Pašlaik notiekošā Latvijas Nacionālā mākslas muzejam (LNMM) izgatavoto siju noslogošana ir viens no projektā neparedzētiem darbiem. Pēc Zolitūdes traģēdijas izlemts pārbaudīt Latvijā gatavoto metāla konstrukciju izturību un izlieci, lai būtu pārliecība, ka muzejam paredzētās konstrukcijas ir drošas un nesagādās nepatīkamus incidentus. Arī pāļu urbšanā notikušas korekcijas, un tās ietekmē gan darbu izmaksas, gan termiņus.
Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs nenoliedz, ka darbi varētu būt ilgāki un dārgāki nekā plānots, bet precīzi par to varēs runāt vasaras otrajā pusē. Paredzēts, ka muzeja rekonstrukcija jāpabeidz 2016. gada maijā. Iepriekš noteiktais termiņš bija 2015. gads, tomēr kļūdainu hidroģeoloģisku datu dēļ projekts bija jāmaina. Par to sīkāk informē Leonards Dubkevičs, Īpašuma departamenta būvniecības pārvaldes priekšnieka vietnieks – galvenais būvinženieris un LNMM galvenais būvuzraugs. Pašlaik jāpabeidz darbi būvbedrē, jo, veidojot atbalsta sienu, palielinājās plaisas vēsturiskās muzeja ēkas sienā. Plaisas tur gan bijušas sen, jo ēka sēdusies, taču nama drošību tas neapdraudējis. Tomēr, urbjot pāļus, parādījās plaisu dinamika, saka L. Dubkevičs. Tagad izvēlēts saudzīgāks risinājums, ir mainīts urbšanas ātrums un pāļu materiāls. Katram no pāļiem ir pievienota mērierīce tenzometrs, kas fiksē vibrācijas. Svārstības ir minimālas, milimetra desmitdaļas un pat simtdaļas. Pāļi tiek ieurbti lielākā dziļumā, tiem vairs nav deformācijas, kas iepriekš ietekmēja līdzās esošo ēku. Dienā var ieurbt un iebetonēt vidēji četrus pāļus un nu šie darbi tuvojas noslēgumam vai jau ir pabeigti.
Arhitekte Zaiga Gaile, kas arī piedalījās konkursā par LNMM rekonstrukciju un restaurāciju, ir kritizējusi uzvarētāju projektu –lietuviešu arhitektu biroju Processoffice, jaunus arhitektus, bez pieredzes, kuri nezina grunts situāciju šajā Rīgas vietā. V. Dubkevičs izstāsta, ka gruntsūdeņu dēļ pazemē būs par vienu stāvu mazāk – lai nekaitētu esošajai vēsturiskajai ēkai. Muzeja funkcijas tas neietekmēs. Patlaban gruntsūdeņu līmenis ir mākslīgi pazemināts visā apbūves laukumā, lai var uzbūvēt eju un paveikt citus darbus pazemē. Eja, kas savieno vēsturisko un jauno ēku, ir iegriezta gruntī, iecementēta un tai būs „spēcīga hidroizolācija”. Pēc tam gruntsūdeņi atgriezīsies iepriekšējā līmenī. „Tagad jāuzmana koki, lai nenokalst. Sekojam gruntsūdeņu līmenim, lai koki neciestu,” piebilst LNMM galvenais būvuzraugs.
Par lielo metāla konstrukciju pārbaudi V. Dubkevičam ir labas ziņas – siju noslogošana ar ekspluatācijas slodzi uzrādījusi, ka izliece ir mazāka nekā aprēķināts. To pašu darīs ar otro siju, kas tiks novietota virs centrālajām kāpnēm – kupolveida pārsegumā. Pēc pārbaudes sijas montēs, kas būs sarežģīts darbs, un tad būs atrisināti galvenie faktori, kuri neļāva noteikt precīzu darbu gala termiņu. Izrādās, kupols virs muzeja kāpņu telpas ir sācis plaisāt apmēram četrus gadus pēc uzbūvēšanas. Jāatgādina, ka LNMM ēka uzbūvēta no 1903. līdz 1905. gadam. Kupols iekarināts koka iekaros un, ēkai sēžoties, iekari vairs nebija nospriegoti vienmērīgi. L. Dubkevičs mierina, ka situācija līdz šim nav bijusi draudīga. Pašlaik gan nāksies strādāt ar milimetra precizitāti, jo kupols ir jānostiprina, virs tā jānovieto metāla sijas ar aprēķinu, lai to izliece nepieskaras kopnēm.
