Imants Burvis: Gribam, lai tas neatkārtotos

Bijušā Saeimas deputāta, jūrnieka Imanta Burvja dēls, 43 gadus vecais ekonomists, politiķis, uzņēmējs Andrejs Burvis ir viens no tiem, kas gāja bojā, iegāžoties Maxima lielveikala jumtam. Pagājis gads kopš traģēdijas. Par to, kā valsts izturas pret cietušajiem, kādas izmeklēšanas kam jāveic, kas vainīgs, un citiem ar traģēdiju saistītajiem notikumiem šī Neatkarīgās intervija ar Imantu Burvi.

– Redzēju jūs vairākas dienas gaidošo un cerošo cilvēku pūlī pie Maxima pirms gada. Kas notika?

– Kad no vedeklas uzzināju, kā tas viss ir noticis, jau uzreiz bija skaidrs, ka Andreja vairs nav starp dzīvajiem. Bet nu cerība mirst pēdējā, tāpēc staigāju tur apkārt un vēl kaut ko gaidīju.

Viņš pat nepaguva saprast, kas notiek, – sejā bija palicis smaids. Sakropļota roka, sakropļota galva, bet sejā vēl smaids.

Pavisam neilgu laiku iepriekš – pirms aptuveni mēneša – dēls bija pārcēlies uz Zolitūdi no Ikšķiles. Nezin kāpēc viņš gribēja dzīvot tieši Zolitūdē.

Viņš visu dienu bija strādājis mājās pie datora un vakarā kopā ar sievu aizgāja iepirkties uz Maxima veikalu.

Es viņu biju mēģinājis pierunāt pārcelties uz Jūrmalu – tur bija daži varianti iegādāties lētāku māju, Bet viņš gribēja uz Zolitūdi.

Parasti, ja viņš gāja uz veikalu, līdzi ņēma meitu, bet šajā reizē gāja kopā ar sievu. Izstaigāja visu veikalu, jau bija samaksājis par pirkumiem, bet tad vēl izdomāja, ka jāieskrien atpakaļ, lai nopirktu pudeli sarkanvīna.

Kad šīs norises tin kā filmu atpakaļ, sanāk it kā, ka viņš ir paveicis visu tā, lai nonāktu tieši tajā laikā, tajā vietā.

Viņa sieva bija iesprostota starp visādiem skārda gabaliem un tika cauri ar nelieliem ievainojumiem. Dzīve ir tāda, kāda ir – divi cilvēki blakus, vienam dažas skrambas, cits iet bojā.

Turpat blakus ilgu laiku nogulēja cilvēks, kurš palika dzīvs un cieta vairāk tikai garīgu šoku, bet nebija smagi cietis fiziski. Arī tā gadās.

Dzīve ir tāda, kāda tā ir – gan skarba, riebīga, gan patīkama, jauka, mīļa.

Es darbojos biedrībā Zolitūde 21/11. 21. novembrī biedrība piedalīsies atceres pasākumos – Vecajā Ģertrūdes baznīcā un pie Maxima. Man tas bija mazliet atklājums, jo par to nebiju iepriekš domājis, ka cilvēkiem, kas cietuši lielā traģēdijā, ir dabiska tieksme biedroties – tas ir kā psiholoģisks atbalsts, ko mēs sniedzam cits citam. Palīdzot citiem, arī pašam tā kā vieglāk.

– Cik biedrībā cilvēku?

– Pašlaik vairāk nekā 70. Mums biedrība ir atvērta – nāk arī cilvēki, kam radinieki nav cietuši, bet kas nāk pēc sirdsapziņas aicinājuma, ar vēlmi palīdzēt.

Ir arī cietušie, kurus valsts par cietušiem neatzīst. Ir vairāki pāri, kuriem nav juridiski noformētas attiecības. Ir arī nenoformētas vecāku un bērnu attiecības. Lai gan likumiski viņi neskaitās cietušie, viņi cieš vēl vairāk. Tāpat ir gadījumi, ka likumiski noformētās attiecības ne vienmēr nozīmē to pašu dzīvē. Tie sarežģījumi mēdz būt dažādi. Vienai meitenei tiesa atteica atzīšanu par cietušo, jo viņai nebija noformētas laulāto attiecības ar bojāgājušo. Turklāt bojāgājušais bija viens no glābējiem! Neviens neapšaubīja, ka viņi dzīvoja kopā, ka viņiem bija kopīga saimniecība – ne radinieki, ne kādi citi liecinieki neko neiebilda, bet tieši otrādi – apstiprināja, ka abi faktiski bijuši kopā, tikai laulību nebija pagūts noformēt. Jo abi krāja naudiņu, jo gribēja skaistas kāzas. Tagad tiesa noraida šādu prasību.

Es to izjūtu kā apvainojumu. Jo tas nozīmē, ka mūsu valstī ir divējādi pilsoņi – labie un sliktie. Labie, kam ir daudz naudas, spēj panākt visneticamākos spriedumus, bet sliktie nespēj neko pierādīt, lai gan visi pierādījumi ir acīm redzami. Viņu sāpe un vajadzības valstij nav jāņem vērā.

– Ir dzirdēti arī gadījumi par kādiem blēžiem, kas uzdodas par cietušajiem...

– Mūsu biedrībā tiek pieņemts ikviens, taču, ja kāds par kaut ko uzdodas, tas atklājas diezgan ātri.

– Vai biedrība Zolitūde 21/11 saņem kādu atbalstu no valdības un pašvaldības?

– Mēs saņemam morālo atbalstu. Pašvaldība mazliet vairāk cenšas. No valsts puses ir tās kompensācijas, kas pienākas.

– Vai jums viss ir kompensēts?

– Man personiski nekas nepienācās, un es arī nepretendēju. Dēla sieva bija paspējusi reģistrēt attiecības, lai gan arī varēja iznākt visādi, jo viņi diezgan ilgu laiku bija nodzīvojuši kopā civillaulībā. Vedeklai, abām meitām ir samaksāts. Problēmas ir adoptētajam dēlam, kas vedeklai ir no pirmās laulības, jo tur attiecības nav noformētas.

– Inese Voika un kompānija grasījās sabiedriski izmeklēt notikušo un par valsts naudu pirkt papīra smalcinātājus...

– Es jau arī varētu ANO vietā uzņemties izmeklēt Malaizijas lidmašīnas katastrofu, ja man nodrošinās ofisu, helikopteru un segs visas izmaksas. Man pat algu nevajag.

Negribu aizvainot tos cilvēkus, kas mēģināja veidot sabiedrisko izmeklēšanu, bet Latvijā ir virkne pazīstamu cilvēku, kas nezina, kā dzīvo un jūtas cilvēki Latvijā.

Visu, kas attiecas uz tehniskām lietām, tās jāizmeklē profesionāļiem. Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers savulaik skarbi izteicās par to stāvokli, kāds ir izmeklēšanas dienestiem.

Ja tā nauda, kas bija paredzēta sabiedriskajai izmeklēšanas komisijai, tiktu iedota tai izmeklētāju grupai, kas bija izveidota pie Ģenerālprokuratūras, tad tos tehniskos vaininiekus atrastu daudz ātrāk un vieglāk. Un kāpēc vispār sabiedriskajai komisijai vajag valsts naudu, ja tā ir sabiedriska komisija? Tas arī tā nesaprotami.

Manuprāt, ja ir jāmeklē vaininieki Maxima tehniskā apkalpotāja līmenī, Būvinspekcijas līmenī vai Re&Re līmenī, tad tas ir profesionālu izmeklētāju uzdevums, savukārt, ja veidot sabiedrisku komisiju, tad jāmeklē politiskie iemesli šādai smagai lietai. Valsts prezidents Andris Bērziņš jau pašā sākumā sacīja, ka vaina ir sistēmiska, ka jāmaina sistēma, un es domāju, ka viņš nerunāja par sanitārtehnikas vai ventilācijas sistēmu. Ja par sistēmu, tad sabiedriskā izmeklēšana varēja būt. Nupat Saeimā tiek darīts kaut kas uz to pusi – izveidota parlamentārā izmeklēšanas komisija. Te ir jautājums, ko tā izmeklēs? Jo manā skatījumā mazāk vainīgi ir tehniskie darbinieki, bet vairāk vainīgi ir politiķi un augstas amatpersonas.

Kad Kalnmeiera kungs sniedza atskaiti par padarīto, viņš nenosauca uzvārdus un pareizi darīja, ka nenosauca. Bet svarīgākais ir tas, ka viņš izteica izbrīnu par likumdošanas sakārtošanas stāvokli. Vārdā nenosaukti lobiji izņēmuši no likumiem visas smagās lietas, kas no finansiālās puses apgrūtina būvniecību – tās, kas būvēšanu sadārdzina, bet paaugstina drošību. Iznāk absurdi – viss darīts pareizi, taču nelaime ir notikusi. Visi zina vainīgos, bet Ģenerālprokuratūrai jāatrod vainīgo vaina. Ir taču zināms šo lobiju bariņš, kas šo juridisko vainu no likumiem ir izņēmis. Manuprāt, iepriekšējais ģenerālprokurors, kurš bija amatā 12 gadu, nav izmantojis savas tiesības, lai nobremzētu to, ka no likumiem tiek izņemtas tās vietas, kas ļauj būvniekiem celt nedrošākas ēkas. Tātad viņš nav licis lietā viņam Satversmē dotās tiesības un pienākumus.

– Jānis Maizītis?

– Man pat negribas saukt uzvārdus. Es tikai saku, ka iepriekšējais ģenerālprokurors.

– Nu kāds var nodomāt Jāni Skrastiņu...

– Skrastiņš atkāpās tad, kad redzēja, ka nevar, nespēj vairs izdarīt to, kas jādara. Visu cieņu Skrastiņam! Bet Maizītis, ja es pareizi saprotu, neatkāpās, bet ļoti cītīgi turējās.

Neatceros, ka ģenerālprokurors 12 gadu laikā būtu ļoti sēdējis Ministru kabineta sēdēs un aktīvi iebildis pret kādiem izmaiņu variantiem normatīvajos aktos – arī šajā gadījumā, kad drošības apsvērumi tika pakļauti un pakārtoti biznesa apsvērumiem.

– Šogad ir stājies spēkā jauns Būvniecības likums, tāpat ir pastiprināta kriminālatbildība un administratīvā atbildība par būvniecības normu pārkāpumiem. Vai šie jaunumi likumos ko uzlabo?

– Jaunas likuma normas neko nevar būtiski pasliktināt vai uzlabot. Vislabākais likums ir tas, kuru neviens nezina, bet visi izpilda. Katru padomju laika būvniecības standartu varēja mainīt ar attiecīgiem jauniem noteikumiem. Ja no šīm izmaiņām bizness uzlabojas un drošība paaugstinās, tad tas ir pareizais ceļš. Ja biznesa vide palētinās, bet drošība samazinās, tad tas acīm redzami ir nepareizais ceļš. Manuprāt, Ģenerālprokuratūras uzdevums būtu apkopot dažādu negadījumu faktus un meklēt risinājumus šo seku likvidēšanai.

Problēmas jau nav tikai ēku būvniecībā. Man nav gadījies dzirdēt, ka kādreiz būtu rakstīts tāds policijas protokols: «Sliktās ceļa kvalitātes dēļ notika transporta negadījums.» Vienmēr tiek rakstīts, ka vainīgs autovadītājs, kurš izvēlējies nepareizo ātrumu. Bet, ja ceļa zīme rāda 90 un autovadītājs šo zīmi ievēro, kāds vēl cits ātrums viņam būtu jāievēro?

Man savulaik bija kolēģis Juris no ASV, izbijis militārists ar amerikānisku domāšanu. Viņš katru rītu, braukdams uz darbu, iebrauca vienā un tajā pašā bedrē. Es viņam saku: «Juri, tu taču zini, ka tur ir bedre.» Viņš saka: «Imant, es zinu, ka tai bedrei tur nav jābūt.»

Pirms Maxima ir bijuši vairāki ēku jumtu brukšanas gadījumi, bet bez masveida cilvēku upuriem. Tātad kaut kas nav kārtībā ar projektēšanu, ar būvēšanu un ekspluatāciju. Taču nav apkopojuma par šo pieredzi. Tikai pēc daudzu cilvēku dzīvību zaudēšanas ir sākts domāt, ka kaut kas jāsaved kārtībā. Tas pierāda, ka galvenais likumu uzraudzītājs ir bijis vai nu neprofesionāls, vai noziedzīgi nolaidīgs. Lobijs nelobē kādas atvieglotas likumu normas tikai tāpēc, ka viņam tā gribētos darīt. Tas tiek darīts biznesa interesēs. Ja tas nav oficiālais bizness, tad tas ir nelegālais bizness. Kam bija izdevīgas atvieglotas normas? Tas ir izdevīgi bankai, kas ir galvenais kreditētājs. Caurcaurēm koruptīva ir lēmumu pieņemšanas sistēma uzraudzības iestādēs. Tas, ka ierēdņi ņem kukuļus, ir zināms kopš civilizācijas pirmsākumiem, taču ne vienmēr tā ir sistēma. Latvijā tā par sistēmu kļuva aptuveni 2000. gadā tālaika Rīgas domes vadības līmenī, valsts ierēdņu un politiķu līmenī. Šo bloku neviens neizmeklē. Ja parlamentārā izmeklēšanas komisija ir gatava strādāt šajā blokā, tad tā ir vajadzīga. Ja tā strādās, lai izmeklētu būvinženiera, projektētāja vai apkopējas darbības, tad tāda komisija nav vajadzīga.

– Līdzīgs gadījums bija Polijā, kur sagruva liela ēka. Tur tika aizturētas amatpersonas, tehniskie darbinieki un uzņēmēji, kas saņēma ļoti skarbus cietumsodus. Vai vajag atrast vainīgos Maxima traģēdijā un skarbi sodīt?

– Vainīgos noteikti vajag atrast. Par sodīšanu? Vai tas man atdos dēlu? Nevis sodu bardzība ko nodrošina, bet soda nenovēršamība.

Cik zinu daudzu cietušo noskaņojumu, viņi domā apmēram līdzīgi kā es – mums nav vēlmes atriebties, mēs gribam, lai kas līdzīgs vairs neatkārtojas. Mēs gribam, lai bezatbildīgas personas nestrādā par atbildīgām amatpersonām. Man nepaliks vieglāk, ja cietumā sēdēs krāsotājs, kurš nokrāsojis ar nepareizu krāsu kaut kādus sensorus. Krāsotājs krāso ar to krāsu, ko viņam iedod.

– Lai gan Maxima lielveikalā notika traģēdija, tirgus pētījumu rezultāti rāda, ka šis zīmols ir topā starp pozitīvajiem; arī veikali ir pilni pircēju. Kā tā var būt?

– Kad es biju jauns un skaists, es nevarēju saprast, kāpēc Amerikā kapteinis, kurš ir cietis avārijā, pēc tam saņem paaugstinājumu un algas pielikumu, bet PSRS tiek iemests cietumā vai nošauts.

Mēdz būt arī tādas avārijas, kur kapteinis ir darījis visu iespējamo, tomēr avārija notiek. Tad tādam cilvēkam ir dubultvērtība, jo viņš ir ieguvis tādu pieredzi, ko normālos apstākļos nevar iegūt. Maxima kaut kādā veidā ir izdevies iegūt šāda kapteiņa tēlu.

Ja Maxima ir izdarījusi secinājumus no notikuma un ir apņēmīga darīt tā, lai kas līdzīgs vairs nenotiek, es neredzu iemeslus, kāpēc zīmolam būtu jākļūst sliktākam par citiem lielveikaliem. Ļoti iespējams, ka nākotnē lietas var attīstīties pēc tāda scenārija, ka beigās Maxima tiks atzīta par cietušo. Ja tiks pierādīts, ka vainīgi ir citi, bet Maxima nav, tad Maxima varēs stāties rindā ar prasību pret tiem, kas tai nodarījuši materiālu un morālu kaitējumu.

– Kā vērtējat bijušā premjera Valda Dombrovska soli – uzņemties politisko atbildību un atkāpties no amata?

– Man labāk būtu paticis, ja viņš – tieši otrādi – būtu kādu laiku vēl pastrādājis, stāvējis kā klints, kamēr nenotiek pagrieziens pozitīvā virzienā. Viņš aizmuka, lai nesasmērētu savu politisko nākotni.

– Viņam nākotne ir jau pienākusi un ar to viss ir kārtībā...

– Ar viņa nākotni jā. Bet tā bija mukšana, nevis politiskas atbildības uzņemšanās.

– Kam vajadzētu būt sabrukušā lielveikala vietā?

– Mūsu biedrības skatījumā tur jābūt memoriālam. Kā tam jāizskatās, par to vēl strīdas. Tam jābūt tajā vietā, kur tas notika, nevis kaut kur tuvumā. Mēs uzskatām, ka tā ēkas jaunbūve tieši aiz veikala ir jānojauc.

– Valsts un pašvaldību pasūtījumus vienmēr iegūst viens firmu loks, kam ir ilga priekšvēsture, labi finanšu rādītāji un lēts piedāvājums. Pēc tam uzvarējusī firma pati ar būvēšanu nenodarbojas, bet nodod objektu apakšuzņēmējiem, kas reāli strādā. Turklāt šos apakšuzņēmējus nereti uzmet, nesamaksājot par darbu...

– Šos apakšuzņēmējus nevis nereti uzmet, bet reti, kad neuzmet. Ir firmu loks, kas vienmēr vinnēs visos konkursos. Tas ir līdzīgi kā komunistu laikos, kad, lai kļūtu par pirts priekšnieku, vajadzēja būt lojālam kompartijai. Tagad ir vairākas partijas, bet maz kas mainījies. Firmas, kas sponsorē valdošo partiju loku, veido konkursos vienmēr uzvarošo firmu loku.