Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas centrs) ar mājokļu jautājumiem ir strādājis trijos Saeimas sasaukumos un Rīgas domē, tāpēc šajā jomā ir viens no kompetentākajiem valstī.
Par nesen Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kā arī par Saeimā cauri neizgājušajām Ekonomikas ministrijas iecerēm diezgan dīvainā veidā grozīt likumu Par dzīvojamo telpu īri šī intervija ar Sergeju Dolgopolovu.
– Pavasara sesijas pēdējā plenārsēdē Saeima pieņēma trešajā lasījumā grozījumus likumā Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju. Kādēļ bija nepieciešami nupat nesen veiktie grozījumi dzīvojamo māju privatizācijas likumā?
– Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas notika divi procesi, kas skar iedzīvotāju absolūtu vairākumu. Tie procesi nebija saskaņoti laikā, bet bija saistīti viens ar otru – denacionalizācija jeb mantinieku tiesību atjaunošana un dzīvojamo ēku privatizācija. Vēl viens atsevišķs priekšmets bija zemes denacionalizācija. Likums, kas paredzēja šo procesu, paredzēja arī katram mantiniekam trīs iespējas – varēja saņemt īpašumu dabā tādu, kāds tas ir, varēja saņemt kompensāciju – kompensējamo zemi, līdzvērtīgu pēc kadastrālās vērtības, un trešā iespēja bija naudas kompensācija. Kad process bija sācies, tas noritēja ļoti aktīvi, jo ļoti daudzi cilvēki uzskatīja, ka priekš viņiem tā būs debesmanna, kas palīdzēs turīgi dzīvot. Taču izrādījās, ka īpašums ir ne tikai laba sajūta, bet arī liela atbildība. Ne kurš katrs prot ar savu īpašumu rīkoties. Sākās liela vilšanās un arī liela kustība īpašumu tirgū – māju pirkšana un pārpirkšana, zemes platību pirkšana un pārdošana.
Tad izveidojās situācija, ka liela daļa daudzdzīvokļu māju ir izvietotas uz citām fiziskām un juridiskām personām piederošas zemes – tā sauktais dalītais īpašums. Jo māja nav tāda prece, ko var pārlikt no vienas vietas uz otru.
Sākumā gāja denacionalizācija, pēc tam privatizācija. Dzīvojamās mājas privatizēja valsts un pašvaldības, līdz ar to zemes reforma bija it kā beigusies un bija sācies process, kas skar dzīvojamās mājas. Topošajiem dzīvokļu īpašniekiem nebija lielas izvēles – faktiski viņi pirka kaķi maisā, jo viņiem nebija informācijas ne par mājas tehnisko stāvokli, ne par mājas īsto vērtību, ne par sava dzīvokļa īsto vērtību. Par dzīvokļa īsto vērtību varēja sākt spriest, mēģinot to sākt pārdot vai nopirkt. Tā kā privatizācijas procesā no vienas puses bija valsts un pašvaldības, no otras – privātpersonas, parādījās normas, ka, ja māja atradās uz citai personai piederošas zemes, bija piespiedu kārtā jāslēdz zemes nomas līgums un jāmaksā attiecīga nomas maksa zemes īpašniekam.
Pēc garām diskusijām likumā parādījās norma, ka nomas maksa nedrīkst pārsniegt 6% no kadastrālās vērtības.
Kad kadastrālās vērtības bija niecīgas, neviens par to īpaši nesatraucās. Privatizācijas sākumā ļoti daudzi centās panākt, lai pie mājas būtu piegriezti pēc iespējas lielāki zemes pleķi – lai saglabātu kokus, lai saglabātu iespējas pastaigāties ar bērniem, lai nodrošinātu sevi pret jaunu apbūvi logu priekšā. Bet pēc tam, kad kadastrālās vērtības strauji palielinājās, kad tās dažu gadu laikā izauga nevis par procentiem, bet vairākkārtīgi, radās problēmas.
2009. gadā Saeima bija pieņēmusi grozījumus privatizācijas likumā, atstājot nomas maksu 6% no kadastrālās vērtības, bet nosakot, ka palielināt nomas maksu var ne vairāk kā par 25% gadā. Vienlaikus ar tiem pašiem likuma grozījumiem ar 2010. gada 1. janvāri tika ieviesta jauna norma, kas paredzēja, ka zemes nomniekiem jāmaksā zemes īpašniekam arī tā zemes nodokļa daļa, kas attiecas uz nomāto zemes platību – proti, viņiem bija jākompensē zemes īpašniekam arī zemes nodoklis.
Satversmes tiesa atcēla šos grozījumus, uzskatot, ka tie ir pretrunā ar Satversmi un cilvēktiesībām. Atcēla arī pieauguma ierobežojumu 25% apjomā, bet norma par zemes nodokļa kompensāciju likumā saglabājās. Zemes nomas apjoms sāka pieaugt, un arī maksas par zemes nodokli sāka augt.
– Un kāda ir jauno likuma grozījumu jēga?
– Jaunie grozījumi dzīvojamo ēku privatizācijas likumā ir vērsti uz to, lai noteiktu, kas ir zemesgabals, kas dzīvojamajai ēkai ir funkcionāli nepieciešams. Jo līdz šim zemesgabalus grieza kā pagadās un speciālu vadmotīvu nav bijis. Tagad likumā ir noteikts, ka mājai jābūt nevis vispār piegrieztam zemesgabalam, bet tikai tam, kas funkcionāli nepieciešams – lai būtu nodrošināts iebraucamais ceļš, komunikāciju ievadi. Tas ir, lai apvienotu māju ar konkrētu zemesgabalu. Ja vajadzēs izpirkt, tad tas būs nevis «vispār kaut kas», bet konkrēts objekts.
Otrs jaunums ir tāds, ka ar likuma grozījumiem ir paredzētas iespējas un kārtība, kādā dzīvokļu īpašnieki var kaut ko mainīt, ja viņi uzskata, ka mājai piegulošais zemesgabals ir pārāk liels vai pārāk mazs.
Vēl ir noteikts, ka gadījumā, ja pašvaldības atsaka pārskatīšanu, tiek uzsākts administratīvais akts, kas ir pārsūdzams Administratīvajā tiesā. Tas ir svarīgi, lai novērstu voluntārismu.
Vēl ir norma, ka ar 2015. gada 1. janvāri no likuma ir izņemta prasība kompensēt zemes nodokļa daļu. Šeit ir risks ar to, ka zemes īpašnieki gribēs kompensēt pazaudēto samaksu, paceļot zemes nomas maksu.
Bet zemes nomas maksa tiek aplikta ar ienākuma nodokli. Ja maksājuma masa pieaug, pieaug arī maksājamā nodokļa masa. Turklāt paliek pienākums maksāt zemes nodokli. Līdz ar to zemes īpašniekam der septiņas reizes nomērīt, vai viņš dabūs ienākumu pieaugumu vai jaunu problēmu. Jo lielāks ir maksājums, jo grūtāk to iekasēt. Lielākā daļa no iekasētās naudas būs jāatdod valstij citu nodokļu veidā.