Zolitūdes traģēdijā izdzīvojušais Jurijs cels baznīcu

Saskaroties ar smagiem pārbaudījumiem, cilvēki mēdz vaicāt – kāpēc es? Kāpēc tieši mani? Par ko? Pēc Zolitūdes traģēdijas šos sāpīgos jautājumus sev uzdeva arī Jurijs Jesipenko. Ir pagājis gads, un Jurijs ir sapratis, kāpēc: «Visaugstākais katram uzliek tieši tik lielu pārbaudījumu, cik viņš spējīgs izturēt. Tātad man šis pārbaudījums ir pa spēkam.»

Jurijs ir apņēmies uzbūvēt bojā gājušajiem un dzīvi palikušajiem baznīcu. Tādu, kur par šīm dvēselēm varētu nākt aizlūgt ikviens, neatkarīgi no konfesionālās piederības un tautības. Luterāņiem, pareizticīgajiem, krieviem, latviešiem. Bēdās šādām kategorijām nav nozīmes. Bēdas vieno.

Tagad viena ģimene

Lielveikalā bojā gāja Jurija brālis un brāļa sieva. Tai mirklī Jurijs kļuva par audžutēvu savam krustdēlam Filipam – 14 gadus vecam tīnim. Sarežģīts vecums un vēl sarežģītāki apstākļi, kuros tuvināties. Toreiz sarunā ar Neatkarīgo Jurijs atzina, ka pirmais uzdevums ir kļūt par vienu ģimeni – viņam, meitai Oksanai un Filipam. Šķiet, tas ir izdevies.

Visa dzīve tagad pakārtota bērniem, pirmām kārtām jau puikam. Arī intervijas brīdī krustdēls piezvana – esot jāaizved līdz psihologam. «Šoks ir pārgājis, un iestājusies apzināšanās stadija. Filipam tas ir ļoti smagi...» Visa sadzīve labi sakārtota. Maxima ik mēnesi pārskaita sāpju naudu, tās pietiek. Ar bāriņtiesu var konsultēties, piemēram, pirkt puikam mopēdu vai vēl pagaidīt, lai paaugas. Taču abiem pietrūkst tā, ko par naudu nevar nopirkt. Pats Jurijs zaudējuma sāpes dzēš, nepagurstoši strādājot un gādājot par atvasēm. Galvenais, lai nebūtu laika gremdēties bēdās, un šo pašu taktiku viņš izmanto Filipa audzināšanā. Puika mācās, spēlē hokeju, nodarbojas ar svarcelšanu, skrien. Visam knapi pietiek laika. Pamazām arī jāsāk domāt, ar kādu profesiju saistīt nākotni. Jurijs uzskata, ka katram vīram ir nepieciešams armijas rūdījums, taču tā jau būs paša Filipa izvēle. Jurija pienākums ir tikai nodrošināt viņam nākotnes izvēles iespējas.

Vispirms obelisks, tad dievnams

Šodienas plānā Jesipenko ģimenei ir Lāčupes kapu apmeklējums – tur Jeļena un Mihails apglabāti. Pēc tam došanās uz baznīcu. Esot pasūtīta poņihida (tā pareizticīgie sauc psalmu dziedāšanu, aizlūdzot par mirušajiem). Bet kādreiz Jurijs cer brāļa nāves dienā pārkāpt paša būvētās baznīcas slieksni. Vislabāk, ja tā atrastos Zolitūdē. Par naudu viņš neraizējas. Pats nav nekāds nabags, un arī citi ziedos. Taču vieta gan ir problēma. Gads pagājis, un pienācīgs zemes pleķis pat obeliskam nav atvēlēts. Arī tā izveidošanā Jurijs vēlas iesaistīties. Viņam pazīstami arhitekti, skulptori – skice jau esot un sponsors arī. Tā būtu pareiza secība: vispirms nepieciešams izveidot piemiņas vietu bojā gājušajiem, un pēc tam jāuzceļ baznīca. Vislabāk tieši sagruvušā veikala vietā.

Vainīgs astoņkājis

Jurijs pats ir būvinženieris un celtnieks, viņš zina, kā uzbūvēt ēku, lai cilvēkiem tajā nebūtu bail uzturēties, viņa baznīcā būs droši. Un viņš zina, kā vainas dēļ sabruka maksima. Vainīga ir sistēma, kurā visi varas atzari sapinušies vienā murskulī. Tas esot astoņkājis, kas būvniecības nozarei Latvijā neļauj attīstīties, jo sadarbībā ar politiķiem un piepalīdzot tiesām visu kontrolē dažas milzu kompānijas, kurās īsti celtnieki nemaz nestrādā. Tikai menedžeri, kas no būvniecības neko nesaprot, un juristi, kuru vienīgais uzdevums ir nemaksāt apakšniekiem. Tāpēc Jurijs netic, ka galu galā uz apsūdzēto sola sēdēs īstie vainīgie – konkrēti cilvēki – un vēlāk arī tiks notiesāti: «Esmu pārliecināts, ka uz izmeklēšanu tiek izdarīts spiediens un nekāda rezultāta tai nebūs.»

Taču arī sistēmu cietumā neieliksi. To var tikai pārveidot, un ar nosacījumu, ja ir griba to izdarīt. Gada laikā būvniecības nozares regulējumā izdarītas dažādas pārmaiņas, un laiks rādīs, vai Jurija skepsei ir pamats. Taču tas gan taisnība, ka Zolitūdes traģēdijas līdzdalībnieki turpina strādāt un pelnīt ar darbu, ko viņi slikti padarīja. Debesīs tam ir 54 liecinieki.