Rīga ir ar mežiem visbagātākā Eiropas galvaspilsēta: tai pieder kopumā vairāk nekā 65 000 hektāru zaļās zonas gan pašā pilsētā, gan ārpus tās. Visa šī prāvā saimniecība ir pašvaldības SIA Rīgas meži pārziņā.
Pērn tā vēl vairāk paplašinājās – darbu sāka kokzāģētava Norupe. «Gads pagāja Norupes zīmē,» pasmaida Rīgas mežu valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš, piebilstot, ka nu lielākie darbi ir plānoti Mežaparkā, kura teritorijai ir tapis lokālplāns.
– Kādi uzņēmumam bija lielākie pērnā gada notikumi?
– Noteikti nozīmīgākais bija kokzāģētavas Norupe nodošana ekspluatācijā un ražošanas uzsākšana. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā šķiet – sak, uzbūvēts ir, tad jau lielākais darbs padarīts. Patiesībā uzcelt nav tas grūtākais, sarežģītāk ir uzņēmuma darbu iekustināt, ielikt sliedēs. Esmu par to daudz domājis – kāpēc gan mums neiet tik ātri? Gribētos rezultātu ātrāk sataustīt, galu galā – neesam taču šajā jomā pirmie. Bet tā nu tas ir – citu pieredze ir tikai teorētisks fons, un bez savām kļūdām un meklējumiem neiztikt. Tomēr nu esam atspērušies un, tā teikt, izslimojuši bērnu slimību posmu, un ar katru dienu kļūstam ritmiskāki, pieaug apjomi, uzlabojies darbs, ir izveidota laba komanda. Tieši pēdējā komponente ir viena no vissvarīgākajām: ko līdzēs visas tehnoloģijas, ja nebūs labu darbinieku.
– Vai joprojām ražošanā izmantojat tikai savu koksni?
– Tas ir mūsu mērķis, turklāt nevis īstermiņa, bet fundamentāls. Protams, nekad nesaki nekad, jo var gadīties kāda liela vējgāze visā valstī vai mainīties ekonomiskie apstākļi, piemēram, kļūst izdevīgāk iegādāties apaļkokus no ārzemēm. Turklāt jāņem vērā, ka koki mūsu mežā ir kā noliktava, kurā mantas kļūst aizvien vairāk. Patiesībā šobrīd izmantojam labi ja trešo daļu no pieļaujamā ciršanas apjoma.
– Kādas ir tuvāko gadu ieceres?
– Gribam stabilizēt ražošanu, audzēt apjomus. Lai tā notiktu, lielāka uzmanība jāpievērš mežizstrādei. Kad pirms sešiem gadiem izveidojās Rīgas meži, par to pat nedomājām. Visās iespējamās jomās izmantojām ārpakalpojumus: mežizstrādē, mežu atjaunošanā, jaunaudžu kopšanā. Bijām kā tādi krievu muižnieki Čehova lugās. Dzīvo tāds cilvēks galvaspilsētā, ir viņam kaut kur īpašumi ar dzimtcilvēkiem, kas kaut ko tur dara. Galvenais tikai, lai naudiņa ienāk, bet ne par kādu attīstību vai efektivitāti galvu nelauza. Tagad ejam pavisam citu ceļu – esam paši mežā, kuru arī paši izstrādājam. Protams, pagaidām vēl ne pilnā apjomā. Vienmēr atgādinu kolēģiem, ka nevienu pīrāgu vai kūku uzreiz visu nevar iebāzt mutē, tā jāēd pa gabaliņam.
– Kā šobrīd veicas ar meža kopšanu?
– Šajā ziņā esam nošāvuši vismaz divus zaķus. Pirmais: visus savus mežiniekus esam vairāk piesaistījuši mežam. Otrkārt: kvalitāte ir pavisam cita, ja pats kop savu lauciņu, nevis pieaicini kādu no malas. Negribu noniecināt pakalpojumu sniedzējus, kas strādāja Rīgas mežos pirms tam, tomēr jāatzīst, ka šobrīd jaunaudzes ir labākas, nekā bija iepriekš.
– Jūsu saimniecībā nav tikai meži, bet arī Rīgas parki un dārzi.
– Tā tiešām ir – un tie gan priecē, gan sagādā problēmas. Viena no tām – trūkst darbaroku. Jau tagad arvien vairāk mēģinām mehanizēt darbus, bet ir skaidrs, ka nākotnē tas būs jādara vēl vairāk. Patiesībā uzņēmuma deķis ir ļoti raibs, un katra sektora vadītāji mēģina to pastiept uz savu pusi, cenšoties pārliecināt vadību, ka tieši viņa jomā jāiegulda visvairāk.. Lūk, Mežaparka darbinieki teic – akcents jāliek uz šo teritoriju, jo tā intensīvi attīstās, te ir iecienīta atpūtas un dažādu pasākumu vieta.
– Mežaparks laikam arī ir vieta, kur viss plūst, viss mainās?
– Kad mēs no meža ienācām pilsētā, tas ir, Mežaparkā, Rīgas dome deleģēja mums divus galvenos uzdevumus: viens no tiem bija BMX trases izveidošana. 20 gadus Rīgā trases nebija – bija visur citur Latvijā, bet te – ne. Prieks, ka tagad arī te ir šāda vieta, un pērn šeit notika Eiropas BMX sacensību posms, kas ir apliecinājums trases labajai kvalitātei. Otrs uzdevums: izstrādāt detālplānojumu jeb, kā to šobrīd sauc, lokālplānu parkam – bija visai neparasts uzņēmumam, tomēr galā ar to tikām. Tagad ir īstais brīdis ķerties pie Mežaparka attīstīšanas. Plāns pieļauj diezgan daudz, piemēram, izveidot parkam jaunu ieeju bijušās slidotavas teritorijā. Nekur nepazudīs arī galvenā aleja, taču akcents, no kura sāksies parks, būs šī vieta. Ir arī daudzas citas iespējas attīstīt šos 2,7 hektārus. Šobrīd parks ir kā meža zona ar asfaltētiem celiņiem un estrādi centrā. Te var atpūsties, pastaigāties, nūjot, braukt ar velosipēdu. Taču te nav kur nolikt mašīnu. Nav arī iespējas pēc sportošanas pārģērbties, nomazgāties dušā, iedzert tēju. Līdz ar to tieši šajā vietā varētu tapt gan neliela Spa, gan viesnīca. Te arī būtu jāatrodas Mežaparka administrācijai, jo, manuprāt, nav pareizi, ka esam lielās estrādes telpās. Tā kā veicam tik dažādas funkcijas, arī transporta vienību mums ir diezgan daudz. Šiem braucamajiem parkā nebūtu vietas.
– Kad šo plānu varētu sākt īstenot?
– Kamēr tiksim klāt realizācijai, paies pietiekami daudz laika. Jārīko konkursi, jāpiesaista privātie partneri, un ir daudz jautājumu, kas nav tik viegli paceļami. Tai pašā laikā pilsētai jārūpējas arī par infrastruktūru. Līdz šim pašvaldība, cik iespējams, atbalsta mūs un mūsu idejas. Kad rosinājām pilsētas vadību parkā nomainīt novecojušo apgaismojumu, tad tikām uzklausīti, un nu te ir jauni gaismekļi. Tāpat parkā ir ierīkotas divas jaunas tualetes, un Rīgas dome piešķīra pietiekami daudz līdzekļu, lai varētu noasfaltēt ne tikai galvenās alejas, bet pat vairāk, nekā bija paredzēts.
Vēl viena no idejām, ko gribam realizēt, ir panorāmas rats. Šādu iespēju pieļauj arī lokālplānojums. Cerams, ka tā būs viena no iecerēm, ko izdosies īstenot – protams, tajā gadījumā, ja piesaistīsim investoru. Starp citu, pirms trim gadiem no uzņēmēju puses bija liela interese, taču tad bremzēja tas, ka tobrīd nebija gatavs plānojums.
– Vai ir arī zināma vieta, kur panorāmas rats atradīsies?
– Turpat, kur tas bija savulaik, – aiz kafejnīcas Mežapuķe un Zooloģiskā dārza pie Ķīšezera. Tā vieta – uzkalns – ir saglabājusies, taču pašam ratam noteikti jāizskatās citādi. Vai tajā tiks iebūvēta kafejnīca un vai tas būs tornis, kas cilājas no augšas uz leju, to vēl šobrīd nezinām, bet skaidrs, ka tas prasīs lielu finansējumu. Pirms trim gadiem tika minēti pieci līdz seši miljoni latu.
– Vai arī infrastruktūru iecerēts uzlabot?
– Centrālā krustojuma rekonstrukcijai, kur ir jau minētā Mežapuķe un kur sanāk kopā centrālā aleja no zooparka un arī no Viestura prospekta puses, ķersimies klāt jau tuvākajā nākotnē. Gribam redzēt šo vietu citādāku, nekā tā ir šobrīd.
Ir vēl arī Ķīšezera krasts, kas rada mums galvassāpes, un konkrēti – Pāvu iela: tā ir vieta, kur atrodas daži privātīpašumi, kas tur bijuši jau vēsturiski. Saprotams, arī turpmāk šie ļaudis tur gribēs dzīvot, jo tā ir ļoti ekskluzīva teritorija. Problēma tāda, ka piekļūšana šiem īpašumiem ir sarežģīta – tam tiek izmantotas Mežaparka galvenās alejas. Daudz šķēpu ir lauzts – gan par braukšanu, gan par caurlaidēm. Viens no risinājumiem būtu promenādes izveidošana gar Ķīšezeru, kas ietu gar zooloģisko dārzu un atnāktu līdz peldvietai ezera krastā. Tas nav vienkārši izdarāms, jo tā būtu sarežģīta hidrotehniskā būve. Taču tas atrisinātu piekļūšanu zoodārzam no otras puses, iedzīvotājiem piekļuvi saviem īpašumiem, un tā būtu izeja uz mežu un ezeru. Tur varētu arī veidoties skaista laivu piestātne, ko Mežaparks noteikti ir pelnījis. Tas ir tāds ilgtermiņa izaicinājums.
– Kā ir ar Mežaparka estrādi? Vai uz valsts simtgadei veltītajiem dziesmu un deju svētkiem varēsim sagaidīt jaunu būvi?
– Grūti pateikt. Kultūras darbinieki gan pastāv uz to, ka estrādi vajag jaunu, jo esošā nav atbilstoša mūsdienu prasībām. Bet tās ir tikai runas. Jādomā ātri, jo laika nav palicis daudz. Ja tomēr saprotam, ka jaunu neko nebūvēsim, tad jāizlemj, cik darba jāiegulda esošajā, lai tā būtu vēl gana ilgi lietojama. 2008. gadā, kad estrāde tika kapitāli izremontēta, plāns bija šāds: pēc tā gada svētkiem un 2010. gada skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem estrāde tiek demontēta, un 2013. gadā jau ir gatava jauna ēka. Jura Pogas veidotais projekts skiču stadijā jau ir akceptēts. Nav noslēpums: ja ir paredzēts estrādi nojaukt, tad atbilstoši tā arī tiek remontēta. Celtnieki jau ir darījuši zināmu, kas jāpārbauda, ja tomēr būve tiek izmantota arī turpmāk. To arī pērn pirms svētkiem darījām – pārbaudījām jumta pārkari virs dziedātājiem. Saņēmām atzinumu, ka objekts ir izmantojams ne tikai vienu, bet arī turpmākos trīs gadus. Taču pēc pagājušā gada notikumiem esam palikuši daudz piesardzīgāki, jo galu galā šī konstrukcija ir teju 60 gadu veca. Man jau šī vēsturiskā celtne patīk. Šķiet, ka pērn dziesmu svētkos tā labi kalpoja. Mēs, cik nu varējām, darījām – tīrījām, kopām, ielikām ne mazumu līdzekļu. Domāju, ka estrāde izskatījās kopumā labi, un arī dziesmu svētku rīkotāji to atzina. Tomēr tiem cilvēkiem, kam jāizlemj: būt vai nebūt jaunai estrādei – tas ir arī skaidri jāpasaka. Ilgāk vilkt garumā nevar.
***
VIZĪTKARTE
Rīgas pašvaldības SIA Rīgas meži
- Izveidota 2007. gadā
- Pieder 66 000 hektāru zaļās zonas
- 5 mežniecības ar 52 mežsargu apgaitām
- Kokaudzētava Norupe
- Kokzāģētava Norupe
- Kopš 2009. gada apsaimnieko arī Mežaparku
- No 2012. gada pārņēmusi Rīgas dārzu un parku funkcijas.
Avots: Rīgas meži