Par tautas naudu uzcelts, dažas reizes puķēm apbērts un pēc tam vairs neaprūpēts. Šāds liktenis piemeklē daudzus pieminekļus, daudzu dižgaru kapavietas. Latvijas jūrniecības pamatlicējs Krišjānis Valdemārs ir viens no tiem vīriem, kuru vārdu pieminam ar lepnumu. Pagājušajā nedēļā 150 gadu jubileju svinēja viņa dibinātā Ainažu jūrskola. Ar lielkoncertu Septiņas pēdas zem ķīļa!, maestro Raimondu Paulu, lūgšanu pie jūras, uguns šovu un zaļumballi. Jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane stāsta, ka visapkārt Ainažiem gāzis kā ar spaiņiem, bet pie viņiem saule spīdējusi. Prieks un daile.
Dziļa nopūta
Gluži cita aina paveras Rīgas Lielajos kapos, ko gadiem ilgi nespēj sadalīt pašvaldība un Luterāņu baznīca. Pašvaldības juriste Ingrīda Igaune stāsta, ka luterāņi ir atguvuši īpašumtiesības uz kapu teritoriju, bet pārdot vai iemainīt zemi pilsētai atsakās. Notikušas daudzas sarunas, taču kompromiss nav panākts, un pašvaldība nevar svešā īpašumā ieguldīt līdzekļus. Savukārt īpašnieki kapu apsaimniekošanu nespēj nodrošināt. LELB Nekustamo īpašumu apsaimniekošanas uzņēmums Pastorāts gan algo trīs sētniekus, bet ar to 30 hektāru plašajai teritorijai ir daudz par maz, un ne jau viņi restaurēs pussabrukušos kapliču namiņus. Uzņēmuma vadītājs Ainis Ozoliņš stāsta, ka vienu brīdi bijusi pat ideja par kapu teritorijas aizslēgšanu. Taču tagad priekšlikumiem par Lielo kapu nākotni noteikts jauns termiņš – gada beigas.
Kas īsti Lielie kapi ir no juridiskā viedokļa, nav skaidrs. Kapsētas statuss šai vietai atņemts jau 50. gadu beigās. Skrējēji, māmiņas ar bērneļiem, saimnieki ar suņiem un dzērāju bariņi te pulcējas kā jebkurā parkā, un juriste Ingrīda Igaune spriež, ka nākotnē šis varētu būt memoriālais parks. Bet pagaidām bagātīga gārsa un citas nezāles ieskauj teju katru kapavietu, un mācītājs Uģis Brūklene, kurš kalpo Rīgas Augšāmcelšanās evaņģēliski luteriskajā baznīcā, atzīst: «Tā mums visiem ir dziļa nopūta. Te dus izcili Rīgas arhitekti, sabiedriskie un kultūras darbinieki. Bet kā draudze mēs spējam sakopt tikai baznīcas tuvāko apkārtni.»
Par daudz slavenību
Valdemāra kaps atrodas tālāk – zariem un nodzeltējušiem liepziediem apbiris. Bez puķēm, bez svecēm. Iedvesmojošs un pacilājošs ir tikai uzraksts uz pieminekļa: «Dedzīga tuvāku mīlestība Svēta apņemšanās un nešaubīga izdarīšana iespēj visu.»
Par dažām kapavietām Lielajos kapos rūpējas Rīgas kuģniecības un vēstures muzejs. Direktora vietniece zinātniskajā darbā
Ilona Celmiņa stāsta, ka tas notiek privātas iniciatīvas kārtā. «Muzejam nav līdzekļu kapu kopšanai, un tas arī nav muzeja uzdevums.» Numismāta Antona Buholca atdusas vieta sakopta, jo izdevās piesaistīt sponsorus. Bet slavenu aizgājēju ir pārāk daudz: «Var jau atrast naudu un uzlikt pieminekli, bet nevar taču prasīt, lai pēc tam šis piemineklis visu mūžu tiktu kopts.» Šeit ir atrodami arī pieminekļi, kam līdzekļus atvēlējusi valsts, turklāt pēcpadomju laikā. Uz viena tāda lasāms uzraksts: «Latvijas valstsvīrs Marģers Skujenieks Komunistu nošauts Maskavā, dus nezināmā vietā. LR Ministru kabinets 2001. g.» Bet nav taču gaidāms, ka ik brīvdienas uz šejieni nāks ministri ar grābeklīšiem un lejkannām. Ir jābūt kādam, kurš atbild tieši par kapu uzturēšanu kārtībā.
Pateicīgā latvju tauta
Uzraksts uz Krišjāņa Valdemāra pieminekļa vēsta, ka tā uzstādīšanai ziedojusi tā laika sabiedrība: «Dižākajam Latvijas līdumniekam Krišjānim Valdemāram Pateicīgā Latvju tauta. 1825–1925.»
Šobrīd būtu tikai loģiski, ja kapu oficiālā īpašnieka bezatbildību ar savām rūpēm kompensētu jūrnieki, jo pateicību par savu prestižu pasaulē viņi ir parādā Krišjānim Valdemāram. Tas arī netieši atgādināts uz pieminekļa: Latviešu jūrniekiem jāstrādā kopā ar likteni, latviešu tautas godu izsargāt un audzināt.
1857. gadā Krišjānis Valdemārs rakstīja: «Latviešu jūrnieciskās spējas ir kā apslēpta dārga manta, kas ilgi gaidījusi neaiztikta, bet tagad nu ceļama gaismā. Bet kā? Tas vislabāk izdarāms ar attiecīgu skolas izglītību.» Tas bija sākums profesionālajai jūrniecībai Latvijā.
Latvijas Jūrniecības savienības vadītājs Antons Vjaters un Latvijas Jūrniecības akadēmijas rektors Jānis Bērziņš, padzirdējuši par jūrniecības dižgara neaprūpēto atdusas vietu, solās ko darīt lietas labā. Noteikti tiks dota ziņa studentu padomei un, iespējams, arī atjaunota tradīcija jauno jūrnieku izlaidumos nolikt ziedus pie Valdemāra kapa.
Taču Valdemārs nav vienīgais. Lielajos kapos atdusas Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks, Andrejs Dīriķis, Jēkabs Zvaigznīte un daudzi citi Latvijai nozīmīgi cilvēki. Arī šīs kapavietas ir jāsakopj, bet diezin vai to var prasīt no jūrniekiem.