Rīgas skolās meklēs aizliegto literatūru
Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu literatūras stundā analizētā dzeja, kurā izmantoti necenzēti vārdi, aizskanējusi arī līdz Rīgas domei. Pilsētas mērs Nils Ušakovs uzdevis Izglītības, kultūras un sporta departamentam pārbaudīt, kādus mācību materiālus izmanto galvaspilsētas skolās un vai tie atbilst visiem normatīviem. Skolotāji gan uzskata, ka sacelta vētra ūdensglāzē.
N. Ušakovs paziņojumā presei uzsver, ka šo gadījumu nevarot ignorēt, jo tas izraisījis bērnu vecāku protestus. Lai gan skolotājai izteikts rājiens, viņa pati esot pārliecināta, ka tā ir cenzūra un nepamatota iejaukšanās viņas darbā. «Uzskatu, ka dzejnieks literārai pašizteiksmei var izmantot jebkādas metodes. Taču tas nenozīmē, ka jebkuru dzejas darbu jāuzdod analizēt bērniem mācību stundā,» pauž Rīgas mērs. Viņš nenoliedzot, ka arī pats dažkārt lietojot nenormēto leksiku, risinot saimnieciskus jautājumus, jo citādi rodas sajūta, ka teiktais netiek saprasts. Taču rupjībām un lamuvārdiem neesot vietas skolas klasē.
Departaments gan šobrīd nespēj komentēt, kā rīkosies tālāk. Par to vēl esot jālemj, sanākot kopā vispārējās izglītības skolu nodaļas speciālistiem. Tikai tad būšot gatavi atklāt tālāko darbības plānu, Neatkarīgajai teica departamenta pārstāve Indra Vilde.
Tikām skolotāji uzskata, ka situāciju pārmērīgi saasina. Ja nu reiz bija sūdzības – tas bija jāizrunā ar konkrēto skolotāju, nevis tagad jāsāk pārbaudes visās Rīgas skolās. Neesot saprotams, ko tagad pārbaudīs. Mācību grāmatas? Bet tās taču stingri uzrauga Valsts izglītības satura centrs. Vai būs jāatskaitās par katru rakstītu vārdu, ko izmanto stundās? Arī runājot par mūsdienu dzeju? Nu nevar izlikties, ka tā beigusies ar Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti, teic Rīgas Jāņa Poruka vidusskolas skolotāja Anda Tora, piebilstot – ja reiz pieredzējusi skolotāja izmantoja šādu piemēru, tad taču viņa zināja: kāpēc un kādā kontekstā to pasniedz.
«Es, visticamāk, šādu dzeju stundā neizmantotu, taču, ja kāds skolēns vaicātu manu viedokli par to, noteikti neizvairītos no diskusijas. Galu galā – vai dzīvosim aizvērtām acīm un izliksimies, ka mums apkārt nekā nav? Ja šāds darbs ir nodrukāts un skolēniem ir iespēja to izlasīt, tad skolotājam ir jābūt gatavam komentēt to, nevis svētās šausmās novērsties,» domā Rīgas Lietuviešu vidusskolas skolotāja Nellija Jokubauska. Viņa ar vidusskolēniem apmeklējusi teātra izrādi, kura bijusi pilna necenzētiem vārdiem. Vai viņai būtu jāved audzēkņi laukā no zāles? Vēlāk runājuši un vērtējuši – vai tas bija attaisnojami vai pašmērķīgi. Bijuši bērni, kas par to šausminājušies, lai gan kopumā visi atzinuši, ka ikdienā daudzi lieto vēl lielākas rupjības. Galvenais taču zināt – ko un kad runāt. Viņa pasmīn, ka savulaik studiju biedru šokējis Imanta Ziedoņa darbā lietotais vārds «kaka». Un kur tad vēl kādu desmitgadi vēlāk Ievas Melgalves debijas krājums, kurš bija piebārstīts kreptīgiem izteicieniem. Arī toreiz tas izraisījis vētrainas debates.
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas pedagoģe Maira Baumane atgādina, ka daudzos literārajos darbos ir pa kādam necenzētam vārdam un arī aprakstītās ainas var būt visai pikantas. Īpaši jaunajiem autoriem ir tendence šokēt. Vai tad tos darbus tagad aizliegsim lasīt, jo neiegulst tikumības rāmjos? Tā tāda krišana no vienas galējības otrā, konstatē pedagoģe.