Pēc vienpadsmit gadiem SIA Rīgas meži varēs svinēt ļoti zīmīgu jubileju, jo 1225. gadā bīskaps Alberts Rīgas pilsētai uzdāvināja pirmos meža īpašumus. Cauri gadsimtiem tai vienmēr piederējuši meži, kas gan sildījuši, gan rotājuši Rīgu – joprojām Eiropas zaļāko galvaspilsētu.
Par to, kā 21. gadsimtā saimnieko Rīgas meži un kādi ir tās nākotnes plāni, Neatkarīgā runāja ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāju Aivaru Tauriņu.
– Nu jau vairāk nekā sešus gadus mežu un parku saimniecību pārrauga SIA Rīgas meži. Kādi tie bijuši uzņēmumam? Kādi jauni izaicinājumi to gaida?
– Uzņēmums tika izveidots 2007. gada nogalē aģentūras Rīgas meži vietā, un tā uzdevums ir ne tikai rūpēties, lai meži augtu, bet arī tiktu apsaimniekoti komerciāli sekmīgi un nestu labumu pilsētai, kā to Rīgas pašvaldība cauri gadsimtiem mēģinājusi darīt. Vēl 20. gadsimta sākumā Rīgas meži pildīja divas funkcijas – apgādāja pilsētu ar kurināmo (daudzas ēkas tika apsildītas ar malku) un celtniecības materiāliem, jo lielu daļu māju būvēja no koka. Šobrīd cenšamies būvmateriālu tirgū atgriezties, un te varam minēt labu piemēru – Latvijas Nacionālās operas skatuves grīda tapusi no uzņēmumā gatavota kokmateriāla. Pirms diviem gadiem izveidotā kokzāģētava arvien paplašina savu darbību, un šoruden plānojam organizēt tās darbu nu jau divās maiņās. Šajā gadā plānojam miljonu eiro apgrozījumu, bet nākamajā to gribam kāpināt vēl lielāku. Ir iecere blakus zāģētavai celt jaunu granulu rūpnīcu, kur no zāģēšanas pārpalikumiem – skaidām un šķeldas – ražosim augstas kvalitātes kurināmo, kas ražots no skujkokiem. Produkciju (ar to varētu apkurināt arī administrācijas ēku Mežaparkā) piedāvāsim gan iekšējā, gan ārējā tirgū, un tas varētu būt pirmais solis atpakaļ kurināmā sagādes jomā. Tā ka tie laiku loki atkal saslēdzas...
– Uzņēmums ne tikai zāģē, bet arī audzē.
– Šobrīd pilnībā nodrošinām sevi ar koku stādiem un varam tos piedāvāt arī citiem. Iepriecina, ka to kvalitāte aizvien uzlabojas. Lielākais lepnums ir pašiem sava sēklu plantācija, un šogad no visaugstvērtīgākajām sēklām izaudzētie stādiņi nu jau ir nonākuši sila zemē. Sekojam arī līdzi, kā aug un attīstās mūsu audzes. Nu jau Vidzemes šosejas malā iestādītās audzītes ir skaisti sakuplojušas.
Mums ir arī nelielas un pārskatāmas apgaitas: piecas mežniecības un pietiekami plašs mežsargu sektors. Rīgas mežu pārziņā ir gan ārpus tās robežām esošā zaļā rota, gan pašā pilsētā esošā, un tā lēnām veidojas par koptiem meža parkiem, kas prasa vairāk darba un izdevumu.
– Mežaparkā atrodas arī administrācijas ēka, kas ir viens no jūsu darba laukiem. Šogad tajā notika arī Pasaules koru olimpiādes lielkoncerts.
– Te tiešām ir plašs darba lauks – te notiek gan sportiskas aktivitātes, gan kultūras pasākumi, gan tā ir iecienīta atpūtas vieta. Tāpat kā iepriekšējos gados Mežaparks piedāvāja daudzveidīgu programmu – pirmkārt, nepieredzēti koša vasaras saulgriežu sagaidīšana, kad skatītāji un mākslinieki mainījās vietām un ko skatītāji vēroja no Lielās estrādes. Savu veco, labo Mežaparku ieraudzījām jaunā gaismā. Tas bija lieliski izdevies pasākums, ko varēja baudīt divas dienas. Pēc tam spējām ātri un operatīvi pārkārtot teritoriju tā, lai Pasaules koru olimpiāde varētu notikt tradicionālajā formātā – dalībnieki estrādē, skatītāji – savās vietās.
– Šobrīd parkā skatāms arī nebijis un interesants zīmējums. Kā tas tapa?
– Tas ir trīsdimensiju zīmējums, ko cilvēki var aplūkot un arī pie tā nofotografēties. Mēs jau sen auklējām šo ideju, ka arī Rīgā vajadzētu ko tādu izveidot. Šogad tas beidzot notika – te ieradās divi pieredzējuši mākslinieki no Sanktpēterburgas un radīja tādu neparastu zīmējumu. (Mākslas darbs tapa uz asfalta celiņa pie Jaunlaulāto kalniņa, kuru diezgan daudzi pāri ir apmeklējuši savā kāzu dienā – iestādot tur savu rododendru.) Tajā izvēlējāmies redzēt alni. Kāpēc to? Pirms kāda laika te bija ieklīdis viens no šiem zvēriem un izsauca milzu interesi no masu mediju puses. Tad nu – lai gan dzīvais alnis sen ir prom no Mežaparka, viņa attēls te ir redzams vēl šobrīd. Kad šo bildi atklājām, parkā notika arī Urbānās mākslas dienu festivāls, kurā 150 ekstrēmo sporta veidu, hiphopa un citu radošu ļaužu priekšnesumus vēroja tūkstošiem skatītāju. Paralēli tam bija ļauts izpausties arī grafiti māksliniekiem.
– Te ir iecienīta sportisko aktivitāšu vieta.
– Te 1. maijā notika Veselīga dzīvesveida diena, kas pulcē daudzus cilvēkus akcijā Veselīgs rīdzinieks veselā Rīgā, ir arī tradicionālie skrējieni, piemēram, Nike Riga run, bet arī ikdienā te nūjo, skrien, skrituļo, jo te ir labas kvalitātes asfalts, kuru uz galvenajām alejām pērn rekonstruēja pirms Dziesmu svētkiem. Tas priecē, bet dara arī bažīgus, jo ir tādi skrituļotāji, kas to dara lēnām un apdomīgi, bet ir arī tādi, kas te grib nesties milzīgā ātrumā, riskējot ar savu un citu drošību. Lai šādiem sportiskiem ļaudīm būtu kur darboties, jau šogad gribam izstrādāt tehnisko projektu vietā, kur ir lielā pļava – tur Dziesmu svētkos tiek likti dalībnieku autobusi. Arī turpmāk tos te izvietos, tomēr domājam, kā citā laikā šo vietu jēgpilni izmantot.
Septembrī tiks pieņemti Mežaparka saistošie noteikumi, kas varbūt ikdienas cilvēkiem nešķiet nozīmīgs un līdz galam saprotams fakts, bet no apsaimniekošanas viedokļa tas ir ļoti svarīgs. Tas ir vajadzīgs, lai mēs saprastu tās lietas un robežas, ko mēs te varam darīt un ko ne, un kādas ir apmeklētāju tiesības un pienākumi. Līdz šim tāds dokuments nebija izstrādāts, un tas mums sarežģīja dzīvi un radīja pietiekami nepatīkamas situācijas. Tas būs krietns papildinājums tai normatīvajai bāzei, kas veidojas Mežaparkam. Pirmais lielais labais darbs bija lokālplānojuma izstrādāšana, kas iezīmēja iespēju teritorijai attīstīties. Mēs jau sākam to realizēt un arī nākamgad jau redzēsim pirmās konkrētās lietas, kas iezīmēs jaunu tā veidolu – atgriežoties pie vīzijas, kāds parks izskatījās tā pirmsākumos pagājušā gadsimta 60. gados – kinoteātris, izpletņlēkšanas tornis, panorāmas rats, atrakciju laukums un citas vietas. Daudz ko esam zaudējuši – un ir laiks pie tā atgriezties.
– Rīgā ir vēl citi parki, kas ir uzņēmuma pārraudzībā.
– Jau trešo gadu mūsu pārziņā ir tā daļa, kas savulaik bija aģentūras Rīgas dārzi un parki atbildībā. Tas viss kopā ar darbiniekiem nonāca Rīgas mežos. Šķiet, ka dārzi un parki tāpēc sliktāki nav kļuvuši – ir radītas jaunas dobes, objekti, parku saimniecība regulāri tiek sakopta. Esam uzlabojuši dārznieku tehnisko aprīkojumu – sākot no darbinieku apģērbiem līdz instrumentiem. Varbūt ne visi pamana, bet dārzos un parkos notiek ļoti dažādi pasākumi – un tie nereti apskādē stādījumus un zālienu. Mūsu pienākums ir tos atkal atjaunot iepriekšējā kondīcijā. To izdarīt nebūt nav tik vienkārši, bet šķiet, ka to atkal un atkal izdodas paveikt.
– Pa šiem gadiem tapušas arī jaunas atpūtas vietas?
– Spilgtākā no tām ir Lucavsala. Tā pavisam ātri ir kļuvusi par iemīļotu atpūtas vietu. Uzskatu, ka tas ir bijis labs risinājums vienai degradētai, pamestai vietai, kur labākajā gadījumā pulcējās kādi deklasēti elementi. Tāpat atjaunotās kultūras pils Ziemeļblāzma teritorija ir mūsu pārziņā – tā arī kļuvusi par oāzi šajā Rīgas reģionā. Ir patīkami, ka tūlīt sāksies divu parku – Grīziņkalna un Ziedoņdārza – rekonstrukcija. Gada laikā tie pārtaps un iegūs skaistāku veidolu.
Kamēr vēl vasara ir pašā košumā, gribētos visus mudināt uzbraukt viesnīcas Latvija Sky barā – no 26. stāva ir labi redzama puķu dobe Esplanādes parkā pie Bertolli pieminekļa. Tur SIA Rīgas meži ir izveidojusi savu logo no ziediem – un domāju, ka tas izskatās brīnišķīgi. Tā ir laba vieta, kur arī citi uzņēmumi un firmas varētu veidot savu ziedošos logo. Tā ideja radās un tapa ļoti nopietni – vispirms bija projekts, ieplānojot krāsu kompozīcijas un pašus ziedus. Kā šī dobe, tā arī citas ir pietiekami krāšņas, lai priecētu mūs ne tikai tāpēc, ka Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet darītu skaistu arī mūsu ikdienu. Jo mums pašiem ir jāgūst prieks un bauda vietā, kur mēs dzīvojam, un tad ir prieks arī citiem to parādīt. Jo tas, kas mīl sevi, spēj mīlēt citus un radīt ap sevi labu auru. Vēl, runājot par jaunveidotiem objektiem, jāmin kanālmalā par godu Rīgas dārzu un parku direkcijas 135. jubilejai atklātais soliņš – piemineklis pilsētas dārzu pirmajiem veidotājiem Georgam Kūfaltam un Andrejam Zeidakam. Tas ir ne tikai spilgts akcents pilsētas sejā, bet arī atgādinājums par tiem, kas daudz darījuši, lai Rīga izskatītos skaista.
