Latviešu biedrības namā košumu atgūst Līgo zāle
Rīgas Latviešu biedrības (RLB) ēkā lielākie atjaunošanas darbi ar valsts atbalstu notika 2000. gadā. Nu pēc 15 gadiem sākotnējā izskatā atjaunota Līgo zāle. Vienīgi griestu gleznojums palicis zem krāsu kārtas, jo tā restaurācijai būtu vajadzīgi papildu līdzekļi. «Tas ir biedrības 150 gadu un valsts simtgades sapnis – atgūt šo gleznu visā tās krāšņumā,» atzīst RLB pārstāve Stella Līpīte.
Izņemot atjaunošanas darbus 1999. un 2000. gadā, kad Rīgā notika Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas pilnvarnieku sanāksme un RLB ēka tika izvēlēta kā viena no tās norises vietām, biedrībai līdz šim nācies iztikt ar pašas līdzekļiem, skaidro S. Līpīte. Ne valsts, ne pašvaldība šā valsts nozīmes arhitektūras un mākslas pieminekļa uzturēšanā neiegulda ne centa, tāpēc biedrība, kā nu spēj, cenšas to remontēt un sakārtot, kā arī veikt arhitektonisko izpēti. Tas prasa lielus līdzekļus, jo – kur tikai pieskaries, tur vajag remontu. Neesot jau arī nekāds brīnums, jo kopš 1938. gada, kad ēkā notika lielas pārbūves, daudzās telpās nekas nav darīts. Prieks jau, ka nams padomju gados, kad tas bija virsnieku nams, neticis pārāk sapostīts. Kopumā saimniecību uztur kārtībā, taču par savu naudu RLB neko lielu izdarīt nespējot – labi, ja varot paveikt sīkākus darbus, piemēram, nosiltināt bēniņus, sakārtot ugunsdrošības lietas, nomainīt radiatorus.
Kā liels un patīkams pārsteigums nācis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas akceptētais biedrības iesniegtais Līgo zāles restaurācijas projekta pieteikums Kultūras pieminekļu izpētes, glābšanas un restaurācijas programmā. Par piešķirtajiem 30 000 eiro zāle nu ir atguvusi savu sākotnējo spožumu – ļoti tuvu ēkas arhitekta Eižena Laubes iecerei. Arhitektoniskās izpētes grupa noņēmusi no griestiem un sienām septiņas krāsu kārtas un bijusi pārsteigta, ieraugot «tos kliņģerīšu un zelta pamattoņus». Dienas gaismu ieraudzījis arī kamīns, kas bijis aiztaisīts. Žēl, protams, ka nepieticis līdzekļu griestu gleznas Atjaunotā Latvija restaurēšanai. Izpēte 90. gadu sākumā apliecinājusi, ka tā nav iznīcināta, tikai aizkrāsota. «Patiesībā jau var teikt, ka zāle ir tāds gleznas ietvars, tā ir telpas nervs,» atzina RLB priekšsēdētājs Guntis Gailītis. Kā liecina žurnālā Atpūta saglabājusies 30. gadu beigu fotogrāfija – gleznā redzami seši kungi, no kuriem viens ir Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, fonā ir arī puiši un meitas tautastērpos, zaļas pļavas un ziedi. Starp citu, padomju virsnieki tikai piecdesmito gadu vidū attapuši, kas tajā bildē ir attēlots, un tikai tad pasteigušies to aizmālēt. S. Līpīte uzsvēra, ka ne tikai glezna, bet arī vēl citas telpas gaida savu atdzimšanas brīdi. Tā būtu jāsaved kārtībā Kamīna zāle, vestibils. Pašlaik ir izgatavots makets, kādam vajadzētu izskatīties vestibilam un garderobes telpai. Ir iesākts vākt ziedojumus, lai to varētu īstenot.
«Ja katru gadu varētu atjaunot kaut vienu telpu, tad Latvijas simtgadi mēs sagaidītu pienācīgā veidolā,» teica RLB pārstāve, atzīstot, ka dzīvot no projektiem, kā tas notiek pašlaik, ir ļoti grūti. Eiropas fondu naudu gan lielākoties izdodas piesaistīt sabiedriskiem projektiem, bet ne materiālā fonda atjaunošanai. Pateicoties tam, divu gadu garumā (līdz 2015. gada 31. decembrim) tiek realizēts projekts Stāvi stipri, strādā droši, kas nodrošina biedrības darbības atbalstu. S. Līpīte norādīja, ka biedrības uzdevums nav tikai ēkas apsaimniekošana, kas ietver arī telpu izīrēšanu un sarīkojumu organizēšanu, bet arī sabiedriskās organizācijas (RLB ir 500–600 biedru) un arī māksliniecisko kolektīvu (11 kolektīvu ar kopumā 400 dalībniekiem) darbu.
Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas vadītāja Janīna KursītePakule uzsvēra, ka ir bēdīgi dzirdēt, ka no valsts RLB neko nesaņem. «Vai tomēr neesam aizgājuši greizi, liekot daudz kam valstī, arī zinātnei, pārtikt tikai no ES projektu naudām. Tas neveicina pēctecību, kas bija pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Vajadzētu tomēr pārdomāt, kā sadrumstaloto Latvijas kultūras ainu padarīt ritmiskāku. Svarīgi, lai būtu stabilitātes sajūta.».