Rīgas mēra un par sociāldemokrātisku sevi dēvējošās partijas Saskaņa līdera Nila Ušakova brauciens uz Maskavu, kas izpelnījies labēji centriski orientētās sabiedrības plašu nosodījumu, drīzāk vērtējams kā mēģinājums mobilizēt savu nogurušo elektorātu, nevis vēl viens apliecinājums aizdomām, ka Saskaņa vēlas pārdot valsti Austrumu kaimiņiem.
Atzīstot, ka kritiku N. Ušakovs tomēr ir pelnījis, eksperti atgādina, ka arī paši N. Ušakova kritizētāji pelnījuši kritiku. Septembra sākumā N. Ušakovs devās uz Maskavu, lai tur tiktos ar uzņēmējiem un varas pārstāvjiem. Jau sākotnēji Saskaņas līdera iecere doties uz Krieviju, lai censtos saglabāt Latvijas preču klātbūtni Krievijas lielveikalos, izpelnījās kritiku un izsmieklu. Taču īstens neapmierinātības vilnis pār viņu vēlās pēc tam, kad kādā intervijā N. Ušakovs paziņoja, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir labākais, kas Latvijai šajā situācijā var būt, un pēc tam tikās ar Krievijas premjerministru Dmitriju Medvedevu, Maskavas mēru un Krievijas pareizticīgās baznīcas garīgo līderi patriarhu Kirilu. Aprēķināts risks? Neapšaubāmi, ka šādu reakciju N. Ušakovs bija paredzējis, taču kaut kāds aprēķins lika ignorēt šo prognozi, kaut arī Saskaņa, arī Saeimas vēlēšanās startējot kopā ar Gods kalpot Rīgai pārstāvjiem, turpina censties pārliecināt vēlētājus, ka tā nav partija krieviem.
Politologi uzskata, ka svarīgākais šā aprēķina komponents meklējams Saskaņai ārkārtīgi neveiksmīgajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kur tā ieguva tikai vienu mandātu, kaut arī cerības bija nesamērojami augstākas.
Piemēram, politologs Filips Rajevskis teic, ka Saskaņa ir vīlusies izraudzītajā sociāldemokrātiskajā platformā, kas negarantē pietiekami plašu latviskā un krievvalodīgā elektorāta atbalstu, lai nokļūtu pie varas. Tādēļ, saglabājot sociāldemokrātu zīmotnes, Saskaņa lēnām atgriežas pie sava etniskā vēlētāja.
«Šis brauciens uz Maskavu, fotogrāfijas ar augstām Krievijas Federācijas amatpersonām – tā ir atgriešanās pie pamatvērtībām, lai Tatjana Ždanoka ar savu Latvijas krievu savienību nedabūtu liekas balsis, viņš mobilizē veco un vienmēr lojālo vēlētāju,» saka F. Rajevskis. Viņš arī uzskata, ka politikā nevajag nevienu nosodīt, bet izdarīt secinājumus.
Izdevīgas atšķirības
«Politikā viena no svarīgākajām lietām ir atšķirties no citiem. Es vairāk piekristu tam, ka šis brauciens ne tik daudz parāda Saskaņas prokremlisko dabu, bet to, cik ievainojami viņi ir iekšpolitiski. Viņiem ir jāmobilizē savs elektorāts, lai tas nāktu uz vēlēšanām. Braucienu uz Maskavu vērtēju caur šo prizmu,» secina Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs Andris Sprūds.
Par to, vai kritizētais brauciens tiešām būs spējis palielināt Saskaņas atbalstītāju skaitu vēlēšanās, grūti spriest, jo ne visi Saskaņu līdz šim atbalstījušie krievvalodīgie vēlētāji atbalsta V. Putina ārpolitiku un režīmu, bet pārvilināt pietiekami daudz vēlētāju no T. Ždanokas partijas var arī neizdoties, jo Saskaņas retorika nav pietiekami agresīva.
«Neesmu pārliecināts, ka ieguvums būs lielāks par zaudējumiem, bet Saskaņai no politiskās pozicionēšanās viedokļa brauciens bija nepieciešams. To, vai tas bija labi vai slikti, rādīs laiks,» piebilst A. Sprūds.
Tomēr pārmetumus par braucienu uz Maskavu, kas simbolizē Eiropas Savienības un Rietumu pasaules asi kritizēto Krievijas ārpolitiku, N. Ušakovs ir pelnījis, jo ar savu rīcību viņš radījis plaisu Eiropas Savienības solidaritātē un vienotajā ārpolitikā. «Var runāt par vienoto ārpolitiku [Ukrainas] krīzes situācijā. Atbildīgiem politiķiem, kas vēlas iekļūt valdībā, par to ir jādomā,» saka A. Sprūds.
Arī bijusī diplomāte, Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete nešaubās, ka nosodījumu par braucienu uz Maskavu N. Ušakovs ir pelnījis. «Pārmetumi ir pamatoti. Viņš ir Eiropas Savienības dalībvalsts galvaspilsētas mērs, kas laikā, kad ES ievieš pret Krieviju sankcijas, brauc uz Maskavu, kuru par stratēģisko partneri vairs neuzskata ne Eiropas Savienība, ne NATO,» saka eksperte. Arī viņa uzskata, ka šis brauciens bija naivs mēģinājums piesaistīt sava tradicionālā vēlētāja uzmanību.
Kritika kritiķiem
Pašmāju ekspertu vērtējumā mazākas uzmanības vērts ir N. Ušakova paziņojums, ka šajā ģeopolitiskajā situācijā V. Putins ir labākais Krievijas prezidents Latvijai. Viņi atzīst, ka tā tas patiešām varētu būt, jo nav pārliecības, ka pat īsteni demokrātiskā ceļā ievēlēta vara ārpolitiski Latvijai un Rietumiem kopumā būtu draudzīgāka. Nemaz nerunājot par to, ka nākamās populārākās partijas aiz V. Putina pārstāvētās Vienoti Krievijai ir komunisti un Vladimira Žirinovska vadītā Krievijas Liberāli demokrātiskā partija.
Lielāku uzmanību šai sentencei pievērsis Pensilvānijas (ASV) universitātes profesors Kevins Plats, kas atgādina N. Ušakova piederību krievvalodīgajai Latvijas iedzīvotāju daļai, kas ir apmēram 40%, un skaidro, ka N. Ušakova aicinājums pēc diplomātiska Ukrainas krīzes risinājuma ir divtik saprotams. «Jebkurš aukstais karš atnesīs Latvijai ne tikai smagas ekonomiskās sekas, bet tas sadalīs Latvijas sabiedrību pretējās nometnēs, paaugstinot īsta etnisko grupu konflikta risku,» uzskata profesors.
Savukārt A. Sprūds atgādina – N. Ušakova kritizētājiem vajadzētu ņemt vērā arī to, ka savu interešu vārdā Latvija panākusi, lai ES sankcijas netiktu attiecinātas uz Krievijas dzelzceļu un tāvadītāju Vladimiru Jakuņinu. «Ja esam tik principiāli, mums to vajadzētu atbalstīt,» saka eksperts un piebilst, ka «patiesība vienmēr meklējama kaut kur pa vidu».