Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas centrs) ar mājokļu jautājumiem ir strādājis trijos Saeimas sasaukumos un Rīgas domē, tāpēc šajā jomā ir viens no kompetentākajiem valstī.
Par nesen Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju, kā arī par Saeimā cauri neizgājušajām Ekonomikas ministrijas iecerēm diezgan dīvainā veidā grozīt likumu Par dzīvojamo telpu īri šī intervija ar Sergeju Dolgopolovu.
– Pavasara sesijas pēdējā plenārsēdē Saeima pieņēma trešajā lasījumā grozījumus likumā Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju. Kādēļ bija nepieciešami nupat nesen veiktie grozījumi dzīvojamo māju privatizācijas likumā?
– Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas notika divi procesi, kas skar iedzīvotāju absolūtu vairākumu. Tie procesi nebija saskaņoti laikā, bet bija saistīti viens ar otru – denacionalizācija jeb mantinieku tiesību atjaunošana un dzīvojamo ēku privatizācija. Vēl viens atsevišķs priekšmets bija zemes denacionalizācija. Likums, kas paredzēja šo procesu, paredzēja arī katram mantiniekam trīs iespējas – varēja saņemt īpašumu dabā tādu, kāds tas ir, varēja saņemt kompensāciju – kompensējamo zemi, līdzvērtīgu pēc kadastrālās vērtības, un trešā iespēja bija naudas kompensācija. Kad process bija sācies, tas noritēja ļoti aktīvi, jo ļoti daudzi cilvēki uzskatīja, ka priekš viņiem tā būs debesmanna, kas palīdzēs turīgi dzīvot. Taču izrādījās, ka īpašums ir ne tikai laba sajūta, bet arī liela atbildība. Ne kurš katrs prot ar savu īpašumu rīkoties. Sākās liela vilšanās un arī liela kustība īpašumu tirgū – māju pirkšana un pārpirkšana, zemes platību pirkšana un pārdošana.
Tad izveidojās situācija, ka liela daļa daudzdzīvokļu māju ir izvietotas uz citām fiziskām un juridiskām personām piederošas zemes – tā sauktais dalītais īpašums. Jo māja nav tāda prece, ko var pārlikt no vienas vietas uz otru.
Sākumā gāja denacionalizācija, pēc tam privatizācija. Dzīvojamās mājas privatizēja valsts un pašvaldības, līdz ar to zemes reforma bija it kā beigusies un bija sācies process, kas skar dzīvojamās mājas. Topošajiem dzīvokļu īpašniekiem nebija lielas izvēles – faktiski viņi pirka kaķi maisā, jo viņiem nebija informācijas ne par mājas tehnisko stāvokli, ne par mājas īsto vērtību, ne par sava dzīvokļa īsto vērtību. Par dzīvokļa īsto vērtību varēja sākt spriest, mēģinot to sākt pārdot vai nopirkt. Tā kā privatizācijas procesā no vienas puses bija valsts un pašvaldības, no otras – privātpersonas, parādījās normas, ka, ja māja atradās uz citai personai piederošas zemes, bija piespiedu kārtā jāslēdz zemes nomas līgums un jāmaksā attiecīga nomas maksa zemes īpašniekam.
Pēc garām diskusijām likumā parādījās norma, ka nomas maksa nedrīkst pārsniegt 6% no kadastrālās vērtības.
Kad kadastrālās vērtības bija niecīgas, neviens par to īpaši nesatraucās. Privatizācijas sākumā ļoti daudzi centās panākt, lai pie mājas būtu piegriezti pēc iespējas lielāki zemes pleķi – lai saglabātu kokus, lai saglabātu iespējas pastaigāties ar bērniem, lai nodrošinātu sevi pret jaunu apbūvi logu priekšā. Bet pēc tam, kad kadastrālās vērtības strauji palielinājās, kad tās dažu gadu laikā izauga nevis par procentiem, bet vairākkārtīgi, radās problēmas.
2009. gadā Saeima bija pieņēmusi grozījumus privatizācijas likumā, atstājot nomas maksu 6% no kadastrālās vērtības, bet nosakot, ka palielināt nomas maksu var ne vairāk kā par 25% gadā. Vienlaikus ar tiem pašiem likuma grozījumiem ar 2010. gada 1. janvāri tika ieviesta jauna norma, kas paredzēja, ka zemes nomniekiem jāmaksā zemes īpašniekam arī tā zemes nodokļa daļa, kas attiecas uz nomāto zemes platību – proti, viņiem bija jākompensē zemes īpašniekam arī zemes nodoklis.
Satversmes tiesa atcēla šos grozījumus, uzskatot, ka tie ir pretrunā ar Satversmi un cilvēktiesībām. Atcēla arī pieauguma ierobežojumu 25% apjomā, bet norma par zemes nodokļa kompensāciju likumā saglabājās. Zemes nomas apjoms sāka pieaugt, un arī maksas par zemes nodokli sāka augt.
– Un kāda ir jauno likuma grozījumu jēga?
– Jaunie grozījumi dzīvojamo ēku privatizācijas likumā ir vērsti uz to, lai noteiktu, kas ir zemesgabals, kas dzīvojamajai ēkai ir funkcionāli nepieciešams. Jo līdz šim zemesgabalus grieza kā pagadās un speciālu vadmotīvu nav bijis. Tagad likumā ir noteikts, ka mājai jābūt nevis vispār piegrieztam zemesgabalam, bet tikai tam, kas funkcionāli nepieciešams – lai būtu nodrošināts iebraucamais ceļš, komunikāciju ievadi. Tas ir, lai apvienotu māju ar konkrētu zemesgabalu. Ja vajadzēs izpirkt, tad tas būs nevis «vispār kaut kas», bet konkrēts objekts.
Otrs jaunums ir tāds, ka ar likuma grozījumiem ir paredzētas iespējas un kārtība, kādā dzīvokļu īpašnieki var kaut ko mainīt, ja viņi uzskata, ka mājai piegulošais zemesgabals ir pārāk liels vai pārāk mazs.
Vēl ir noteikts, ka gadījumā, ja pašvaldības atsaka pārskatīšanu, tiek uzsākts administratīvais akts, kas ir pārsūdzams Administratīvajā tiesā. Tas ir svarīgi, lai novērstu voluntārismu.
Vēl ir norma, ka ar 2015. gada 1. janvāri no likuma ir izņemta prasība kompensēt zemes nodokļa daļu. Šeit ir risks ar to, ka zemes īpašnieki gribēs kompensēt pazaudēto samaksu, paceļot zemes nomas maksu.
Bet zemes nomas maksa tiek aplikta ar ienākuma nodokli. Ja maksājuma masa pieaug, pieaug arī maksājamā nodokļa masa. Turklāt paliek pienākums maksāt zemes nodokli. Līdz ar to zemes īpašniekam der septiņas reizes nomērīt, vai viņš dabūs ienākumu pieaugumu vai jaunu problēmu. Jo lielāks ir maksājums, jo grūtāk to iekasēt. Lielākā daļa no iekasētās naudas būs jāatdod valstij citu nodokļu veidā.
– Viena no lietām, kas daudziem nav skaidra, bet šogad ir satraukusi sabiedrību, ir diskusijas par iespējamo dzīvojamo telpu īres likuma grozīšanu. Acīm redzami bija, ka grozījumus lobē kādi attīstītāji, namīpašnieki vai komercbankas, jo grozījumi paredzēja, ka visa teikšana būs īpašniekiem, bet visus īrniekus atstās bez tiesībām un izliks no dzīvokļiem ar policiju.
– Dzīvojamo telpu īres likums bija pieņemts kā aizsargmehānisms, lai aizsargātu tos īrniekus, kas dzīvo pēc padomju laika īres līgumiem – lai viņus aizsargātu pret patvarīgu izlikšanu no mājām. Likumā bija paredzētas speciālas normas, kas deva šādas tādas garantijas, kas pasargāja cilvēkus no brutālas izmešanas.
Pašlaik grozīt šo likumu nav nekādas jēgas. Problēma būs risināma tikai tad, kad izbeigsies situācija – pazudīs pēdējie padomju laikā noslēgtie īres līgumi.
Uz to pusi iet – šādu īrnieku skaits ar katru gadu samazinās. Vai nu cilvēki aizbrauc vispār no valsts, vai kļūst bagātāki un izpērk dzīvokļus, vai nopērk citu mājokli, vai arī notiek konflikti. Bija arī periods, kad valsts un pašvaldības deva pārcelšanās pabalstus, lai palīdzētu nopirkt dzīvokli. Tāpēc šī problēma atrisināsies tikai tad, kad beigsies šī situācija. Tā kā pa daļai šī problēma vēl pastāv, ir jābūt attiecīgam aizsargāšanas mehānismam – tas ir dzīvojamo telpu īres likums. Uzlabot šo likumu nav iespējams.
Tad parādījās Ekonomikas ministrijas izstrādātais likumprojekts, kur bija paredzētas vairākas muļķības, kā «uzlabot» šo likumu – vienkāršotas procedūras, paredzēta izlikšana bez tiesas lēmuma.
– Vēl bija arī iecere grozīt likumu Par policiju, lai izlikšana notiktu raiti ar policijas palīdzību...
– Policija bija kategoriski pret to, un normāli cilvēki bija pret šāda veida jaunievedumiem.
Mēs Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijā paskatījāmies šos priekšlikumus, un es teicu, ka, kamēr šī Saeima strādā, šis likumprojekts neizies nevienu lasījumu. Tā tas arī notika – likumprojekts nav pat oficiāli iesniegts skatīšanai.
– Diskusijās par likumprojektu tika minēts arguments, ka rungai ir divi gali – ka jāaizsargā arī īpašnieks, jo mēdz būt īrnieki, kas ļaunprātīgi nemaksā, bojā īpašumu...
– Šādus gadījumus regulē citi likumi, tajā skaitā Civillikums. Ja ir normāls līgums starp īrnieku un īpašnieku, līguma nepildīšana ir pamats īrnieka izlikšanai no dzīvokļa. Mehānisms gan nav vienkāršs, tas paredz tiesvedību. Manā skatījumā, bez tiesvedības šādas lietas nedrīkst skatīt, ja līgumā nav paredzēta cita procedūra.
Kas pateiks, kurai pusei taisnība, kurai nav? Ir, piemēram, bijuši gadījumi, kad īpašnieki atsakās pieņemt maksājumus, lai radītu ieganstu izlikšanai. Tāpēc jābūt trešajai, neatkarīgai, pusei, kas šajā gadījumā ir tiesa, kas vērtē un pieņem lēmumu.
Daudz ir atkarīgs no līguma.
Ja runājam par jaunajām mājām, tad tur attiecības regulē tikai Civillikums. Dzīvojamo telpu īres likums bija paredzēts tikai pārejas posmam, lai novērstu denacionalizēto namu īrnieku masveida izlikšanu un sabiedrības nemierus.
– Kādi darbi mājokļu jomu regulējošajā likumdošanā būtu vēl jāveic valdībai un parlamentam?
– Ministru kabinetam ir dots uzdevums līdz nākamā gada rudenim sagatavot un iesniegt Saeimā likumprojektu, kurā būtu izstrādātas procedūras, kā vispār izbeigt dalīto īpašumu. Uz šo lietu gan neraugos visai optimistiski, jo diskusijas, ko darīt, turpinās vairākus gadus. Man pašam ir bijušas vairākas sanāksmes ar vairākiem tieslietu ministriem, kurās tika mēģināts radīt kādu koncepciju. Manuprāt, ir iespējami divi ceļi – atkal nacionalizācija vai tomēr iet izpirkšanas ceļu. Pirmais atkrīt, jo neviens normāli domājošs cilvēks nedomā, ka vajadzētu kaut ko nacionalizēt. Līdz ar to runa var būt par izpirkšanu. Valstij vajadzētu organizēt atbalstu tiem, kas vēlas izpirkt zemi, – tā, lai varbūt būtu zemāki kredītprocenti, lai nomaksa notiktu varbūt nevis desmit gados, bet 30–40 gados, lai tas būtu samērīgi ar ģimenes budžetiem. Vai nu iet citu ceļu – ka ar zemes izpirkšanu nodarbojas pašvaldības. Bet tad atkal ir jautājums par naudu. Vai visiem nodokļu maksātājiem jākompensē valsts neizdarības? Nesen piedalījos radioraidījumā, un viens klausītājs teica, ka tas ir «valdošās kliķes noziegums». Es tik kategorisks neesmu, bet jāpiekrīt, ka tuvu šādam apzīmējumam ir gan.
Ir vairāki likumi, kas regulē mājokļa problēmas – dzīvokļa īpašuma likums, dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums, atkritumu apsaimniekošanas normatīvie akti, dzīvokļu palīdzības likums. Mājoklis ir viena no pamatvērtībām, bez kura neeksistē valsts. Vai tā ir vienģimenes māja vai daudzdzīvokļu māja, katram cilvēkam vajag mājokli. Ja viņam nav jumta virs galvas, tad viņš nav saistīts ar šo zemi, ar šo sabiedrību. Līdz ar to mājoklis ir viens no valsts pastāvēšanas pamatiem. Līdz ar to jābūt vienam mājokļa likumam, kurā būtu salikts kopā viss regulējums. Tāds, manuprāt, ir ceļš, kas jāiet likumdevējam.