Neredzamie miljoni Brāļu kapos
"Ja valsts garantēs miljonus, tad Gailītis sastādīs plānus," par Brāļu kapu atjaunošanas perspektīvu saka Rīgas Pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis. Agrāk visoptimistiskākā prognoze ļāva solīt, ka unikālā ansambļa rekonstrukciju un restaurāciju varētu pabeigt piecos gados un tā maksātu septiņus miljonus latu.
Tagad krīze plānus koriģējusi, tomēr darbi nav pārtraukti, kaut arī, piemēram, Aizsardzības ministrija šogad naudu nav piešķīrusi vispār. Taču Brāļu kapu bēdīgais stāvoklis neļauj pilnībā novērtēt jau paveikto, jo padarītā ir krietni mazāk nekā vēl veicamo darbu.
Arhitekts Laimonis Šmits, piemēram, brīdina, ka Brāļu kapu ansambļa robežsienu atjaunošana būtu jāsāk pēc iespējas ātrāk, pretējā gadījumā pēc gadiem desmit tās sagāzīsies. "Pirms trim gadiem pēc manas iniciatīvas sāka nosegt sienas sānu daļas. Tas bija viss, par ko varējām pārliecināt [Rīgas domi] un izdarīt par mazu naudu, lai lietus neizskalo," viņš atceras. Tagad pāris vietās koka norobežojums ar jumtiņu pasargā visvairāk cietušās daļas. Arhitekts skaidro – jo ilgāk neatjaunos no šūnakmens veidoto vēsturisko Brāļu kapu ansambli, jo drošāk var teikt, ka lietus salauzīs plātnes. Tā jau noticis ar altāra atbalsta sienu labajā pusē. Turklāt Allažu šūnakmenim, no kura veidots ansamblis, jābūt ventilējamam, bet pašlaik spraugas starp sienām aizbirušas ar gružiem, un akmens bojājas. Tā kā līgums par sienas stiprināšanu tika noslēgts 2008. gada vēlā rudenī, darbus pērn nevarēja uzsākt – tie sākās tikai šogad jūnijā. Mūris bija izjukšanas stadijā, jo mūrēts ar kaļķa javu, bet kaļķis sāka sadalīties, šuves izbira, akmeņi turas tikai ar savu svaru, komentē L. Šmits. Tas pats draud citām sienām, ja netiks atrasts finansējums. Neglīti izskatās arī daudzās skulptūras. Mātes Latvijas tēlam ir zaļi notecējusi galva, bet citi veidojumi ir tik ļoti nomelnējuši, ka grūti saprast, kas attēlots. Akmens restauratore Inese Sidraba mierina, ka zaļie notecējumi ir estētiska problēma, tomēr aizrāda, ka tie jānotīra reizi divos līdz piecos gados.
Pašlaik L. Šmita arhitektu birojs gaida iekavēto materiālu sūtījumu no Vācijas – tā kā vēsturiskā šūnakmens Latvijā vairs nav, tiek piegādāts travertīns. Lai sienas restaurāciju, kā plānots, pabeigtu 15. septembrī, travertīnu vajadzēja saņemt pagājušajā nedēļā, taču vakar tā vēl nebija. Arhitekts uzskata, ka grafiks īpaši kavēts netiks, tomēr darbi noteikti jāpabeidz septembrī, ne vēlāk, jo kvalitāti ietekmēs gaisa temperatūra. G. Gailītis pagaidām neprognozē deviņu hektāru lielā kompleksa atjaunošanas gala termiņus. Tas atkarīgs no Aizsardzības ministrijas (AM) un Kultūras ministrijas (KM) piešķirtās naudas nākamgad. AM iedevusi 73 952,20 latu ziedojumu altāra sakopšanai un 18 655,18 latu kapu plāksnīšu nomaiņai. KM piešķirtais finansējums ir 54 197,22 lati. Savukārt Rīgas dome apmaksā ansambļa uzturēšanas izdevumus, un šim mērķim 2009. gadā piešķirti 53 334,83 lati. G. Gailītis nopūšas, ka septiņu miljonu vērtajos projektos ietilpst arī labiekārtošanas darbi, vairāki projekti jau izstrādāti un gaida naudu. Ja tāda būs, tad varēs ķerties klāt nekavējoties, viņš sola. Sarunas ar abām ministrijām dome sāks jau šomēnes. Piemēram, AM pateikusi, ka par turpmāko līdzekļu piešķiršanu lems pēc tam, kad būs izlietota visa līdz šim piešķirtā nauda. "Šoruden izlietosim visu," apliecina G. Gailītis. Kopš 2005. gada AM ansambļa atjaunošanai atvēlējusi 435 000 latu, no tiem pērn – 170 000, bet šogad krīzes dēļ – apaļu nulli. Ja naudu nedos, vajadzēs iesaistīt nevalstisko sektoru, tātad ziedotājus. Taču ziedošana ir brīvprātīga un grūti plānojama, problēmu neslēpj G. Gailītis.