IEPAZĪSTI RĪGU: Miera osta Daugavas labajā krastā
 
Mazjumpravas muižas vietā tagad var ieraudzīt senās godības drupas ©F64

Rīgā ir Mazjumpravas muiža? Visticamāk, daudzi rīdzinieki justos pārsteigti un tieši tā varētu pajautāt, ja viņiem stāstītu, ka Daugavas krastā joprojām saskatāmas Rīgas vecākās muižiņas ēku drupas.

Kādreiz rakstos tika minēts, ka Mazjumprava atradās deviņas verstis (apmēram 9,6 km) no Rīgas. Tagad muižiņa meklējama Rīgas teritorijā, Ķengaragā. Pašlaik izbūvētā Daugavas promenāde beidzas tieši pie kādreizējās muižas īpašnieka vai pārvaldnieka dzīvojamās ēkas sāna. Šogad rudenī gājēju un veloceliņš tiks pagarināts par 630 metriem Dārziņu virzienā, stāsta Rīgas Austrumu izpilddirekcijas izpilddirektors Dmitrijs Pavlovs.

Kā diena pret nakti

Muižiņu Rumbulas pievārtē, dārziņu kolonijas ielenkumā varēja sākt iepazīt un pētīt tikai pēc tam, kad to atstāja padomju armijas daļa. 2009. gadā žurnālā Vides Vēstis Gatis Pāvils pie muižas drupu fotogrāfijas pierakstījis bēdīgu stāstu: «Aiz neglītajām garāžām Rumbulā ir stāvs Daugavas krasts, no kura paveras skaists skats. Pēc padomju armijas daļas aiziešanas atklājās, ka šeit ir muižiņa. Tagad tā ir sagrauta. Apkārt plešas bezpajumtnieku «kvartāls». Kāds pat apmeties muižiņas pagrabā, izveidojot impozantus «jumta logus». Bet pati muižiņa un skaistie skati no tās logiem gan nebija vajadzīgi.»

Arī šo vārdu autors nu varētu justies pārsteigts, redzot, ka postaža ir pazudusi, gruvešu kalni novākti, dīķis iztīrīts un nezāles nopļautas. Skaistais skats uz Daugavu kļūst vēl baudāmāks, jo vieta tiek labiekārtota.

Muižiņas pagrabs ir saglābts, ēka iekonservēta, un tajā neviens saulesbrālis iekļūt nevar, paveikto rāda Rīgas Austrumu izpilddirekcijas projektu vadītājs, arhitektūras doktors Jānis Lejnieks. Senie meistari pratuši kvalitatīvi būvēt, jo pagrabs ir lieliskā kārtībā, liec kaut tūlīt vīna pudeles vai konservu burkas glabāties. Augusta sākumā arheologi atsegs vēsturisko reljefu pie kādreizējās dzirnavu ēkas un iztīrīs drupas. Šogad plānots iekonservēt arī šīs ēkas atlikušo daļu.

Arheologiem muižiņas teritorijā ir bijuši interesanti atradumi. Arhitektūras doktors Ilmārs Dirveiks arhitektoniskajā vērtējumā ierakstījis, ka pārsteigumu un interesi izraisa atrastie ķieģeļi, kuri importēti no Vācijas, Lībekas, kur izgatavoti Sv. Pētera ķieģeļnīcā. Šādi ķieģeli Rīgas apbūvē izmantoti 18. gadsimtā, arī Rīgas Doma remonta darbos. Uzieti arī tā sauktie holandiešu ķieģeļi, kas Latvijā izmantoti no 17. līdz 19. gadsimtam.

Rīgas dzirnavām vajadzīgs piemineklis

D. Pavlovs atklāj, ka ar laiku šeit plānots iekārtot ekspozīciju par Rīgas dzirnavām. «Jāņem vērā, ka šis savulaik nozīmīgais viduslaiku Rīgas apbūves elements gandrīz pilnībā ir izzudis no Rīgas apbūves, un Lido postmodernais rimeiks pagaidām ir vienīgais Rīgas dzirnavu vēstures liecinieks,» norādījis arhitekts Lejnieks.

Latvijas Industriālā mantojuma fonda valdes priekšsēdētājs Andris Biedriņš atzinumā uzsvēris, ka mūsdienās vienīgā saglabājusies Rīgas seno dzirnavu taustāmā liecība ir 17. gadsimta Mazjumpravmuižas ūdensdzirnavu ēkas drupas Maskavas ielā 430. Šis ir vienīgais šāda veida kultūrvēsturisks objekts Rīgā un senākā saglabājusies ūdensdzirnavu vieta Latvijā, tāpēc dzirnavu ēkas drupas kompleksā ar dīķi atzīstamas par unikālu Rīgas pilsētas industriālās vēstures liecību, kura būtu saglabājama, eksponējama un popularizējama. Arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pirms pāris gadiem vēstulē ir izteikusi viedokli, ka nepieciešams saglabāt Mazjumpravmuižas ēku drupas, parka fragmentus un dīķi.

Dokumentos Rīgas dzirnavas atzīmētas jau 13.–14. gadsimtā, arī Baltijas novadpētnieks Johans Kristofs Broce nav pagājis garām Mazjumpravmuižai, kad zīmējis un aprakstījis Rīgas dzirnavas. Reiz bija, bet vairs nav Māras ūdensdzirnavu, vējdzirnavu Torņakalnā, vēja un ūdensdzirnavu Katrīndambī, Mīlgrāvī, Katlakalnā, Bolderājā, Daugavgrīvā, Bukultos un citviet Rīgā.

A. Biedriņš raksta, ka Rīgas dzirnavas savu nozīmi sāka zaudēt 19. gadsimta vidū. Pēdējās ūdensdzirnavas iznīka tikai 20. gadsimta sākumā. Piemēram, Māras dzirnavas nojauca 20. gadsimta 20. gadu sākumā, bet Bukultu dzirnavu ēkas paliekas pie Gaujas–Daugavas kanāla bija saskatāmas vēl līdz 80. gadiem.

Promenādē kļūst par šauru

Kad izpilddirekcija sāka iekārtot promenādi, varbūt tikai ieceres autoriem bija skaidrs, kā tur kādreiz izskatīsies. Tomēr, tiklīdz pirmie metri bija izbūvēti un atvēlēti gājējiem un velobraucējiem, ne tikai ķengaragieši, bet arī citu galvaspilsētas mikrorajonu iedzīvotāji šo vietu ātri vien iemīļoja. Nu jau Daugavas promenāde visiem tās apmeklētājiem ir kļuvusi par šauru, tāpēc katru gadu tā ir jāpagarina, priecājas D. Pavlovs. Cilvēkiem šeit patīk, jo promenādes garumā ir ko darīt un redzēt visiem – gan pedāļminējiem, gan laiskas un sportiskas pastaigas baudītājiem. Daugavas krastos tiek rīkoti arī pikniki.

Daugavas promenādē ir marķētas joslas gājējiem un riteņbraucējiem, ierīkots dekoratīvais apgaismojums, uzstādīti galdi šaham un galda tenisam, ierīkotas aktīvās atpūtas vietas senioriem un bērniem, atjaunotas kāpnes piekrastē, uzbūvēts Putnu vērošanas tornis un gājēju un riteņbraucēju tilts pāri gravai, labiekārtota Rumbulas pludmale. Šogad Spodrības mēneša un Putnu dienu ietvaros talcinieki iestādīja 21 vītolu. Muižas kokos ir parādījušies jauni putnu būrīši. Putnu mājiņas gatavoja O. Kalpaka Tautas daiļamata skolas audzēkņi, viņu vecāki un pedagogi.

Veido jaunas tradīcijas

Tagad uz senās muižiņas teritoriju visbiežāk dodas tuvējā mikrorajona iedzīvotāji, jo citas tādas klusas, zaļas un labiekārtotas atpūtas vietas ar roku aizsniedzamā attālumā nav. Īsts smadzeņu spa. Pat darbdienas vidū Mazjumpravas muižā cilvēku netrūkst. Pie dīķīša atpūšas makšķernieki un nogurušie riteņbraucēji, uz soliņiem piesēdušas jaunās māmiņas un runātīgas kundzes. Brīvdienās cilvēku ir krietni vairāk. Izpilddirekcija plāno uzsākt jaunu tradīciju – rudens gadatirgu. Izpilddirektors Pavlovs apgalvo, ka no zemes gabaliņiem netiks izdzīvoti tie dārzkopji, kuri savu mazdārziņu kopj. Tieši viņi rada pavisam citu noskaņu, kad pieveikts grantētais ceļš līdz Mazjumpravmuižai – vienā pusē elpo Ķengaraga dzīvojamais masīvs ar daudzstāvu ēkām, Daugavas krastā paveras skats uz citādu Rīgas ainavu, bet turpat līdzās atrodas mazdārziņu kolonija.

Uz rudens gadatirgiem tikšot gaidīti pirmām kārtām vietējie mazdārziņu rušinātāji ar pašu izaudzēto produkciju, uzaicināšot arī Latgales zemniekus un citus tirdziniekus. Izpilddirekcija neplāno šo vietu pārvērst par steriliem, no cilvēkiem brīviem kvadrātmetriem. Pāris jaunu, uzņēmīgu cilvēku ir novērtējuši sakopto vidi un ierosinājuši izveidot vasaras restorānu. Bet tie būs jau citvasar īstenojami plāni, saka D. Pavlovs.

Mazjumpravas muižas VĒSTURE

  • 13. gadsimts. Bīskaps Alberts dāvināja šo vietu cisterciešu klostera mūķenēm, un tautā to iedēvēja par Jumpravmuižu (vācu Jungfern – jaunava). Lai atšķirtu no Lielvārdes Jumpravmuižas, ko šodien zinām kā Jumpravu, šo nodēvēja par Mazjumpravmuižu. Starp citu, līdz 17. gadsimtam muižu dēvēja par Blūmentāli (Puķu leju).
  • 16. gadsimts. Muižu īpašumā ieguva Rīgas jezuīti, un tai pievienoja plašu teritoriju līdz Ķīšezeram, kā arī zemes Pārdaugavā līdz pat Torņakalnam.
  • 17. gadsimts. Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs muižu piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram Martinam Vulfam (kurš pārdēvējās par Vulfenšildu), kas vēlāk to par septiņiem tūkstošiem dālderu pārdeva Rīgas pilsētai. Tolaik līdzās muižai atradās viena no trim Rīgas pārceltuvēm, kā arī vējdzirnavas.
  • 18. gadsimts. Šeit 1700. gadā Daugavu forsēja Pētera I karaspēks. 1709. gadā muižas īpašnieks Rīgas lauku virsfogts Pauls Brokhūzens krievu karaspēkam neļāva apmesties muižā un par to 1716. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju. Muižu pārvaldīja viņa dēls, izslavēts skopulis. Kad viņš nopirka Duntes muižu, tad no Mazjumpravas muižas ēkām tika izņemti logi un durvis, noplēsti skursteņi un krāsnis, un viss pārvests uz jauno īpašumu. Muiža bija izputināta. 1752. gadā to pārņēma Rīgas pilsēta. Gadsimta beigās muižā dzīvoja vairs tikai trūcīgi zemnieki.
  • 19. gadsimts. Kad 1877. gadā Rīgas pilsēta muižu iznomāja Johanam Ratfeldam, līguma aprakstā minētas 16 ēkas, arī ūdensdzirnavas un krogs. Piemēram, kungu mājai bijis dakstiņu jumts, divviru ieejas durvis, 13 logu, 7 iekšējās durvis. Muižiņā dzīvojis gleznotājs Johans Heinrihs Baumanis.
  • 20. gadsimts. 1915. gadā muiža tika pamesta, 1919. gadā Bermonta karaspēks to izdemolēja, no 1925. līdz 1940. gadam tā bija iznomāta Ženijai Štobei. 30. gados šeit bija upju kuģu piestātne Jumpravmuiža. 1941. gada decembrī šeit 200 ha teritorijā iekārtoja koncentrācijas nometni, kurā ieslodzīja apmēram četrus tūkstošus Vācijas un Austrijas ebreju. Ieslodzītos nodarbināja muižas iekārtošanā, akmeņlauztuvēs pie Daugavas un amatnieku darbnīcās muižas apkārtnē. Aptuveni 800 no viņiem gāja bojā no bada, bet 1942. gada martā 1600–2000 ieslodzīto ebreju Biķernieku mežā nošāva. 1943. gadā dzīvi bija palikuši tikai apmēram 450 ieslodzīto. Ap šo laiku nometne tika likvidēta, taču vēl 1943. gada septembrī Mazjumpravas muižā uzskaitīts dažādos darbos nodarbināts 81 ebrejs. Pēc kara muižas teritorijā atradās padomju armijas daļas, kungu ēkā – lidotāju ambulance. Armijai aizejot, pēc 1991. gada atklājās, ka muižas ēkas ir ļoti sliktā stāvoklī.
  • 21. gadsimts. Rīgas Austrumu izpilddirekcija sadarbībā ar Rīgas domi ir veikusi Daugavas krastmalas labiekārtošanas darbus posmā no Dienvidu tilta līdz Rumbulai un, pēc iedzīvotāju ierosinājumiem, turpina veloceliņa Rīgas centrs–Dārziņi izbūvi. Patlaban šeit ir vairāku ēku drupas, parka fragmenti un bijušo dzirnavu dīķis, bet teritorija tiek labiekārtota.

AICINA ATSAUKTIES

Rīgas Austrumu izpilddirekcija aicina atsaukties iedzīvotājus, kuriem saglabājušies materiāli, senas fotogrāfijas vai citas vēsturiskas liecības gan par Mazjumpravmuižas dzirnavām, gan par citām Rīgas dzirnavām.

Materiālus var nosūtīt pa pastu vai epastu, kā arī atstāt izpilddirekcijā. Adrese: Rīga, Daugavpils iela 31, LV1003; epasts: ia@riga.lv. Tālrunis 67013500.