Rīgas pils savā gandrīz septiņus gadsimtus ilgajā mūžā piedzīvojusi tik daudzus atgadījumus un negadījumus, ka 2013. gada 21. jūnijā notikušais ugunsgrēks nemaz nešķiet pats traģiskākais no visiem. Un katrai sevi cienošai pilij ir savs spoks. Ja tāda nav, tad spoku stāsts, gribi vai negribi, ir jāizgudro. Pat Valsts prezidenta kanceleja nav pretojusies šādu leģendu aprakstīšanai savā mājaslapā.
Zilā dāma biedē drošībniekus
Pēc pašlaik notiekošās Rīgas pils pārbūves, iespējams, radīsies jauni nostāsti. Daži jau ir noklausīti, kopā ar būvniekiem apskatot celtniecības gaitu Rīgas pilī.
Kāda Latvijas Nacionālā vēstures muzeja darbiniece atzinusies – telpās naktīs varējis dzirdēt, ka ritmiski čīkst koka kāpnes. Un rītos, ap pulksten sešiem, kad pils muzejos darba diena vēl nebija sākusies, bijis dzirdams, kā tiek pārvietoti krēsli un brakšķ durvis, bet, pārbaudot telpu, neviena tur nav bijis. Trokšņi bijuši dzirdami līdz brīdim, kamēr kāds sasveicinājies, pasakot «labrīt». Muzeja darbinieces uzskata, ka sveicienu gaida Zilā dāma. Vēl telpās pati no sevis iedegusies gaisma, un pat vairākas reizes pēc kārtas. Sargs izslēdza, gaisma atkal iedegās...
Kad kādā zālē noticis remonts, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja sargam piezvanījis Ārzemju mākslas muzeja sargs, jo abi muzeji atradās zem viena jumta. Viens sargs taujājis otram, vai tiešām meistari vēl strādā, jo telpās gan esot tumšs, taču skaidri dzirdams, ka augšā kāds staigājot, sarunājoties un bīdot mēbeles. Sargi izsaukuši policistus, pamīņājušies aiz durvīm, un pēc tam visi kopā pārliecinājušies, ka telpās neviena nav. Sazin, ko policisti nodomāja par izsaucējiem...
Arī Valsts prezidenta drošības dienesta pārstāvis piedzīvojis, ka mierīgā vasaras naktī pilī logs pēkšņi atvēries līdz galam vaļā. Tuvumā neviena cita neesot bijis, arī logi pirms tam pārbaudīti un aizvērti. Drošības dienesta vīriem nācies klausīties soļu skaņās un krakšķos uz Svētā Gara torņa vecajām un vītņotajām kāpnēm. Naktīs kāds staigājis pa telpām un grabinājies. Visticamāk, tādas skaņas var «norakstīt» uz ēkas cienījamo vecumu un vecpilsētas grunti. Galu galā ēku pamati mēdz sēsties un koka daļas čīkstēt. Taču piekritīsiet, ka fantāziju daudz rosinošāki ir stāsti par to, ka ļoti senos laikos šajā pils daļā bija iekārtots spitālīgo hospitālis un kāds no mirušajiem aizvien spokojas.
Iesaistās vācu spoku mednieki
Kad 1995. gadā pili maķenīt saveda kārtībā, lai tajā varētu strādāt Valsts prezidents, Ģerboņu zālē celtnieki no senajām vēdināšanas lūkām esot purinājuši sikspārņu un baložu sakaltušos skeletus. Tagadējo un visus nākamos prezidentus spokuputni vairs netraucēs, jo ierīkota moderna ventilācijas un apkures sistēma. Baisākus atradumus gan neesot uzgājuši, lai gan zem pils un arī zem Svētā Gara torņa ir daudz pazemes eju un pagrabu, kas līdz galam nav izpētīti. Lielākā daļa no šīm pazemes ejām pieder muzejiem, kas tur glabā arheoloģiskos izrakumus, tajā skaitā arī cilvēku kaulus un galvaskausus.
Pašlaik Rīgas pilī strādā spoku mednieku brigāde. Vismaz tā vācu speciālistus, bruņotus ar baltiem aizsargkostīmiem un dīvainiem verķiem rokās, jokojot dēvē Latvijas celtnieki. Viņi līdz jūlija vidum nīdēs baktērijas, kas aktivizējās pēc ugunsgrēka dzēšanas. Piemēram, pelējuma sēnīte mitrajos mūros aug un vairojas. Tas gan nenozīmē, ka mikroskopiskie organismi būtu īpaši apdraudējuši veselību līdzšinējiem prezidentiem, kuri strādājuši pilī līdz ugunsgrēkam, taču pagaidām dažās telpās bez aizsarglīdzekļiem labāk neiet, jo tas tiešām var kaitēt. Vienas zāles dezinfekcija un žāvēšana ilgst apmēram nedēļu.
Lūgšanas tomēr līdzēja
Kāds varbūt vēlēsies saskatīt mistiku apstāklī, ka pērnvasar notikušais ugunsgrēks apslāpēts tieši pie Valsts prezidenta darba telpām. Prezidenta galu, kā to dēvē būvnieki, neskāra ne uguns, ne ūdens. Nekādas mistikas gan nav, ugunsdzēsēji esot varonīgi stāvējuši liesmām pretī. Tomēr, iespējams, savu artavu devušas arī mūķenes. Uzreiz pēc pils remonta uzsākšanas mūķenes sākušas lūgties pils pagalmiņā pie vēsturiskajiem 16. gadsimta ciļņiem, uz kuriem attēlots Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs un Livonijas ordeņa aizbildne – dievmāte ar kroni galvā, mantiju pār pleciem un bērnu Jēzu uz rokām. Mūķenes lūgušās par to, lai pils atjaunošana norit bez aizķeršanās, lai viss izdodas, vārdu sakot, lai viss ir labi. Neilgi pēc tam izcēlās ugunsgrēks, kurā tika nopostīta daļa jumta un vairākas telpas. Kas zina, nebūtu lūgušās, pils nosviltu ar zilu liesmu... Kaut arī pašlaik vēsturisko ciļņu atrašanās vieta ir aiznaglota ar dēļiem, mūķenes nāk lūgties joprojām, sacīja pilnsabiedrības «SBRE» galvenais būvdarbu vadītājs Edgars Sivickis.
Ir vēl kāda leģenda, kas klejo pa un ap Rīgas pili un ir saistīta ar Dorotejas istabu. Doroteja bija Kurzemes hercoga Pētera Bīrona trešā sieva. Kādu laiku Dorotejas portrets šajā telpā bija vienīgais, bet pēcāk uz telpas sienām parādījušies augstmaņu portreti, kuru vārdi ir saistīti ar Latvijas vēsturi. Doroteja ir bijusi ļoti skaista un cēla sieviete, bet pēc nāves mainījusies uz pretējo pusi. Tiek uzskatīts, ka viņai nu nepatīk, ka viņu aizēno, tāpēc katru rītu gleznas, kas līdz remontam atradās istabā, bija sašķiebušās. Pils sienas gan bija bēdīgi slavenas ar milzu plaisām, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka gleznas kļuva šķības. Brīnums, kā dažās zālēs vispār kaut kas pie sienām noturējās.