Pasākums pazuda drošības burzmā

Šogad 16. marta pasākums pie Brīvības pieminekļa, kurā pulcējās ap pusotra tūkstoša dalībnieku, izskanēja mierīgi un klusi. Asākas diskusijas izraisījās tikai starp leģionāru gājiena un antifašistu mītiņa vērotājiem, kas atradās aiz nožogotās teritorijas, tomēr policijai iejaukties nevajadzēja. Acīmredzot tās spēku iespaidīgā klātbūtne lika potenciālajiem konfliktētājiem pierauties.

Kā jau ierasts, leģionāru un viņu atbalstītāju gājiens Rīgā sākās ar dievkalpojumu Svētā Jāņa baznīcā un beidzās ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, uz kuru veda Latvijas karogu aleja. Tā dalībnieki, kuru vidū bija arī vairāki Nacionālās apvienības deputāti, nesa ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un Lietuvas karogus un plakātus, uz kuriem bija rakstīts: Nē – nacismam, komunismam un imperiālismam! Nē – okupācijas varām! Jā – brīvai Latvijai! 16. marts ir diena, kad atceramies Latvijas brīvības cīnītājus. Bija arī lozungs, kurš vēstīja: Nāvi okupantiem!

Leģionāru gājiens un miera josta

Notiekošo vēroja iespaidīgs skaits policistu un drošības darbinieku – viņi ne tikai ietvēra nožogoto teritoriju, bet daļa bija izvietojušies arī Bastejkalna parkā un Vecrīgā. Pie pieminekļa nebija nemaz tik viegli nokļūt tiem, kas vēlējās nolikt ziedus ārpus gājiena. Tā kādam vīrietim ar Lietuvas karogu izraisījās garākas debates, lai tiktu līdz piemineklim. Tikai pēc ilgākām pārrunām viņam izdevās atgūt karogu un iekļūt nožogotajā teritorijā. Arī prese iezīmētajā teritorijā varēja iekļūt, tikai uzvelkot īpašas vestes (pirms tam uzrādot Valsts policijas pārstāvjiem preses kartes). Šādu, oranži tērptu, cilvēku bija diezgan daudz – arī no ārvalstu medijiem.

Vienlaikus ar gājienu notika arī pērkoņkrustieša, nacionālradikālās biedrības Gustava Celmiņa centrs vadītāja Igora Šiškina rīkots leģionāru atbalsta pasākums, kurā, izmantojot Baltijas valstu, Ukrainas un Baltkrievijas karogus, tika veidota miera josta. Fonā bija arī izvietoti palieli plakāti ar 1940.–1941. gadā padomju varas nogalinātajiem un Staļina attēls ar saukli Lai dzīvo darba tautas labākais draugs – Lielais Staļins!

Sāpīgi atmiņu stāsti

Gājienu vēroja vairāki simti cilvēku – lielākoties vecāka gadagājuma, un to vidū bija gan leģionāru atbalstītāji, gan pēlēji. Kā ik gadu uz pasākumu bija atnācis arī 80 gadus vecais Staņislavs, jo viņa rados bijuši vairāki leģionāri. Pēc kara tikai pāris atgriezušies mājās, lai nokļūtu nākamajā moku vietā – Sibīrijas nometnēs. Bet citi palikuši, kur nu kurais – Volhovas purvos, Kurzemē. Viņš atceroties, kā pēc atgriešanās no Gulaga stāstījis mātes brālēns: visiem sapulcinātajiem likuši nostāties trijās rindās – tie, kas bijuši pirmajā, nošauti, otrajai iedoti 25 gadi, trešajai – 15 gadi ieslodzījumā. Ne prasīti vārdi, ne pētīts, kāpēc nometnē nonācis, viss atrisināts vienkārši un racionāli, nopūšas Staņislavs. Savukārt Ņinas tēvabrālis, kurš leģionāru rindās nonācis pašās kara beigās, desmit dzīves gadus noracis Kolimā – zelta raktuvēs. Kad iedzēris glāzīti un iedziedājies dziesmu krievu valodā par skaisto pusi Kolimu, tā asaras uzreiz bijušas acīs. Viņš bijis no tās saujiņas, kas palikuši dzīvi. Atgriezies Latvijā, kur nav drīkstējis atgriezties savās tēva mājās. Vairākas dienas pavadījis uz soliņa stacijā, kamēr palaimējies atrast krāvēja darbu un pajumti.

Gan sašutums, gan sapratne

Tajā pašā laikā notiekošais viesa sašutumu kādā ebreju vīrietī no Izraēlas, kuram leģionāri esot teju vienādības zīme ar nacistiem. Viņš nevarot saprast, kāpēc šādas lietas tiek atļautas pilsētas centrā, turklāt pie Latvijas valsts simbola – Brīvības pieminekļa. Tas esot kas nepieredzēts!

Anna un Dītrihs no Frankfurtes, kas Rīgā ieradušies pirmo reizi, Neatkarīgajai atzina, ka sākotnēji bija mazliet sabijušies, jo nevarējuši saprast, kas te notiek. Arī no policijas darbiniekiem nekādu skaidrību nav guvuši, tikai no plakātiem kaut kāda atklāsme radusies. Viņi saprotot, ka vēsture ir tik pretrunīga būšana, ka novilkt svītru – tas slikts, tas labs – nav iespējams. «Karā jēgu un taisnību grūti ieraudzīt – it īpaši, ja trāpies pa vidu tādām lielvarām kā nacistiskā Vācija un staļiniskā Krievija. Arī manus radus karš pamatīgi izmētāja. Lai dies nedod, ja kas tāds atgriezīsies, tāpēc jo bažīgus dara Ukrainā notiekošais,» secināja Anna.

Antifašisti – dezinfektoru lomās

Krietni mazskaitlīgāks bija Latvijas Antinacistiskās komitejas rīkotais pasākums, kas notika pēc gājiena. Aptuveni 20 tā dalībnieki, tērpušies baltos tērpos ar uzrakstu Dezinfekcija, pie pieminekļa nolika milzīgu sēru vainagu ar melnu lenti. Improvizētā iestudējumā, liekot lietā spaiņus un birstes, tika slaucīts un pulēts asfalts, tā rādot, kā šī vieta tiek attīrīta no sārņiem. Kā vēlāk skaidroja šā skeča iestudētājs Josifs Korens – nacisms esot bīstama slimība un pret to jācīnās ar visām pieejamām metodēm. Šīs izrādes skatītāji brīžiem visai emocionāli komentēja redzamo, tomēr policijas iejaukšanos tas neprasīja. VP šajā reizē nācās aizturēt tikai vienu sievieti, kas gribēja traucēt gājiena norisi, kā arī sākt administratīvo lietu pret tiem preses pārstāvjiem, kas palaida gaisā nesankcionētu bezpilota lidaparātu ar kameru.