Rīgas pašvaldība apņēmusies beidzot tomēr tikt vaļā no valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa – pirms Juglas papīrfabrikas bijušās Brūnsa papīrfabrikas īpašnieka mājas.
Fabrikas un mājas vārds darināts no to pirmā īpašnieka uzvārda. Māja celta apmēram vienā laikā ar pašu fabriku – 19. gadsimta vidū Pierīgas muižiņas statusā. Tas ļautu arī ēkas jaunajam pircējam saukties par muižnieku, cik nu tas iespējams mūsdienu Latvijā, kur šādam titulam ir nozīme tikai no sabiedrisko attiecību veidošanas viedokļa; viņš vai viņa varētu, piemēram, stāties Latvijas Piļu un muižu asociācijā.
Īpašuma tagadējā adrese ir Nautrēnu iela 18. Rīgas domes Īpašuma departaments gaida iespējamo pircēju pieteikšanos Riharda Vāgnera ielā 5 līdz 15. maija pēcpusdienai (plkst. 16) un izsoli rīkos 23. maijā plkst. 11 rātsnamā. Izsoles objekts ir divstāvu māja un zem tās pagrabi kopā 528 kvadrātmetru platībā un zemesgabals 2035 kvadrātmetru platībā. Izsoles sākumcena 78 600 eiro, katrs nākamais solis atbilst +1000 eiro.
Izredzes uz īpašuma pārdošanu ir mazākas par mazām, jo uzreiz jāpasaka pats svarīgākais, ko, protams, nevar saprast no īpašuma pārdevēja sludinājuma. Proti, māja atrodas nevis ar skatu uz Juglas ezeru, bet ar skatu uz atkritumu izgāztuvi, kas izveidota starp ēku un ūdensmalu. Par izgāztuves esamību liecina ne tikai pati izgāztuve, bet arī uzraksts svalka krievu valodā. Par izgāztuvi ir pārvērsta krietna daļa no bijušās papīrfabrikas teritorijas, kas jau sen privatizēta. Pašvaldības īpašumā atdotās Brūnsa muižiņas ēkas funkcija līdz šim bija aizsegt atkritumu kalna galu, lai tas nebūtu redzams jau no Biķernieku ielas. Vairāku Rīgas pašvaldības iestāžu ierēdņi tagad sacenšas nekā neredzēšanā, nezināšanā un nesaprašanā, kas aiz valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa fasādes īsti noticis un notiek. Šķiet, ka faktiskā atkritumu izgāztuve legalizēta kā atkritumu pārstrādes vieta.
Novērtēt īpašumu no iespējamo pircēju viedokļa Neatkarīgā lūdza Kasparu Viškintu, jo viņš turpat pie Juglas ezera par savu mājvietu ir iekārtojis atjaunotās Zēlustes muižas ēkas. Viņš apstiprināja acīmredzamo. Pirmkārt, Brūnsa muižiņas ēkas atjaunošanas tāme sniegtos pāri miljonam eiro, un otrkārt, neviens neieguldīs miljonu (ticamāk – miljonus) īpašumā pie atkritumu izgāztuves. Mazāk atbaidošs, bet arī ne miljonāru dzīves stilam atbilstošs ir skats uz pieticīgu cilvēku mājokļiem Biķernieku ielas virzienā. Brūnsa muižiņas ēka izjuks daudz ātrāk, nekā varētu tikt pārbīdīti varbūt tūkstošiem tonnu atkritumu (tajos jāieskaita arī bijušās papīrfabrikas ēku būvgruži, droši vien arī saindētas augsnes kārta) neatkarīgi no tā, vai pilsētas varas iestādes atzīs izgāztuvi par legālu vai par nelegālu.
No acīmredzamajiem faktiem izriet secinājums, ka vienīgais iespējamais valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa glābšanas veids ir tā izjaukšana un pārvietošana uz ēkas vērtībai atbilstošu vidi.
K. Viškints brīdina, ka šāda procedūra sadārdzina izmaksas reizes trīs, salīdzinot ar tāda paša būvapjoma iegūšanu no jauniem materiāliem, bet veco dēļu un baļķu pārvietošanas izmaksas nav dramatiskākais izmaksu postenis. Arī Zēlustes ēkas taču īstenībā tika izjauktas un saliktas atpakaļ no tiem pašiem materiāliem, tikai tajā pašā vietā. Brūnsa muižiņas iespējamam pircējam nāktos rēķināties, ka viņam būs jāpērk cits, ēkai piemērots un tāpēc ne lēts zemes gabals. No Īpašuma departamenta viedokļa, esot pārāk sarežģīti juridiskā nozīmē atsaistīt ēku no zemes un dēļus – no ēkas, lai drīkstētu šīs mantas pārdot atsevišķi. Reālākais risinājums ir pazemināt nākamās izsoles cenu, daļēji kompensējot pircējam viņa izdevumus, kas izriet no vides degradācijas ap ēku, ko pieļāvusi valsts un Rīgas pašvaldība.
Pašvaldības Īpašuma departaments jāuzslavē par to, ka no ēkas saglabāšanas viedokļa izdarīts viss reāli iespējamais: žogs ap ēku ir bez caurumiem, ēkas apsildīšana apkures sezonā ir notikusi un panākts, lai prasība par atkritumu izmešanu kaut 10 metrus no žoga tiek ievērota. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris tāpat nāca klajā ar brīdinājumiem, ka nedos pieminekļa statusu jaunai ēkai, uz kuru būtu pārceļojuši tikai daži dēļi no vecas ēkas. Tomēr ir pāris piemēri reālai arhitektūras pieminekļu pārvietošanai.
