Lauku iedzīvotāji tagad var smīkņāt, jo viņu problēmas ar savvaļas dzīvniekiem vārda tiešā nozīmē atbridušas līdz galvaspilsētai. Juglas mežacūku bars kļūst arvien drošāks, un nu jau viņu apsaimniekotais perimetrs paplašinājies līdz pat Meža kapiem.
Cūkas no Juglas ezera apkārtnes nāk līdz pat Šmerļa un Biķernieku mežam. Šķērso Brīvības gatvi, pamērcējas Bābelītes ezerā un noslēgumā paviesojas Otrajos Meža kapos. Iespējams, ka vēl otrs bars nāk no Mangaļu puses. Cūkas redzētas arī Sarkandaugavas kapos. Turklāt šajos maršrutos ņemti vērā tikai aculiecinieku novērojumi – bildes sociālajos tīklos. Tikpat labi cūkas nakts aizsegā ienāk vēl dziļāk pilsētā. Tuvāko pāris mēnešu laikā viņu skaits ievērojami pieaugs, jo ir pavasaris un cūkas ir grūsnas. Ja fotogrāfijā redzami 12 dzīvnieki, tad drīzumā bars var izaugt līdz 30 un vairāk īpatņiem.
Kas par daudz, jāšauj nost
Šis nav tas gadījums, kad būtu pamats priecāties par dabas ienākšanu pilsētā, jo nobijušās vai saniknotas mežacūkas ir patiešām bīstamas un var uzbrukt gan gājējam, gan braucējam. Katrā ziņā Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) vecākais eksperts Mārtiņš Seržants neiesaka kopā ar cūkām pieturā gaidīt trolejbusu, bet atkāpties drošā attālumā un ziņot par šo kompāniju Pašvaldības policijai. Saskaņā ar likumu Latvijā tieši pašvaldībām uzlikta atbildība par klaiņojošo dzīvnieku apsaimniekošanu, un vienalga, kādu: suņu, kaķu, lapsu, bebru vai mežacūku. Tad nu Rīgas mērs Nils Ušakovs izsludinājis padomu konkursu sociālajā tīklā facebook.com: «Varbūt vērsties pie medniekiem, lai mēģina iemidzināt un pēc tam aizved kaut kur patālāk no Rīgas robežām. Jo tas vairs nav gluži normāli, ka starp kapu kopiņām staigā mežacūkas.»
Latvijas Mednieku savienības vadītājs Jānis Baumanis gan vērtē, ka tā tāda ampelēšanās būtu – noķert, laist laukā un tad gaidīt, kad tās atkal atgriežas. Valstī ik gadu izšauj apmēram 40 000 mežacūku, un PVD uzskata, ka Āfrikas cūku mēra dēļ arī tas ir pārāk maz. Nav ko auklēties un jāšauj nost. Piemēram, Berlīnē esot speciālas mednieku brigādes, kas nakts aizsegā visu nokārto – klusi un diskrēti – izmantojot nakts redzamības optiku un klusinātājus. Somijā pašvaldībām ir līgumi ar Loka mednieku asociāciju.
Kļaviņš saka – jāsadzīvo
Protams, Rīgai vispirms ir jāpieņem politisks lēmums, ko darīt, bet tas, kā izrādās, ir gana sarežģīti. Ir cilvēki, kuri par pareizāku risinājumu uzskata sadzīvot ar dzīvniekiem pilsētā. Tehniski par klaiņojošo un bezsaimnieka dzīvnieku izķeršanas un aprūpes organizēšanu atbild domes Mājokļu un vides departaments. Taču departamenta direktora vietnieks un Vides pārvaldes vadītājs Askolds Kļaviņš iesaistīties negrasās. Viņš ir kategoriski pret medīšanu pilsētas teritorijā. Departamentam pašam nav ne attiecīgu prasmju, nedz arī vēlmes to darīt. Šis esot mežsaimniecības jautājums. Turklāt vasarā mežacūkas pilsētā vairs nenāks. Ko tagad darīt? «Vienkārši nelīst klāt un lieki nesatraukt.» A. Kļaviņš uzsver, ka arī agrāk cūkas nākušas pilsētā, starpība vien tā, ka tagad ļaudīm modē nākusi dzīvošanās sociālajās vietnēs un cūkas ātri kļūst par dienas varonēm, jo viņu pārgājieniem allaž ir kāds aculiecinieks, un šim aculieciniekam telefonā pietiekami laba kamera.
Viss pašvaldības rokās
PVD gan uzskata, ka bez uzmanības mežacūku ienākšanu pilsētā atstāt nevar. Tas ir signāls, ka populācija ir stipri par lielu. Un papildu drauds tas ir Āfrikas cūku mēra kontekstā. Puse Latvijas mednieku dzīvo Rīgā, un gadījumā, ja slimību ievazās arī galvaspilsētā, cietīs arī apkārtējos novados strādājošās cūku fermas. Šmerlis saplūst ar Galkalnes un Ropažu mežiem, te nav dabisku šķēršļu, kas pasargātu no mēra tālākas izplatības, bet karantīnas ierobežojumi sāpīgi skar lauku uzņēmējdarbību.
PVD vecākais eksperts M. Seržants tāpēc atgādina Medību likuma 29. panta 5. daļu. Pašvaldības izveidota medību koordinācijas komisija nosaka pasākumus medījamo dzīvnieku nodarīto postījumu un to seku ierobežošanai vai likvidēšanai teritorijās, kur medīt aizliegts. «Ar feisbuku te nebūs līdzēts,» secina dienesta pārstāvis, «visi rīki ir Rīgas mēra paša rokās.»