Šodien pie Rīgas domes protesta akcijā pulcējas Lucavsalas nomnieki – ģimenes dārziņu apsaimniekotāji. Pilsētai piederošo salu iecerēts pārdot cerībā uz lielu naudu budžetā un vētrainu attīstību pilsētā. Deputātiem jāapstiprina izsoles iecere desmit zemes gabaliem, kas kopā veido vairāk nekā 100 hektārus. Nākotnē te jātop dzīvojamām mājām un biroju ēkām, iestādēm un parkiem, bet mazdārziņu būdelēm no zemes virsas jāpazūd.
Kādreiz Lucavsala bija Rīgas nomale, tagad pats centrs, un, pēc pašvaldības domām, nav pareizi, ka šī ekskluzīvā teritorija netiek izmantota lietderīgāk. Rakstiskas raizes par neapgūtajām platībām paustas daudzos pilsētas attīstības dokumentos. Piemēram, Rīgas attīstības plānā 2006.–2018. gadam par vienu pilsētplānotāju izpētītās Lucavsalas daļu rakstīts šādi: «Neskatoties uz to, ka teritorijas atrodas stratēģiski labā vietā, proti, pilsētas centrā, ceļa maģistrāļu tuvumā, ainaviskā vietā, tomēr pašlaik tā ir neapbūvēta, degradēta, uz tās vietām atrodas retinātas koku un krūmu audzes, kas mijas ar būvniecības un sadzīves atkritumu kaudzēm. Teritorija netiek lietderīgi izmantota pilsētas vajadzībām.»
Protams, pilnīgi citādi domā Lucavsalas pastāvīgie apmeklētāji un ekskluzīvās savrupības baudītāji. Ģimenes dārziņu apvienībā Jumpravsala apvienojušies ap 300 mazdārziņu lietotāji. Viņi par simbolisku nomas naudu katrs kopj savu zemes pleķīti. Standarta 200 kvadrātmetri gadā maksā ap 30–40 eiro. Un apmaiņā pret to viņiem ir svaigs gaiss, pašu audzēti dārzeņi, augļi, ogas. Protams, gadās, ka ražu ievāc kādi nelūgti viesi, un tāpēc arī dārza būdiņas lielākoties izskatās briesmīgi. Smalkāki materiāli tiks nozagti. Turklāt arī nomas līgumi tiek katru gadu pārslēgti. Ieguldīt lielākus līdzekļus nav jēgas. Tomēr arī ar šādiem noteikumiem mazdārznieki savos zemes gabaliņos jūtas labi un uzskata, ka pilsētas pienākums ir saglabāt viņiem šo labsajūtu.
Apvienības mājaslapā, sadaļā Cīņa par dārziņu pastāvēšanu rakstīts: «Dārzu kolonija Lucavsalā ir unikāla ar savu ārpilsētas atmosfēru, atrodoties pašā pilsētas centrā, tā ir dzīva un funkcionējoša sistēma, kas sniedz labumus videi (tiek saglabāta zaļā zona, samazināts trokšņu un putekļu līmenis, tiek saglabāti dabiskie biotopi un ekosistēmas), ģimenei (saturīgi pavadīts brīvais laiks, audzinošā, izglītojošā nozīme bērniem un jauniešiem), ir ne vien ekonomiskais atspaids, bet arī sociālās integrācijas un komunikācijas iespējas invalīdiem, pensionāriem, bezdarbniekiem.»
Jumpravsalas priekšsēdētāja Rasma Griņa sarunā ar Neatkarīgo uzstāj, ka ģimenes dārziņu pastāvēšana jāvērtē kā sociāla funkcija: «Un, ja tauta nevēlas pārdot Lucavsalu, domniekiem nav tiesību iet pret tautu!»
Taču problēma ir apstāklī, ka Lucavsalas tauta ir salīdzinoši maza, turpretī lielajam vairumam rīdzinieku nav nedz vajadzības, nedz arī iespējas kaut ko pasākt šajā brīnišķīgajā vietā. Rīgas domes Vides pārvaldes priekšnieks Askolds Kļaviņš piekrīt, ka pilsētas centru atvēlēt pārtikas audzēšanai nav racionāli: «Alberta ielas ekskluzīvajos dzīvokļos trūcīgi pensionāri nemitinās, un tāpat arī dārziņi Lucavsalā ir kaut kas patiesi ekskluzīvs.» Tātad dārziņiem jāatkāpjas uz lētākām un stratēģiski mazāk nozīmīgām vietām.
Cits jautājums, kāda vētraina apbūve varēs notikt Lucavsalā, ja liela daļa tās atrodas applūstošajās teritorijās, un savulaik tieši šis bija arguments, ar ko mazdārzniekiem tika atteikta privatizācija par sertifikātiem. Bet tā jau būs jaunā īpašnieka problēma. Protams, ja uz izsoli vispār kāds solītājs atnāks.
Šobrīd vienīgais mierinājums dārziņu nomniekiem ir tas, ka arī pēc veiksmīgas izsoles ātri tāpat nekas nenotiks. Kamēr citi projektēs jauno Rīgu, viņi vēl vismaz gadus piecus varēs pašā galvaspilsētas centrā audzēt rāceņus.