Nākamās Lieldienas cer sagaidīt savā dievnamā
Šajās Lieldienās, kad daudzi ticīgie dosies uz dievnamu svinēt lielākos kristīgās baznīcas svētkus, Rīgas Svētā Antona draudze pulcēsies dažādos dievnamos ar cerību, ka nākamos Kristus augšāmcelšanās svētkus varēs sagaidīt savā baznīcas ēkā. Draudzes prāvests Oļģerts Daļeckis pieļauj, ka jaunā Svētā Antona Romas katoļu baznīca jau šovasar varētu vērt durvis baznīcēniem.
Tomēr viņš piesardzīgi noteic, ka dievnams tiek būvēts, pateicoties ziedotājiem, un vēl ir daudz darāmā. «Visgrūtāk ir naudiņu savākt, dzīvojam no ziedojumiem. Cik sanāk, tik ir. Kas vēl jāizdara? Iekšējā apdare, krāsošana, grīdas, labiekārtošana, elektrība, bruģēšana. Doma ir, ka vasarā viss būs gatavs, bet vai būs līdzekļi?» viņš noteic.
Pagājušā gada nogalē notika ziedojumu koncerts, kura ienākumi tika veltīti dievnama būvniecībai. O. Daļeckis piebilst, ka katru sestdienu pulksten 18 notur dievkalpojumus draudzes un baznīcas celtniecības atbalstītājiem. Ziedot iespējams, piezvanot pa tālruni 90006188, atstājot naudu ziedojumu kastē Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcā Pils ielā 5, bet lielākus ziedojumus var pārskaitīt uz bankas kontu ar norādi – baznīcas celtniecībai: Rīgas Sv. Antona Romas katoļu draudze, reģ. Nr. 90000285220, konts: 28RIKO0008140000787, AS DNB Banka, SWIFT kods: RIKO LV 2X.
Draudze jau ilgstoši izmanto telpas citos dievnamos un vairākus gadus mitinājās pareizticīgo kapelā Ivana kapos. Kad pareizticīgie pieprasīja savu kapelu, Svētā Antona draudzes ticīgie tika sadalīti pa citām Rīgas draudzēm. Svētā Antona draudzei piederošo baznīcu Ogres ielā 2 padomju vara atņēma 1969. gadā. Dievnamu nojauca, tā vietā tagad ir ēka un sporta zāle. Zeme pieder baznīcai, bet ēkas pieder citiem īpašniekiem un tur būvēties baznīca nevar, stāsta O. Daļeckis. Tāpēc tika meklēta vieta, kur varētu uzcelt baznīcas ēku. Izvērtēja vairākus piedāvājumus, līdz izvēlējās tagadējo vietu Maskavas ielas malā. Jaunā baznīca no vēsturiskās atrodas pāris kilometru attālumā.
Zemes gabaliņš Maskavas ielā 309a piederēja Kanādas latviešiem, kuri īpašumu pārdeva draudzei. Kad tika uzsākta celtniecība un sāka cirst kokus un krūmus, Ķengaraga iedzīvotāji bija neizpratnē un arī sašutuši – kā tad tā, iznīcina vienu no zaļajām vietiņām mikrorajonā. Apstādījumu saglabāšanas komisija atļāva nocirst vienu zirgkastaņu, divas liepas, 11 bērzus un 30 krūmus. Tagad iebildumi vairs neizskanot, apgalvo O. Daļeckis. «Katram gribas mieru, negrib, ka blakus būvē. Tagad apkārt pat nejūt, ko darām. Nav par ko sūdzēties. Labāk lai ir dievnams, nekā lai biznesu taisa. Ja būtu benzīntanks, tad ko teiktu? Zeme pieder draudzei. Lai būtu ienākumi, varējām uzlikt benzīntanku, mums bija tādas tiesības. Bet to nedarījām.».
