Notekūdeņu dūņas – vērtīgs resurss
Pēc bioloģiskās attīrīšanas stacijas (BAS) Daugavgrīva rekonstrukcijas attīrītajos sadzīves notekūdeņos, kas tiek izvadīti Baltijas jūrā, ir nodrošinātas Eiropas Savienībā pieļaujamās slāpekļa un fosfora normas. Tagad uzņēmums gatavojas jauniem izaicinājumiem, kas saistīti ar dūņu apstrādi, jo BAS Daugavgrīva ir lielākās šāda veida notekūdeņu attīrīšanas iekārtas Latvijā, un tajās ik gadu tiek saražots desmitiem tūkstošu tonnu dūņu, saka BAS Daugavgrīva vadītājs Māris Zviedris.
Latvijas ūdenssaimniecību saražoto dūņu izmantošana lauksaimniecībā un kompostēšanā pašlaik ir visizplatītākie izmantošanas veidi, taču Eiropas lielie uzņēmumi un zinātniskās institūcijas veic pētījumus par dūņās esošo organisko materiālu pārvēršanu enerģijā vai materiālos ar tālāku izmantošanu. Piemēram, izžāvējot un sadedzinot organisko masu, var iegūt elektroenerģiju un siltumu, plastificējot var iegūt masu, no kuras ražot jebkurus plastmasas izstrādājumus, izmantojot augstākas temperatūras, var iegūt masu, kura vairāk līdzinātos stikla graudiņiem, ar tālāku izmantošanu kaut vai ceļu būvē.
Lai dūņām piešķirtu otro elpu, tās ir attiecīgi jāsagatavo un jāapstrādā, lai masa samazinātos un šo mēslojumu būtu ekonomiski izdevīgi transportēt uz lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kur tās iestrādā augsnē. M. Zviedris skaidro, ka dūņu masā ir svarīgi saglabāt visu vērtīgo, piemēram, slāpekli, fosfora savienojumus un organisko oglekli, kas ir labs mēslojums. Daļu dūņu masas sagatavo kompostā, un tad tas ir tirgus produkts. Šāda komposta kvalitāte ir pavisam cita – tas ir trīs reizes treknāks nekā melnzeme, ko lauksaimnieki ir pieraduši izmantot. Likumdošana strikti nosaka komposta izmantošanas veidus un, lai nodrošinātu kontroli, nepieļauj tā izmantošanu mazdārziņos. Katrs agronoms zina, ka šāds mēslojums vislabāk lietojams uz laukiem, ko atstāj papuvē, jo, vienu reizi mēslojot, efekts saglabājas septiņus gadus. Tāpēc šādi sagatavotā augsnē var audzēt daudzgadīgās graudzāles un kukurūzu, ko izmanto biogāzes ražošanai, un citas lauksaimnieciskās kultūras.
«Problēmas nerada dūņas, bet to koncentrācija vienā punktā. Tāpēc mums ir strikti jāizvērtē izmaksas, vai atmaksāsies dūņu masu vest zemniekam 150 kilometrus no Rīgas. Droši vien, ka ne. Atrast lauksaimniecībā izmantojamas zemes Rīgas teritorijā tikpat kā nevar, te ir purvi, ūdeņiem piesātinātas zemes un atpūtas zonas. Zemju apjoms ir ierobežots, tāpēc jāsāk domāt, kā citādi dūņas apstrādāt, vēl vairāk samazināt to apjomu, lai nekaitētu arī ekoloģijai,» stāsta M. Zviedris.
Efektīvas sadzīves notekūdeņu attīrīšanas rezultātā rodas arvien vairāk dūņu, un tiek prognozēts, ka līdz 2020. gadam Eiropā sadzīves notekūdeņu dūņu apjoms pieaugs līdz pat deviņiem miljoniem sausnas tonnu. Tāpēc katrai valstij jāizlemj, kāds dūņu apstrādes veids ir visefektīvākais. Pašlaik BAS Daugavgrīva tiek saražots ap 40 000 tonnu dabiski mitru dūņu gadā. «To iestrādāt Rīgas parkos būtu nereāli. Esam mēģinājuši zālienu ieaudzēt, mēslojot ar šādu mēslojumu. Zāle aug griezdamās, tā ir piesātināti zaļā tonī, bet, ja zāle jāpļauj reizi trijās dienās, neviens apsaimniekotājs nejutīsies laimīgs,» pieredzē dalās M. Zviedris.
Vecajās Eiropas valstīs dūņu izmantošanas iespējas tiek pētītas jau gadiem, šī joma ir reglamentēta ar likumiem. Piemēram, Vācijā un Spānijā žāvētas dūņas izmanto apkurē un sadedzinot dūņu utilizācijas problēma tiek atrisināta – pāri paliek tikai pelni, un tos var apglabāt atkritumu izgāztuvē. Savukārt Zviedrijā dūņas izmanto lauksaimniecībā un viens no pielietojuma veidiem ir audzēt enerģētisko koksni. Proti, kārklus, no kuriem iegūst šķeldu. Dūņas iestrādā augsnē, iestāda ātraudzīgus kārklus, un 4–5 gadu laikā kārkli ir gatavi turpmākai izmantošanai. Tos savāc ar speciāliem kombainiem un šķeldo, tādējādi iegūstot enerģiju no dūņu masas. «Arī pie mums bija pētījumi,» informē M. Zviedris, «bet no Latvijas mežiem iegūtā šķelda ir daudz lētāka nekā tad, ja Latvijā audzētu kārklus pēc Zviedrijas metodes.»
Iespējams, dūņas šinī jomā varētu kļūt par ļoti pieprasītu preci pēc apmēram pusgadsimta. Ir pētījumi, kas parāda, ka ir iespējams atgūt dūņās esošo fosforu, jo dabiskās fosfora raktuves ir praktiski izsmeltas. Fosfora resursu, iespējams, pietiks tikai nākamajiem 50 gadiem. Šie resursi atrodas galvenokārt Ziemeļāfrikā, Ķīnā un ASV. «Fosfora ieguve no dūņām var kļūt interesanta, kad šis resurss paliks dārgāks,» prognozē M. Zviedris. Tad vajadzēs ieviest tehnoloģijas, lai no dūņām atgūtu fosforu. Šobrīd tas notiek zinātniskos nolūkos laboratorijās.
BAS Daugavgrīva dūņu masā pārbauda smago metālu klātbūtni un saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem kontrolē vismaz septiņus smagos metālus. «Ministru kabineta noteikumi nosaka piecas kvalitātes klases, no kurām pēdējā, piektā, ir ar lielu smago metālu piesārņojumu, un tad dūņas kļūst par bīstamajiem atkritumiem. Daugavgrīvā saražotās dūņas atbilst pirmajai un otrajai klasei, kur smago metālu piesārņojums ir ļoti zems,» izstāsta M. Zviedris. Pētot, kā mainās smago metālu koncentrācija, konstatēts, ka paaugstināta to koncentrācija ir sniega kušanas ūdeņos. Sāls, ar ko kaisa uz brauktuvēm ziemā, noārda automašīnām aizsargpārklājumus, un tad analīzēs konstatē gadījumus, kad paaugstinās kadmija apjoms. Taču arī tad tas ir normas robežās. Tagad, kad ēku iekšējos ūdensvada tīklos izmanto vara caurules, notekūdeņos palielinās vara saturs, agrāk cinkoto cauruļu ietekmē varēja novērot cinka satura izmaiņas notekūdeņos. «Rīgā nevar rasties piektās klases dūņas, jo iedzīvotāji nespēj piesārņot notekūdeņus tādā līmenī. Tas varētu notikt, ja Rīgā būtu kāda specifiska ražotne, kurā veidotos notekūdeņi ar palielinātu smago metālu apjomu,» mierina M. Zviedris.
«Tagad par dūņu izmantošanu esam nopietni aizdomājušies un vajadzētu izšķirties, kā turpināsim dūņu izstrādi, kādas tehnoloģijas izmantosim, – vai nodarbosimies ar dūņu raudzēšanu, lai iegūtu biogāzi, vai, dūņas izžāvējot, iegūsim enerģētisko vērtību, vai arī kā citādi samazināsim dūņu masu, kas būtu ekonomiski un ekoloģiski izdevīgāk. Tāda mēroga projektiem plānošanas periods ir apmēram pieci gadi,» rezumē M. Zviedris.
