Diāna Čivle: "Rīga ir pamanīta"

Šogad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, un aizvadītajos septiņos ar pusi mēnešos galvaspilsētas viesi, rīdzinieki un citu Latvijas pilsētu iedzīvotāji jau ir redzējuši neskaitāmus kultūras pasākumus – izstādes, koncertus, grāmatu prezentācijas, pasākumus, kuros tiek iesaistīti lieli ļaužu pulki.

Šovasar kā īpaši atmiņā paliekoši svētki daudziem bija Pasaules koru olimpiāde, aizkustinošs koncerts pie Operas Dzimuši Rīgā. Iespaidīgs, pārdomas rosinošs piedzīvojums ir ekskursija bijušajā čekas ēkā Stūra māja.

Daudz pārsteigumu un mākslas baudījuma mirkļu vēl priekšā, jo Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts turpināsies vēl visu šo gadu, un būs ko redzēt, dzirdēt un darīt cilvēkiem no dažādām vecuma grupām, dažādām interesēm un gaumēm. Par to, kas jau paveikts un ko plānots darīt turpmāk, šī intervija ar Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu organizētāja, nodibinājuma Rīga 2014 vadītāju Diānu Čivli.

– Rīgai kā Eiropas 2014. gada kultūras galvaspilsētai pusceļš jau noiets. Kā vērtējat jau paveikto?

– Patiesībā viss process ilga jau četrus gadus. To, ka Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, zinājām jau iepriekš – kopš 2010. gada. Kopš tā laika jau notika sagatavošanās darbi. Kad gatavojāmies, teicu, ka Eiropas kultūras galvaspilsēta ir iespēja, un tas, kā šo iespēju izmantosim, ir pašu rokās. Ja skatos uz pasākumu programmu, manuprāt, esam šo iespēju izmantojuši ļoti labi.

Mēs nospraudām sev mērķus, un viens no šiem mērķiem bija jaunrade. Jaunrade ir tas, kam parasti nepietiek spēka, laika, iemesla vai līdzekļu, taču šoreiz visi šie faktori bija. Kad mēs veidojām pasākumu programmu, sasaucām kopā visus, kam ir ko teikt, kam ir idejas, kādai jāizskatās Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai. Tie nebija tikai kultūras darbinieki vai mākslinieki, bet rīdzinieki plašākā nozīmē – sociāli aktīvi cilvēki, kādu Rīgā ir ļoti daudz. Kopā ar māksliniekiem, dizaineriem, dažāda veida radošajām grupām mākslinieciskā padome izveidoja programmas karkasu un ļāva visiem tiem, kam ir ko teikt, šo karkasu apaudzēt. Tā sāka rasties jaundarbi, jo viens ir parādīt to, kas mums jau ir, bet vēl svarīgāk parādīt, ka mums ir kas sakāms pašlaik.

– Kurus jaunrades darbus nosauksiet kā nozīmīgākos?

– Mēs ar lielu nepacietību jau gaidām Artura Maskata operu Valentīna, kas ir viens no lielajiem jaundarbiem, kas noteikti būs kultūrvēsturiski nozīmīgs.

No jaundarbiem noteikti jāatzīmē vesels klājums jaunu grāmatu un filmas.

Jaunrade ir arī tā pieeja, kā mēs veidojam programmu. Piemēram, viena no pasākumu programmas tematiskajām līnijām Dzintara ādere atklāj pasaulei tos zinātniskos, kultūras sasniegumus, kuriem ir izcilības un pasaules līmeņa pienesuma vērtība. Tas ir Rīgas, Latvijas ieguldījums pasaules kultūrā un cilvēces radošās darbības attīstībā. Eiropas kultūras gada programmā šīs tematikas ietvaros Jaunais Dzintara ceļš ir Rīgas radīts Eiropas kultūras sadarbības tīkls, kas apvienos senā dzintara ceļa pilsētas jaunā, starpdisciplinārā sadarbībā. Uz dzintaru ir izdevies paraudzīties ne tikai kā uz stereotipu, bet arī kā uz joprojām neizpētītu akmeni, kas glabā sevī noslēpumus. Dzintara tēmai pieder gan vēstures pētījumi par seno dzintara ceļu, gan tāpat arī Rīgas Tehniskās universitātes pārstāves Ingas Ļašenko radītais dzintara diegs, kas jau ir zinātne. Šim diegam, iespējams, būs izmantojums medicīnā, jaunajās tehnoloģijās. Jau ir atradies izmantojums tekstilmākslā.

Šīs pašas dzintara tēmas ietvaros jaundarbi ir 17 dažādu ārzemju autoru un komponistu variācijas par latviešu tautasdziesmu tēmām. Domāju, ka vairāki no šiem darbiem iekļūs koru repertuārā.

– Mūzika izskan, mūziķi aizbrauc. Kas paliek Rīgai?

– Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta neapšaubāmi ir padarījusi Latviju pamanāmāku pasaulē. Piemēram, 73 dažādu valstu kori atbrauca uz šo līdz šim viņiem nezināmo pilsētu Rīgu, kurā viņi grib atgriezties. Par to liecina sarakste sociālajos tīklos, kur ir milzīgs daudzums sirsnīgu atsauksmju par Rīgu un cilvēkiem, ar kuriem kopā šeit pavadīts laiks.

– Nākamā koru pasaules olimpiāde paredzēta pēc diviem gadiem Krievijā, Sočos. Kas pēc Krievijas agresijas Ukrainā un ekonomisko sankciju karu laikā notiks ar kultūru? Vai kori brauks uz Sočiem?

– Mūs ietekmē viss, kas notiek pasaulē – ja ir ekonomiskā krīze aiz okeāna, tad tā ātri atveļas arī līdz mums. Tāpat, ja Ukrainā notiek briesmīgas lietas, tas atsaucas arī uz mums. Esmu pārrunājusi šos jautājumus ar partneriem no Vācijas organizācijas Interkultur, ar kuriem kopā rīkojām koru olimpiādi Rīgā. Vācieši rīkos arī nākamo koru olimpiādi. Mūsu ieteikums viņiem bija ļoti labi apzināties, ka šeit mēs runājam par koriem, par lielām cilvēku grupām, kas dodas uz kādu pilsētu. Ka tā ir ļoti liela atbildība. Šeit es nerunāju par ideoloģisko pusi šai lietai, bet par praktiskām lietām, par organizatorisko pusi. Vācieši diskusijās savukārt saka, ka, lūk, Baltijas piemērs rāda, cik daudz var panākt ar dziesmām – ar dziesmoto revolūciju, ka ar dziesmu var mainīt pasauli uz labu.

Viņu organizācijas misija ir pierādīt, ka dziesmas vieno tautas. Trīs Baltijas valstis nupat kā saņēma no Pasaules koru padomes Miera balvu par kora dziedāšanas tradīciju lomu sabiedrībā. Rīgas koru olimpiāde pierādīja humāno, pozitīvo auru, kas piemīt dziedošiem cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm.

– Tātad vācieši sliecas Sočos koru olimpiādi rīkot?

– Pagaidām nevar zināt, kurā virzienā scenārijs attīstīsies. Viņiem ir jābūt gataviem gan labam, gan sliktam scenārijam. Ja situācija normalizēsies, tad droši vien kori uz Sočiem brauks; ja ies tā kā pašlaik un nekas nebūs mainījies uz labo pusi, tad braukt nevarēs.

Kultūra diemžēl ir bieži vien izmantota politiskās spēlēs vai lozungos un manifestos. Es gan vienmēr esmu paļāvusies uz māksliniekiem, kā uz tiem, kas ar savu ļoti jutīgo radošo garu saredz to, kas varbūt politiķiem, pragmatiskiem cilvēkiem ir ārpus viņu domāšanas robežām.

Šogad daudz pasākumu veltīts tam, ka pirms 100 gadiem sākās I Pasaules karš, kas izmainīja Eiropas karti, radīja jaunas valstis, tajā skaitā Latviju. Zinām, ka tajā laikā, vēl pirms sākās karš, radās daudz dzejas un mākslas darbu, kas bija pravietiski, brīdinoši, kas uztvēra to noskaņojumu, kas vibrēja gaisā, vēl pirms tika pieņemti kādi politiskie lēmumi un izskanēja pirmie šāvieni. Kultūras lomu sabiedriskajos procesos nedrīkst novērtēt par zemu.

– Ko Rīga 2014 dara, lai ieinteresētu cilvēkus nākt uz pasākumiem? Mākslu jau nav tik vienkārši pārdot?

– Esam daudz pūlējušies, vēršoties pie konkrētām cilvēku grupām un velkot viņus iekšā kultūras procesos. Jo nav jau noslēpums, ka Latvijā tāda aktīvā kultūras publika ir diezgan neliels ļaužu skaits. Ļoti aktīvi pasākumu apmeklētāji ir apmēram 200, aktīvi – kādi pāris tūkstoši cilvēku. Priecājamies, ja kādu pasākumu ir apmeklējuši 15 tūkstoši skatītāju. Bet, ja paskatāmies, cik Rīgā ir iedzīvotāju un cik vēl varēja būt bijuši, tad jāsāk domāt, kur ir tie pārējie un kāpēc viņu nav?

Uzrunājam cilvēkus vienkārši, saprotami – ne tādā sarežģītā valodā, kā savā starpā nereti runājas mākslinieki. Jo bieži vien ar to komunikācijas veidu, kāds ir mākslinieku aprindās, līdz plašākai auditorijai nonākt nav iespējams.

Gadās, ka kritiku nākas dzirdēt no māksliniekiem: «Kāpēc par manu augsto mākslu jūs runājat tik vienkāršoti?» Mēs atbildam: «Tas tādēļ, lai cilvēki, kuriem savu augsto mākslu esi radījis, vispār gribētu atnākt to redzēt.» Varbūt skan nesaudzīgi, bet mērķis ir jaukt nost neredzamas, bet pastāvošas barjeras, kas attur atsevišķas auditorijas mesties kultūras piedzīvojumos un kultūras notikumu baudīšanā.

– Cik Rīgai izmaksās būšana par Eiropas kultūras galvaspilsētu?

– Tas rāmis, ko mēs esam pateikuši un kura ietvaros mēs esam strādājuši trīs gadus, ir visiem zināms no paša sākuma, un mēs šos griestus neesam pārkāpuši. Tas bija 24 miljoni eiro. Pirms kāda laika gan izdevumu skaitļi tika koriģēti un izdevumu latiņa tika pavirzīta nedaudz zemāk, jo mums nav izdevies savākt tik daudz privāto ieguldītāju naudas, kā bijām plānojuši – tie ir 22 miljoni eiro.

– Kādi ir finanšu avoti?

– Pilsēta un valsts dod apmēram 74%. Pārējais no sponsoriem, atbalstītājiem, kā arī 1,5 miljoni eiro no Eiropas Komisijas, kā arī finansējums, ko mums – nodibinājumam Rīga 2014 – un atsevišķiem projektu vadītājiem ir izdevies piesaistīt no Eiropas Savienības fondiem. Kopējos ciparos pieskaitīts arī partnerpilsētas Siguldas ieguldījums.

– Sociālajos tīklos ir izplatīts viedoklis, ka ar pasākumiem viss ir jauki – to ir daudz un tie ir izdevušies –, taču ārzemēs par tiem maz kurš uzzina, tūristu, kas brauktu tieši uz Rīgu kā Eiropas galvaspilsētu, esot maz...

– Mēs redzam publikācijas, elektronisko mediju raidījumus, kurus saņemam no tiem žurnālistiem, kas ir mūs apmeklējuši un pēc tam ziņo mums, ko ir publicējuši savos medijos. Tas ir tiešā veida darbs ar ārvalstu žurnālistiem, ar ko paši nodarbojamies. Šis darbs ir bijis ļoti veiksmīgs. Noteikti publicitāte Rīgai ir bijusi lielāka nekā iepriekš Viļņai vai dažai citai pilsētai, kas iepriekš bija Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā. Arī publicētā materiāla kvalitāte ir laba – netiek rādītas un rakstītas kādas paviršas blēņas, bet precīza, adekvāta informācija gan par mūsu pasākumiem, gan par Rīgu. Darbs ar ārvalstu medijiem notiek sadarbībā ar Latvijas Institūtu, Ārlietu ministriju, LiveRiga biroju un Tūrisma attīstības valsts aģentūru. Ārvalstu žurnālistiem cenšamies dot maksimāli izsmeļošu informāciju, lai viņi var vieglāk uztvert un vēstīt ziņas savai auditorijai.

Par šā gada kultūras norisēm Rīgā kā Eiropas kultūras galvaspilsētā jau ir bijušas vairāk nekā 1200 publikācijas ārvalstu presē, ir bijuši televīzijas raidījumi, 9. maija koncertam Esplanādē notika tiešā pieslēgšanās no Vīnes Rīgai kā Eiropas kultūras galvaspilsētai, koncertu Dzimuši Rīgā pārraidīja deviņas Eiropas televīzijas, tostarp prestižais kultūras kanāls ARTE – tā ir miljonu auditorija, kas ir pamanījusi Rīgu. Tās ir lietas, ko nevar nopirkt kā reklāmu. Bet ar to parasto reklāmas kampaņu tiešām nav sekmējies.

– Reklāmas kampaņas nav. Kāpēc nav?

– Tā ir absurda situācija. Kampaņa ar 2012. gadā piešķirtiem līdzekļiem ir izgājusi dažnedažādus līkumotus iepirkumu procedūras ceļus, atdūrusies pret birokrātiskiem šķēršļiem un tur palikusi. Tiešām nesaprotu, kāpēc tā noticis, kur problēma. Acīmredzot jāvaicā Ekonomikas ministrijā, varbūt Valsts tūrisma attīstības aģentūrā, kas ir par lietu. Tas būtu smieklīgi, ja nebūtu bēdīgi.

Sākumā tā pati situācija bija ar konferenču programmu. Ir speciāli līdzekļi, kas atvēlēti kultūras konferenču rīkošanai, taču pagājušā gada līdzekļi aizgāja atpakaļ budžetā, jo tie netika apgūti. Radās visneiedomājamākie birokrātiskie šķēršļi. Viss aizgāja tikai tad, kad nodibinājums Rīga 2014 pārņēma šīs programmas administrēšanu, lai gan tas nav mūsu tiešais pienākums.

– Jūsu nodibinājumā ir mākslinieciskā padome, kas lemj par pasākumu programmu. Savukārt daži šīs padomes locekļi esot saistīti ar firmām, kuras saņemot pasūtījumu Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu ietvaros. Tas esot interešu konflikts. Vai taisnība?

– Nē, interešu konflikta mums nav. Un tie cilvēki, kas ir mākslinieciskajā padomē, ir radoši cilvēki, kas strādā radošu darbu. Taču tāpēc, ka viņi ir mākslinieciskajā padomē, viņiem nedrīkst liegt radīt. Jau pirms sākām projektu palaist, konsultējāmies ar juristiem, un man ir pārliecība, ka mums nevar pārmest kādus likuma pārkāpumus, ne arī ētikas pārkāpumus.

– Cik tūristu Rīgai būs piesaistījuši Rīga 2014 pasākumi?

– Pagaidām vēl nevar atbildēt, bet aplēsts, ka pirmajos sešos mēnešos bijis tūristu skaita pieaugums par 19%. Turklāt tie ir tā saucamie tukšie mēneši – gada sākums. Šis rādītājs ir labs, ņemot vērā, ka tūrismam mūsu reģionā ir tendence samazināties.

Tāda uzskaite, ka tūrists apmeklējis Rīgu tieši kultūras galvaspilsētas statusa dēļ, netiek veikta, bet skaidrs, ka tādu tūristu ir ļoti daudz. Lielais skaits publikāciju ārzemju presē turklāt dod pozitīvu pienesumu arī nākamajam gadam un ilgākam termiņam, jo Rīga ir pamanīta un cilvēku apziņā ir iezīmējies, ka ir tāda vieta – Baltija, Latvija, Rīga.

– Gads beigsies, Rīga vairs nebūs Eiropas kultūras galvaspilsētas statusā. Vai pastāv dzīve pēc 2014. gada?

– Kultūras dzīve neaprims. Kultūras galvaspilsētas statusā pavadītais gads atstās pozitīvu iespaidu uz daudziem nākamajiem gadiem. Rīgas pasākumiem bija daudz atzaru uz citām Latvijas pilsētām – gan uz Siguldu kā oficiālo Rīgas partnerpilsētu mūsu projektu realizācijā, gan uz visām pārējām pilsētām. Projekti, kas sākti šogad, turpinās paši savu dzīvi arī turpmāk – piemēram, Daugavpilī, Rotko centrā.

Drīz būs jāraksta jauna Rīgas kultūras stratēģija. Cerams, ka, to rakstot, tiks ņemtas vērā tās iestrādes, kas ir radušās, realizējot Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projektus. Mēs esam parādījuši ceļus, kā iniciēt māksliniecisku jaunradi, kā iesaistīt kultūras procesos daudz ļaužu. Ceru, ka šī pieredze tiks izmantota arī turpmāk. Un pats galvenais – mēs jau tagad saņemam ārvalstu kultūras ekspertu atzinības par dziļu, jēgpilnu projektu un visas Rīga 2014 programmas saturu. Ar to esam pierādījuši šī vislielākā Eiropas kultūras projekta nozīmību.

VIEDOKLIS

NILS UŠAKOVS, Rīgas mērs

Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta šogad ir ieguvusi nopietnu starptautisku uzmanību. Kultūras galvaspilsētas pasākumiem kopumā ir pat lielāks skanējums nekā atsevišķam NATO samitam vai pasaules čempionātam hokejā. Eiropas kultūras galvaspilsētas lielākais starptautiskais notikums bija 8. Pasaules koru olimpiāde, kurā tika sasniegts dalībnieku skaita pasaules rekords. Savukārt liels starptautisks notikums gada beigās Rīgā būs Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšana.