. Kāpēc ne politika?

M.S.: – Pagaidām mēs vienojāmies par saimniecisko. Tādā laikā nav vēlmes kaut ko politiski dalīt. Jādomā, kā valsti izvilkt no krīzes.

– Es domāju valsts veidošanas politiku, nevis partiju attiecības. Krīzes apjoms turklāt liecina par politisku, ne tikai saimniecisku problēmu.

M.S.: – Tas ir politisks. Bet iesākumā mēs visi kopā pamatā tomēr pievērsīsimies saimnieciskām, ekonomiskām problēmām. Paaudzes nomainīsies, un pašreizējās politiskās problēmas nebūs vairs tik aktuālas. Taču – kādam šis integrācijas process ir jāsāk. Un jāsāk tas tieši jaunatnei.

I.B.: – Protams, kur politisko partiju jaunatnes organizācijas, tur arī politika. Tā kā esam noņēmuši 5% barjeru, domē būs pārstāvētas visu lielāko partiju jaunatnes organizācijas. Pie tik krāšņa partiju klāsta netiks apieti saimniecisko problēmu politiskie cēloņi. Turklāt partiju uzskati nav viscaur vienādi. Kas attiecas uz konkurenci ar politikas leģionāriem – tev jābūt cienīgam pretiniekam. Ar ambīcijām vien nepietiek, jābūt pieredzei. Lai kvalitatīvi uzsāktu publisku darbību, jānoķer optimālais brīdis, kad tev ir zināma pieredze, vēlme mainīt lietas, entuziasms un tu vēl neesi pārņēmis iesīkstējušo politiķu domāšanas veidu.

– Jūs sakāt – treniņlaukums nākamajiem politiķiem. Kādai politikai gribat uztrenēties? Esošajai?

J.B.: – Drīzāk mēs gribētu radīt jaunu kvalitāti. Kopā radīt kaut ko godīgāku. Parādīt lielajām partijām, ka var labāk sadzīvot nekā pašreiz.

A.G.: – Man liekas, ka mēs arī esam tā jaunā politika – jauni, eksperimentāli un ar jaunu dzīves uzskatu.

– Un tomēr gribētos zināt, vai var cerēt no jums sagaidīt paradigmatiskus uzstādījumus, kas nodrošina jūsu pašu nākotni Latvijā. Kad jaunieši pārstāj braukt projām, veido Latvijas tautu, nevis divas kopienas, kas pozē viena pret otru. Vai tas iespējams?

I.B.: – Laika gaitā.

M.S.: – Vismaz mums ir mērķis veidot vienu politisku nāciju. To gan saka visi, taču politisku nāciju nevar izveidot desmit gados. Tam vajag divdesmit, četrdesmit gadu. Un kādam tas jāsāk darīt. Ja politisko nāciju sāks veidot bijušie komunisti, viņus neviens nesapratīs. Bet, ja sāks savā starpā sadarboties Latvijas politiskā jaunatne ar dažādiem uzskatiem, tad tas patiešām izdosies.

J.B.: – Es domāju, ka nav tādas receptes – izdarām šito un šito, un tad visi Latvijā draudzīgi sadosies rokās. Kā Mitrofans saka – tas ir ilgs darbs. Pirmkārt, pašiem politiķiem jārāda piemērs, kā tas ir darāms, un tad desmit, divdesmit, trīsdesmit gadu laikā, cilvēkiem mainoties, kļūstot nobriedušākiem, cilvēkiem ar veciem aizspriedumiem aizejot labākos medību laukos, tas viss lēnām mainās. Es mūsdienu jauniešos neredzu tik lielus kontrastus, kādi ir četrdesmit, piecdesmit gadu vecu cilvēku sabiedrībā.

– Patiesi, lai virzība notiktu, jābūt labiem piemēriem. Arī jūsu iecerētā dome tad nevar pietikt tikai ar esošā vai lielo politikas refleksijām. Šā vai tā jums jābūt arī politikas veidotājiem. Vai ne?

J.B.: – Es domāju, ka solis pareizajā virzienā ir arī partiju apvienības Vienotība veidošana. Kad tiek nolikti malā sīki polarizējoši uzskati. Domāju, ka šādu spēcīgu partiju apvienību būs vairāk. Līdz šim Latvijā partiju sistēma ir tik sadrumstalota, ka ikviena partija mēģināja ar kaut ko īpašu izcelties uz pārējo fona. Tāpēc arī nacionālais jautājums tika hiperbolizēts.

A.G.: – Mēs te sēžam no dažādām tautām. Tas mūsu darbību neietekmē. Mums ir viens mērķis. Šis projekts. Pagaidām. Varbūt pēc tam mums būs kāds svarīgāks, lielāks mērķis. Bet – mēs gribam kopā strādāt. Tas jau liecina, ka jaunieši skatās uz dzīvi un situāciju citādi nekā pieaugušie, kuri piedzima PSRS. Mēs esam vienā valstī – Latvijā. Jauniešu vidē tas nav jāatgādina. Ja cilvēkiem pieredze atstājusi kādas sāpes, tad gan. Bet mums šo sāpju nav. Mums tā ir vēsture. Vēsture, kas aprakstīta grāmatās. Kā mani kolēģi domā?

M.S.: – Protams, mums tas nav tik aktuāli. Diemžēl pieaugušo dzīvē šis nacionālais jautājums tik un tā ir aktuāls. Kāpēc SC nedrīkst ņemt valdībā? Tāpēc, ka tad Jaunais laiks, Pilsoniskā savienība, latviešu partijas zaudētu savu elektorātu. Ar šo projektu mēs no savas puses gribam pateikt arī to, ka SC ir lojāls Latvijas valstij.

– Vai ar šādu nostāju jums ir gadījies just attieksmi, kāda tikusi pausta, teiksim, pret Nilu Ušakovu – abām pusēm slikts, jo apmeklē pasākumus, kas te vienai, te otrai pusei liekas nepieņemami?

M.S.: – Tas vairāk skāris Saskaņas centru. Ir gadījies, ka, kontaktējoties ar krievu kopienu, mūs sauc par nodevējiem, par tādiem, kas visam pielāgojas. Bet – ir jāvienojas. Pa vienam izvilkt Latviju no krīzes nevarēs. Tikai kopā mēs to varam panākt. Mēs strādāsim arī ar tiem, kuri izturas pret mums noliedzoši. Diskutēsim ar viņiem. Krievi nāk! – ar to nedrīkst pat sākt. Un visas idejas par lielo Krieviju Latvijā nav pieļaujamas nekādā gadījumā. Protams, mēs katrs saglabāsim savu kultūru.

I.B.: – Mēs, kaut vai šīs četras jauniešu organizācijas, esam spējuši sastrādāties, jo mūs vieno kopējais mērķis – gādāt, lai šis projekts būtu sekmīgs un pievērsts jauniešiem. Ja mums ir mērķis un mēs zinām, ko darām, tad sīkās nesaskaņas paiet malā.

– Un tomēr, man šķiet, lai gūtu autoritāti jauniešos, nepietiks uztaisīt paralēlo Rīgas domi, kura būs tikai tās otrās pastiprinātājs. Tomēr vajadzēs uzrādīt arī citu pieredzi. Ko tieši, skatoties uz šodienas politiku, jūs cerat nepieļaut?

J.B.: – Nepieļaut abstrahēšanos no sabiedrības, kas vērojama daļā politiķu. Šie te pingvīnu piedzīvojumi un vaukšķu apzīmējumi... Tas norāda, ka tu esi norobežojies – jūs tur, pārējie, un es šeit... Ja es nonāku līdz tādam līmenim, dariet ar mani, ko gribat.

A.G.: – Pareizi, jauniešiem vajadzīga pieredze, lai darbotos politikā. Bet – šis projekts arī ir pieredze. Mēs negribam kontrolēt Rīgas domi vai apgalvot, ka piedāvāsim izšķirošu risinājumu Latvijas politikai. Mēs gribam gūt pieredzi šajā jomā. Veidot savu viedokli. Lai zinātu un saprastu, kā ir šodien, un domātu, ko nākotnē var izdarīt labāk.

M. S.: – Politiskām partijām tomēr jābūt skaidri definētai ideoloģijai. Kuras konservatīvas, kuras liberālas, kuri sociālisti, kuri sociāldemokrāti... Partijām ir jābūt kādam dzīves un pasaules redzējumam.

I.B.: – Mēs esam pret viena vadoņa tēlu, kas jau bijis mūsu vēsturē nepatīkamā formā, un tagad dažas partijas ar to veiksmīgi manipulē, solīdamas vienu vai divus cilvēkus, kuri veiksmīgi izvedīs un pateiks, kā jādara. Es uzskatu, ka valsts veidošana nevar būt viena cilvēka vai šauru interešu grupu rokās. Ir jāpārstāv dažādas intereses un jāvalda demokrātiskiem principiem. Man nav pieņemama viena vadoņa valsts, viena vadoņa partija un viena vadoņa ideoloģija.

J.B.: – Es tam varu tikai piekrist.

M.S.: – Protams. Bet tas, ko Ivars un Jānis saka, manuprāt, vairāk attiecas uz krieviem. Tiek apgalvots, ka krievu mentalitātei vajadzīgs stiprs līderis. Mums partijas līmenī bijis daudz diskusiju par parlamentāro vai prezidentālo republiku. Ir vajadzīgs viens līderis vai nav. Es nevaru runāt visu vārdā, bet pats uzskatu, ka cilvēkiem jāsāk domāt patstāvīgi un nav jāpārliek atbildība uz vienu. Ilgtermiņā tas dos tikai sliktu.

A.G.: – Pagaidām vēl jauniešu autoritātei esam izdarījuši maz. Šis projekts – tas var būt mūsu sasniegums. Bet tas, ka mēs te sēžam, draudzīgi runājam, izsakām savu viedokli, nekliedzam viens uz otru... arī jau ir sasniegums. Ļoti reti redzu, ka mūsu pieaugušie kolēģi ir uz to publiski spējīgi. Man ir tāda sajūta, ka man var kaut kas izdoties ij politikā, ij kaut ko mainīt šajā valstī uz labu. Varbūt tas, kā daži saka, ir jauniešu maksimālisms, bet es tam ticu.

– Parunājam par jūsu mērķa praktisko pusi, par to, kā jauniešu vidē trūkst un ko jūs varētu tajā ienest.

I.B. – Jaunie cilvēki ļoti skeptiski izturas pret politiskiem procesiem, netic politiķiem. Masu mediji visu laiku kultivē uzskatu, ka politika ir tik netīra, tur ir vieni zagļi, tur ir tā un šitā... Šāda attieksme tiek iesēdināta zemapziņā. Protams, politiķi arī tur nāk ar savu devumu. Jaunieši mums pievienojas kūtri. Jauniešu vidū pret politiku ir kaut kāds negatīvs virmojums. Šis projekts parādīs, ka mēs domājam citā līmenī, aktualizējam problēmas, kas vēlētai domei vai nu nešķiet aktuālas, vai arī viņa nav līdz tām aizdomājusies. Mēs aktīvi sadarbosimies ar NVO, kurās ir savu nozaru speciālisti. Mēs kā topošie politiķi varbūt zinām problēmu vispārīgi, bet, ja mēs saistīsimies ar speciālistiem, tad konkrētāk zināsim, par ko cīnāmies.

A.G.: – Mēs esam jaunieši. Gribam to vai negribam, mēs esam Latvijas nākotne. Nākotnē būs jauni politiķi. Tos vajag izglītot. Viņiem jāzina, kā rīkojās tā paaudze, kura ir politikā tagad. Mēs gribam ar šo projektu skatīties desmit, divdesmit gadu uz priekšu.

I.B.: – Veiksmīgas sabiedrības pamats ir izglītota jauniešu sabiedrība. Praksē, piemēram, Rīgas studentos ir liela neapmierinātība ar sabiedrisko transportu, rodas jautājumi par valsts apmaksāto izglītību, studējošo kredītu nosacījumiem... Tas aktuāli ne tikai Rīgas studentiem. Mēs ar to nodarbosimies.

J.B.: – Liels ieguvums ir tas vien, ka cilvēkiem būs vieta, kur satikties. Jo līdz šim partiju jauniešu organizācijas bija lielākoties katra pati par sevi. Satiekoties, apmainoties ar idejām, saprotot, ka tas otrs nav tavs niknākais ienaidnieks... no tā vien politiskā vide kaut nedaudz uzlabotos. Tad varam aiziet uz lielo partiju un teikt – mēs viņus satikām, un viņi nemēģināja mums iedurt mugurā dunci. Tādi paši cilvēki kā mēs. Varbūt tomēr varam sadarboties. Tas būtu minimums.

– Kā var iesaistīties jūsu projektā?

I.B.: – Katrai mūsu organizācijai ir sava mājaslapa, kur aprakstīts organizācijas mērķis. Tur var iepazīties ar mums. Var nākt uz mūsu sēdēm. Mēs esam atvērti katram jaunietim, kurš vēlas darboties. Mēs ar viņu pārrunājam, kas un kā, un viņš tiek iesaistīts.

M.S.: – Tieši tā. Vienīgais – mēs izvairāmies ņemt nacionālistus. Ij krievu, ij latviešu. Mūsu laikmets nav tas sliktākais. Jāveido Latvijas jaunatnes elite. Kā tad sākās latviešu pirmā atmoda? Cik cilvēku to sāka? Valdemārs, Kronvalds... Mēs esam daži, pēc tam būs simt... Tie veidos pārmaiņas tautā, un viss mums izdosies.