Katru gadu velosipēdistu skaits Rīgā pieaug vidēji par 10% – bez kādiem dižiem pamudinājumiem no malas. Šogad kāpums varētu būt vēl straujāks, jo kā papildu psiholoģiska motivācija mainīt pārvietošanos paradumus kalpo Rīgas domes transporta politika. Sabiedriskā transporta biļešu cenu kāpumam vakar sekoja arī uzņēmuma Rīgas satiksme apsaimniekoto autostāvvietu sadārdzināšana.
Cenas un zonējums autovadītāju izdevumus teju dubultos. No eiro pirmajā stundā par mašīnas novietošanu centra perifērijā līdz pat pieci eiro Vecrīgā, un nākamā stunda jau ievērojami dārgāk. Komplektā ar tukšām velojoslām automašīnu pieblīvētās ielās autovadītāji šīs izmaiņas uztver kā personisku uzbrukumu tieši viņu dzīves telpai. Taču arī citām satiksmes dalībnieku grupām dzīve kļūs tikai sarežģītāka. Daudzi velosipēdisti, pārgalvīgi riskējot vai vienkārši nepārvaldot savu braucamrīku, izraisa avārijas situācijas un savaino gājējus. Tāpēc gājēji vēlas panākt velosipēdistu padzīšanu no viņu teritorijas, proti, panākt, lai ietves piederētu tikai viņiem. Daudzo negadījumu dēļ diskusijas par to aizsākās jau pagājušajā gada Ceļu satiksmes drošības padomē. Taču līdz galīgajam lēmumam vēl tālu, un Ceļu satiksmes drošības direkcija arī apšauba, vai pēdējā redakcija būs tik radikāla.
Konceptuāli jau doma pareiza, atzīst Riteņbraucēju apvienības vadītājs Viesturs Silenieks. No Eiropas valstīm tikai Latvijā un vēl Polijā velosipēdistiem un gājējiem ir jādala viena dzīves telpa. Tas nav droši un pareizi. Taču savu veloceļu velosipēdistiem tikpat kā nav, un vienīgā alternatīva ir ielas klātne, kur viņus redzēt nevēlas autovadītāji un jo īpaši sabiedriskais transports. Savukārt jau esošā speciālā infrastruktūra neapmierina pašu riteņbraucēju vajadzības. Lūk, pāris piemēru: velosipēdistiem no Juglas jātiek uz centru, bet velojosla nogriežas prom uz Pērnavas ielu. Gaisa pārvads ir nebeidzams konfliktu cēlonis ar gājējiem, jo virsotnē eja sašaurinās tā, ka pat diviem gājējiem grūti izmainīties. Imantas ceļš sākotnēji tika iezīmēts ar 500 apmalēm riteņu laušanai (vismaz šī kļūda tika labota). Un galu galā Rīgā tā ir norma, ka velojosla beidzas tilta margā, ietvē vai liftā. Taču jautājums, vai tāpēc būtu jācieš arī autovadītājiem, kuriem šauri ir visur. Satiksmes jomas lietpratējs, žurnālists Arnis Blodons konstatē, ka visa tā ņemšanās ap velosipēdiem sabiedrību sadalījusi divās konfliktējošās nometnēs, un šobrīd daudzskaitlīgajā šoferu saimē nostiprinās uzskats, ka ļaunie velosipēdisti iekaro ielu braucamo daļu, kas jau tāpat ir briesmīgā stāvoklī: «Nepietiek ar bedrēm, tagad vēl no riteņbraucējiem jāizvairās. Tā jau nav demokrātija, bet kaut kāda mazākuma tirānija!» Atšķirībā no veloentuziastiem, kas uz divriteņa ir ar mieru sēdēt 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, A. Blodons pamanījis, ka Latvijā ir arī ziema un nokrišņi. Turklāt kopējā plūsmā ārpus sastrēgumiem divritenis ir lēnāks par automašīnu. Ko ar šo visu jucekli darīt – nezina nedz satiksmes plānotāji, nedz viedi eksperti, un, visticamākais, ar katru gadu pārvietoties pa Rīgu visiem kļūs tikai grūtāk. Pavasaris jau tepat uz sliekšņa, un tūliņ visi divriteņotie līdīs laukā no šķūņiem un pagrabiem. Daļa ziemas guļā nemaz nav gājusi – pēdējā velobraucēju ziemas skaitīšanā stundas laikā pilsētā pamanīti 403 riteņbraucēji.
