Atkritumu apsaimniekošanas grupa Eco Baltia ir lielākais šīs nozares uzņēmums Baltijā un veic ne tikai atkritumu savākšanu, bet arī to pārstrādi.
Grupā ietilpst vides apsaimniekošanas, otrreizējo izejvielu savākšanas, apstrādes un izlietotā iepakojuma pārstrādes uzņēmumi – Latvijas Zaļais punkts, Eco Baltia vide, Eko Kurzeme, Jumis, Pet Baltija, Eko Pet, Nordic Plast, Eko Reverss un Tehhe.
Sadzīves atkritumu pilnvērtīga izmantošana
Eco Baltia grupa Latvijā attīsta otrreiz izmantojamo izejvielu pārstrādes jomu – tās pārziņā ir vairākas polimēru pārstrādes rūpnīcas, kurās kā pamatmateriāls tiek izmantots izlietotais PET iepakojums, plēves u.c. plastmasa. Turpinot attīstīt atkritumu pārstrādes segmentu, uzņēmums ieplānojis divu jaunu sadzīves atkritumu šķirošanas un apstrādes rūpnīcu būvniecību Salaspils novadā un Liepājas novadā. Grupas valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs norāda: «Latvijā ik gadu tiek savākti ap 700 tūkstoši tonnu sadzīves atkritumu. Taču arī sadzīves atkritumos ir ļoti daudz racionāli izmantojamu resursu, tāpēc esam pieņēmuši lēmumu būvēt modernas šķirošanas rūpnīcas, kas, no vienas puses, ir saskaņā ar ES prasībām par noglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu, no otras puses, tas ir nozīmīgs ieguvums Latvijas vides saglabāšanā un ieguldījums valsts tautsaimniecībā.»
Rūpnīcas projekts Salaspils novadā ir attīstības stadijā – ir noslēdzies Ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) process un tiek gaidīts atzinums no vides pārvaldības institūcijām. Vaicāts par iespējamo ietekmi uz vidi, Simanovičs skaidro: «Latvijā šādiem projektiem vides un cilvēku drošības prasības ir ļoti augstas, taču adekvātas un izpildāmas. Arī šim konkrētajam projektam vides aizsardzības standartus esam paredzējuši krietni augstākus, nekā paredz normatīvie akti. Lielākie jautājumi tiek saņemti no atsevišķiem iedzīvotājiem, kuri, pat neiedziļinoties jautājumā, ieņem noraidošu pozīciju. Jaunajā rūpnīcā tiks izmantotas ES sertificētas iekārtas, kas ir pasaulē labākās šobrīd pieejamās tehnoloģijas un garantē pilnīgu drošību videi un cilvēkiem. No rūpnīcas apkārtējā vidē smaržas nenonāks, jo visi darbi notiks iekštelpās retinātā gaisā. Piemēram, Barselonas centrā veiksmīgi darbojas līdzīga rūpnīca, kurā uzstādītas tādas pašas tehnoloģijas.» Rūpnīcu plānots nodot ekspluatācijā līdz nākamā gada beigām.
Rūpnīcas projekts paredz robotizētu atkritumu šķirošanu, pirmām kārtām no tiem atdalot otrreiz izmantojamās izejvielas – plastmasu, metālus, stiklu, kartonu. Tāpat rūpnīcā plānots ražot kurināmo jeb RDF. Lielu daļu no sadzīves atkritumiem veido bioloģiskie atkritumi, kurus veiksmīgi var novirzīt biogāzes ražošanai un tālāk izmantot koģenerācijā.
Jāmeklē pielietojums RDF
Pagaidām Latvijā bez reāla pielietojuma ir tā saukais RDF jeb kurināmais, ko ražo no pārstrādei nederīgajiem atkritumiem. Tas ir resurss ar augstu kaloritāti, ko jau tagad vairākās valstīs veiksmīgi izmanto kā kurināmo. Latvijā vienīgā šī materiāla sadedzināšana ir iespējama Brocēnu cementa rūpnīcā Cemex, taču tā šo materiālu importē, nevis iepērk no vietējiem ražotājiem.
Māris Simanovičs uzskata, ka šī jautājuma risināšana ir jāskata valdības līmenī – vispirms ir jāaizstāv Latvijas intereses – jāizmanto visi pieejamie vietējie resursi un tikai tad, ja to pietrūkst, jāimportē. Ir jāparedz atbalsta mehānismi, tai skaitā ES finansējuma piesaiste, papildus tehnoloģiju uzstādīšanai, kas motivētu uzņēmējus izmantot RDF. Pēc būtības to var izmantot jebkurā cietā kurināmā katlumājā, bet ir nepieciešamas papildu iekārtas, kas dūmgāzes attīrītu no nevēlamiem savienojumiem. RDF ir alternatīvs kurināmā veids, kas palīdzētu Latvijai gūt lielāku neatkarību no importētajiem energoresursiem. Tāpat inertos atkritumus (piemēram, stiklu) ļoti labi var izmantot arī būvniecībā, piemēram, ceļu būvē.
Depozītu sistēmas izmaksas nav pamatotas
Ik pa laikam aktualizējas diskusija par depozītu sistēmas izveidi Latvijā, kuras ietvaros no iedzīvotājiem speciālos automātos tiktu pieņemtas izlietotās PET un stikla pudeles. Sistēmas ieviešanas izmaksas tiek lēstas 26 miljonu eiro apmērā. Kā jau minēts, kopējais Latvijas sadzīves atkritumu apjoms veido 700 tūkstošus tonnu gadā, no tiem depozītu sistēmas ietvaros plānots savākt tikai 10 līdz 12 tūkstošus tonnu jeb nepilnus 1,5% no atkritumu kopapjoma. Pētījumos aprēķināts, ka depozīta sistēmā vienas pudeles savākšanas, administrēšanas, pārvadāšanas un citu izdevumu izmaksas veidos ap 3,2 centus. Ja depozīta maksa (cena, ko iedzīvotājs saņem par nodotu pudeli) būtu iepriekš plānotie 5,7 centi, tad dzērienu cenas kopējais pieaugums būtu pat 10 centi, no kuriem iedzīvotāji atpakaļ saņemtu vien depozīta maksas 5,7 centus. Tajā pašā laikā, ieguldot 26 miljonus eiro atkritumu šķirošanas un apstrādes rūpnīcu būvniecībā, varētu sašķirot un apstrādāt gandrīz visu Latvijas sadzīves atkritumu apjomu. Šajās rūpnīcas PET apsaimniekošana izmaksā pat 10 reizes mazāk.
Māris Simanovičs uzskata, ka Latvijas atkritumu kopapjoms ir pārāk mazs divu iepakojuma apsaimniekošanas sistēmu vienlaicīgai pastāvēšanai. «Daudzus gadus esam virzījušies uz dalīto atkritumu savākšanas sistēmu, un gan pašvaldības, gan privātais sektors ieguldījis tajā lielus līdzekļus. Tagad ES atbalsta atkritumu pārstrādes rūpnīcu būvniecību, kas ir nākamais solis noglabājamo atkritumu apjoma samazināšanā. Ja paralēli esošajai sistēmai tiek ieviesta arī depozītu sistēma, tiek izjaukts jau izveidotais apsaimniekošanas modelis – respektīvi, visi ieguldījumi tiek palaisti vējā. PET ir vērtīgākais atkritumu veids – ja tā īpatsvars sadzīves atkritumos būs ļoti zems, tad sadārdzināsies sadzīves atkritumu apsaimniekošana.»
Depozītu sistēma darbojas septiņās turīgās Eiropas Savienības valstīs – visefektīvākā tā ir Skandināvijā, kur sistēma attīstīta jau vēsturiski. Savukārt Vācijā, kur depozītu sistēma tika ieviesta apmēram pirms 7 gadiem, ieguldot tajā miljardu eiro, šis modelis faktiski ir cietis fiasko. Ieguvumi dabas piesārņojuma samazināšanā nebūt nav tik lieli, kā plānots. Varbūt Vācijas ekonomika pieļauj šādas kļūdas un spēj amortizēt nepamatotus tēriņus, taču diezin vai to var atļauties Latvija.