Sniegputenī izglābj suni, noceļot no ledus Daugavā

Tikai nejaušības dēļ kļuvu par liecinieci šim gadījumam. Sestdienas vakarā īsi pirms pulksten 18 kopā ar bērniem Miku un Justu gājām uz Spīķeru slidotavu, un ceļu no Akmens tilta līdz pašiem Spīķeriem nolēmām veikt gar Daugavas krastmalu. Pie Dzelzceļa tilta bērni pamanīja lielu melnu suni skraidām gan krastu. Pieejot tuvāk, puikas ieraudzīja, ka lejā uz nelielas ledus strēles skraida vēl viens suns. Tuvumā neviena cilvēka, tāpēc, iespējams, suņi bija bez saimnieka un nenoskaidrotos apstākļos viens no tiem nolēcis vai nokritis no apmales un uzkritis uz ledus gabala. Suns, ieraugot cilvēkus, sāka skaļi riet, it kā lūdzot palīdzību. Apskatot krastu, bija skaidrs, ka neviens garāmgājējs sunim paša spēkiem palīdzēt nevarētu, jo krasta mala ir ļoti augsta – ap trim metriem, bet uz ledus kāpt un mēģināt suni noķert nebūtu prāta darbs. Sākās spēcīgs putenis. Glābšanas dienests mūs savienoja ar policiju, kas pabrīdināja nekāpt uz ledus un apsolīja sūtīt brigādi uz notikuma vietu. Pēc divdesmit minūtēm ieradās Rīgas pašvaldības policijas brigāde un, kā Neatkarīgā noskaidroja jau pirmdienas rītā, Drošības uz ūdens un civilās aizsardzības pārvaldes darbinieki.

Pārliecinājušies, ka ledus ir samērā plāns, glābēji izmantoja speciālu glābšanas dēli, nolaižot to uz ūdens, uz ledus uzkāpa arī viens no policistiem, tērpies hidrotērpā. Suns nebaidījās un sākumā pieskrēja klāt glābējam, apskatīja viņu, taču rokās nedevās un bēga. Pēc mirkļa suns izdomāja pats mēģināt uzlēkt uz augstās krastmalas apmales, bet tas viņam neizdevās. Otrs – melnais – suns no sava drauga praktiski neatkāpās un uzmanīja arī cilvēkus. «Sajūta bija tāda, ka melnais suns mums saka: tikai neejiet prom, kamēr neesat izglābuši otru suni,» sacīja Mikus Vītols. Dzīvnieks, kas atradās uz ledus, vairākas reizes ieskrēja tunelī, kas iet zem ielas un savieno Daugavu ar pilsētas kanālu, taču arī tur nav tādas vietas, kur suns varētu pats saviem spēkiem nokļūt sauszemē. Glābēji turpināja suņa glābšanas darbus arī tad, kad sākās pamatīgs sniegputenis un kad mēs ar bērniem, jau pārsaluši un izmirkuši līdz ādai, devāmies meklēt vietu, kur sasildīties.

Pirmdienas rītā saņēmām lielisku ziņu – suns izglābts! Jau kā Neatkarīgās žurnāliste sazinājos ar I. Grizānu, kurš sestdien piedalījās suņa glābšanā. «Tas nebija vienkārši, jo suns nedevās rokās,» stāsta I. Grizāns, «kādā brīdī viņš ielūza ledū un mums pašiem sākās panika. Suns tā kā sastinga, rūca, un varēja redzēt, ka viņš ir kārtīgā stresā tāpat kā mēs.» Taču pats saviem spēkiem izrāpās uz ledus. Glābēji izdomājuši citu taktiku – pārvilināt suni otrpus kanāla iztekai, palīgā ņēmuši melno suni, redzot, ka uz ledus esošais seko melnajam. «Aizmānījām melno suni uz otru pusi un arī otru suni aizbiedējām uz to pusi, un tur varēja viņam labāk piekļūt,» teic policists. Noceļot suni no ledus, abu suņu emocijas esot bijušas kas glābēju darba pieredzē vēl neredzēts – tie bijuši laimīgi, saslējušies pakaļkājās apskāvienā un aizskrējuši prom. Suņa glābšanā piedalījās arī glābēji – policisti Ainis Ignatjevs un Ēriks Ceplis. Policisti atzīst, ka glābt suni vai kādu citu dzīvnieku neesot ikdiena, taču, «nonākot šādā situācijā, mēs nevarējām palikt vienaldzīgi, redzot bezpalīdzīgu suni uz ledus». «Mēs atsaucamies uz jebkuru saucienu pēc palīdzības; nevaram šķirot, kuru glābsim un kuru ne, vai tas ir suns, putns vai cilvēks, kas nonācis nelaimē,» tā I. Grizāns. Noteikumos nav iespējams ierakstīt, kā rīkoties šādā situācijā, kas daudziem var likties bezcerīga – sniegputenis, trausls ledus, izbijies suns –, taču šiem policistiem prāts un sirds ir īstajā vietā.