Sarūgtinot namīpašniekus un komercbankas, Satversmes tiesa atzinusi par konstitūcijai atbilstošu normu, kas paredz, ka, mainoties mājas vai dzīvokļa īpašniekam, jaunais īpašnieks nedrīkst patvaļīgi mainīt īres līgumu nosacījumus.
Tas nozīmē, ka arī banku meitasuzņēmumi, par parādiem atsavinot māju, nedrīkst mainīt tās iemītnieku īres līgumus.
Lieta Satversmes tiesā tika ierosināta par dzīvojamo telpu īres likuma pantu, kas nosaka – ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Pieteikuma autori uzskatīja, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo dzīvokļa īpašnieka tiesības uz īpašuma netraucētu lietošanu.
Izskatot pieteikumus, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma tiešām ierobežo jauno īpašnieku tiesības, tomēr īpašuma tiesību jomā likumdevējam esot plaša rīcības brīvība, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Proti, likums aizsargā īrnieku tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu.
Attiecībā pret izsolē iegūtām izīrētām dzīvojamajām platībām, kuru jaunie īpašnieki žēlojas, ka iegūst īpašumu, nesaņemot pietiekamu informāciju par tā īrnieku noslēgtajiem līgumiem, tiesa norāda, ka nedrīkst ignorēt izsolēm raksturīgos riska elementus. Turklāt dalība izsolē solītāja statusā ir jebkuras personas brīvprātīgs gribas izteikums. Jebkurš solītājs pieņem izsoles noteikumus un uzņemas zināmu risku nopirkt lietu ar ierobežotām iespējām nākotnē celt prasības saistībā ar lietas trūkumiem.
Cenšoties rast iespēju pēc risinājuma, kas mazāk ierobežotu īpašnieku tiesības, tiesa izvērtēja arī vairākus alternatīvus risinājumus, taču tādus neatrada. Piemēram, viens no variantiem bija, ka negrozāmi ir tikai tie īres līgumi, kas reģistrēti zemesgrāmatā. Taču tiesa norādīja, ka īres līguma ierakstīšana zemesgrāmatā ir atkarīga no abu līguma pušu gribas. Tādējādi mazāk aizsargāti varētu būt īrnieki, kuri nevarēs vienoties ar izīrētāju par līguma reģistrēšanu, kā arī tādi īrnieki, kuru ienākumi ir nepietiekami reģistrācijas izmaksu segšanai.
Šis Satversmes tiesas lēmums, kas ir nepārsūdzams, noteikti ir laba ziņa mājokli īrējošiem cilvēkiem, jo likums tos aizsargās no neprognozējamas īres cenas un citu noteikumu maiņas. Savukārt namīpašniekiem šī nav patīkama ziņa.
Lielākā problēma esot tie īrnieki, kuri īres līgumu slēguši vēl padomju laikos, bet nams pēc neatkarības atgūšanas nonācis privātīpašnieka rokās, stāsta Rīgas Namīpašnieku biedrības valdes priekšsēdētāja Rita Bednarska. Šādiem iemītniekiem nav iespējams piemērot lielāku īres maksu, ja tie nepiekrīt, bet tas nozīmējot, ka īpašumu kļūst grūtāk uzturēt.
Turklāt neesot reti gadījumi, kad padomju laika līgumu īpašnieki paši attiecīgajā īpašumā gadiem ilgi nedzīvo, vien nomaksā minimālo īres naudu, bet pašu dzīvokli par tirgus cenām izīrē trešajām personām.
Arī Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Mārtiņš Bičevskis, kura aizgādībā ir banku intereses, norāda, ka spēkā atstātā likuma norma kropļo īres tirgu, un atgādina, ka asociācija jau ilgi aicina valsti noteikt precīzus šīs nozares regulējumus. «Tas nav labi, ka ir papildu riski jauno īpašnieku tiesību aizsardzībai,» saka M. Bičevskis.