Pagājis gads, kopš tika atstādināta uzņēmuma Rīgas nami iepriekšējā valde, jo atklājās, ka tā veikusi augsta riska finanšu darījumus ar brīvajiem līdzekļiem 1,2 miljonu latu apmērā. Pašvaldības uzņēmumu nu vada Vineta Verika.
Viņa desmit gadus strādājusi būvniecības kompānijā SIA Merks, Rīgas Tehniskajā universitātē ieguvusi arhitekta bakalaura grādu un Rīgas Stradiņa universitātē – maģistra grādu ar specializāciju Eiropas Savienības tiesībās un uzņēmējdarbības vadībā. V. Verika neslēpj, ka viņai šis amats bija izaicinājums.
– Daudzi Rīgas namus nesaista ar kultūras funkciju, jo tā pašvaldības uzņēmumam ir samērā jauna joma.
– Tā ir, un kādu laiku droši vien tā arī būs. Arī es, pirms atnācu, visas Rīgas namu funkcijas detalizēti nepārzināju. Kultūras joma man bija pārsteigums, bet uzskatu, ka tā ir veiksmīga kombinācija. Man kļuva interesanti, jo esam liels, unikāls uzņēmums, kas gan apsaimnieko, attīsta un remontē, gan nodrošina laikmetīgās mākslas izstādes un kvalitatīvu Eiropas kino. Noma un nekustamo īpašumu apsaimniekošanas joma ir lēnāks un plānveidīgāks process, bet kultūras joma kolektīvu padara mobilu, radošāku un spējīgu ātri reaģēt. Vērtējot un analizējot uzņēmuma darbību un funkciju izpildi, pakāpeniski apzinātas jomas, kur būtu nepieciešama rīcība, kur jāceļ kvalitāte, ko labāk darīt pašiem, bet ko prātīgāk nodrošināt ārpakalpojuma veidā. Ir funkcijas, kuras citi spēj menedžēt efektīvāk nekā mēs. Šobrīd mans uzdevums ir saprast, ko labāk ņemt no tirgus, jo tad varam izvēlēties, prasīt stingras garantijas un rezultātā iegūt kvalitatīvāku pakalpojumu un konkurētspējīgāku cenu. Šis ir reformu gads.
– Vispirms jau Pārdaugavas iedzīvotāji pateiks paldies par Spilves lidostas atdzīvināšanu, jo viņiem nav daudz iespēju atpūsties kopā ar ģimeni tuvu mājām. Ko vēl tur piedzīvosim?
– Esam sākuma stadijā. Rīgas nami labi darīja, ka to atdzīvināja, un šo vietu tagad zina. Man liekas, visgrūtāk panākt vietai atpazīstamību, lai uz turieni brauc un ir interese. Vistrakāk ir, ja iegulda daudz resursu un... nesanāk. Arī Spilves šarms cilvēkus turp aizvilina. Esam ēku sakopuši, varam rīkot izstādes un pasākumus. Tur notiek arī privāti un korporatīvi pasākumi, pat kāzas. Ir ekspozīcija, ko katru gadu papildinām. Ir savākts pietiekami daudz vēsturisko materiālu par aviāciju, tie jāapkopo. Manuprāt, pirmais solis sanāca veiksmīgs, cilvēkiem patīk šādi neformāli muzeji, nevis statiski un pareizi, kur bērni nedrīkst skriet un patrokšņot. Redzēju, ar kādu aizrautību bērni izpletņus skatās! Ja vēl viņiem pastāsta to, ko nevar iegūt iegūglējot... Par to priecājamies. Ir jāpretendē uz Eiropas līdzekļiem, lai tālāk attīstītos.
– Kinoteātra Splendid Palace vēsturiskā ēka ir atjaunota un skaista gan no ārpuses, gan iekšienē. Kinomīļi noteikti novērtē repertuāru un komfortu, jo šis ir kinoteātris, kurā patīkami būt. Un popkornu blakus neviens negrauzīs. Bažas ir par to, vai Rīgas nami var uzturēt tādu ēku, tikai rādot labas filmas, kuras nesavāc stāvgrūdām pilnas zāles? Vai tas nerada dilemmu, ko ar šo namu darīt?
– Protams, nē. Mēs šobrīd ļoti rūpīgi domājam par savu saimniekošanu, lai tā patiešām būtu efektīva. Man kā vadītājai pateikt, ka kultūra pelna, ir utopiski. Kinoteātris nepelna, bet šogad esam ļoti būtiski – par vairāk nekā 30 procentiem – palielinājuši apmeklētību, salīdzinot ar pagājušo gadu. Atpazīstamība ir nenoliedzama – ir seansi senioriem, ir kino dienas, ir interesantas filmas, kādu nav citos kinoteātros. Un popkornu tiešām neviens blakus negrauzīs. Kādreiz brīnos – reizēm uz vienlīdz labiem pasākumiem vai filmu seansiem zāle ir pilna, citreiz – cilvēku mazāk. Piemēram, Queen koncertieraksts bija ļoti apmeklēts. Pati biju uz Rolling Stones, tad cilvēku nebija tik daudz. Iespējams, ietekmē tas, ka šovasar ir tik liels kultūras pasākumu klāsts. Grūti izvēlēties.
– Kinoteātris taču paliks?
– Paliks! Kino funkcija tur ir numur viens. Ar kino piedāvājumu ļoti rūpīgi strādājam, domājam, kā par to informēt. Tam pašlaik veltām lielus resursus. Labi, uz seansu atnāks vien daži desmiti cilvēku, bet varbūt nākamreiz viņi katrs atvedīs līdzi vēl pārīti. Kad bija kinolektorijs par Tarkovska filmām, tad zāle bija pārpildīta, visi krēsli no kabinetiem tika iznesti. Protams, tas bija Tarkovskis. Reizi gadā tik leģendārus kinolektorijus varam saorganizēt, nu jau tas ir pa spēkam. Kino var uzturēt, ja uzņēmums iegulda no citur nopelnītā. Bet ieguldījumam jābūt pārdomātam. Visiem viss nepatiks, bet kvalitātei jābūt.
– Zināt ko? Nav saprotams, ko nozīmē senioru seansi kinoteātrī Splendid Palace. Vai jāuzrāda pensionāra apliecība? Vai tas nozīmē vecuma cenzu?
– Tie ir cilvēki, kuri jūtas nobrieduši kino skatītāji, ar pieredzi un ar stāžu. Pensionāra apliecību neprasīs rādīt.
– Rīgas nami izpelnījās pārmetumus par ļoti ilggadējas tradīcijas iznīdēšanu: kinoteātra firmas zīmes – zīmēto afišu – novākšanu. Tādējādi būtu jāsaprot, ka zīmētās afišas vairs nav 21. gadsimta produkts?
– Šis tiešām ir digitalizācijas laiks. Bet rudenī gaidāma Splendid Palace jubileja, un šīs afišas tiks izgaismotas un parādītas publiski kinoteātra iekškvartālā. Es ceru, ka visas saglabātās zīmētās afišas tur varēs apskatīt ilgāk, ne tikai jubilejas laikā.
– Pastāstīsiet par kinoteātra jubilejas programmu?
– Pagaidām paturēšu noslēpumā.
– Kas notiks ar bijušā kinoteātra Spartaks ēku, ko projektējusi arhitekte Marta Staņa un kura aizsedz Splendid Palace vēsturisko fasādi? Bija pat priekšlikums to nojaukt. Bet – tur atrodas spēļu zāle.
– Tur ir nomnieks, ar kuru noslēgts līgums līdz 2017. gadam, un nomas attiecības abām pusēm ir jāpilda. Nomniekam ir pienākumi, kas attiecas uz ieguldījumiem un telpu uzturēšanas plānu, kad nāks tuvāk līguma termiņš, domāsim. Ilgtermiņa nomnieki Rīgas namiem ir ļoti svarīgi, jo tas ir ienākumu avots, ar kuru varam uzturēt Splendid Palace un Rīgas Mākslas telpu.
– Tad jau jāteic, ka Rīgas namiem ir viens labs nomnieks Melngalvju namā.
– Jā. Līdz ar to pasākumiem telpas uz laiku ir zudušas, daudzi izsaka nožēlu. Tomēr man šķiet, ka šobrīd šī ēka iegūst savu vēsturi. Daudzi ir teikuši – ēku uzcēla, bet savas vēstures tai nav. Šajā brīdī tā top – būs prezidenta kabinets, un Melngalvju nams sāks dzīvot savu dzīvi.
– Turpinot par nomniekiem. Kā beigusies tiesāšanās ar režisori Gaļinu Poliščuku, kura nu vērs vaļā nākamo teātri?
– Tiesāšanās ir beigusies, tiesu izpildītājs piedzen parādus – apmēram 5000 latu. Jā, ne visi maksā nomas maksu. Tagad mēs ar tādiem strādājam daudz stingrāk. Mūsu nomas maksa ir saprātīga, to nosaka tirgus.
– Vai Kongresu nama rekonstrukcijas projekts ir apstājies vai atlikts?
– Nē. Pašlaik tiek izstrādāts tehniskais projekts, varbūt tāpēc par projektu maz dzirdams. Tehniskajam projektam šī gada laikā jābūt akceptētam, tad jāsāk plānot iepirkuma procedūru un grafikus. Ja notiks, kā plānots, tad 2015. gadā rekonstrukciju vajadzētu uzsākt.
– No koncertzāles neesat atteikušies?
– Būs multifunkcionāla koncertzāle, kas aprīkota ar maksimāli modernu tehniku. Plānojam, ka gadā varētu būt vismaz 300 pasākumu. Tas ir daudz, jo ir svarīgi, lai ieguldījumus atpelnītu 15 gadu laikā. Rīgas nami nevar ieguldīt naudu, jā tā neatpelnās. Trīs ārvalstu eksperti ir izskatījuši projektu, tiek gatavots biznesa plāns, kas ir vesela zinātne, jo mums jāņem vērā reģiona īpatnības, tāpēc nevaram pārspīlēt. Piemēram, vai vienā dienā var atlidot 4000–5000 koncerta apmeklētāju? Vai lidosta spēs viņus uzņemt? Es nezinu. Taču Kongresu nama rekonstrukcija ir reāls projekts. Man kā cilvēkam ar arhitekta izglītību tas šķiet viens labs darbs, ko būšu izdarījusi Rīgas namos.
– Cik daudz varat pastāstīt par tiesvedību ar firmu Zeus, jo darījumi ar to iegāza iepriekšējo valdi?
– Notiek izmeklēšana. Mums nav tiešu datu par summu, bet ceram atgūt nozīmīgu daļu. Taču pagaidām to ne mūsu advokāti var prognozēt, ne kāds cits.
– Vai šis gadījums ir pastiprinājis Rīgas domes kontroli? Esat iekšēji mainījuši kontroles mehānismu?
– Pēc būtības no Rīgas domes puses nebija uzraudzības problēmu. Uzņēmums strādāja diezgan labi, daudzas lietas bija sakārtotas, varbūt starpposmi uzņēmuma iekšienē nebija pietiekami kontrolēti, nebija pārskatāmi. Piemēram, dokumentu aprites kārtība un iekšējo normatīvo regulējumu akti. Tagad tas ir sakārtots. Mums ir bijuši visi iespējamie auditi, gada pārskats ir pozitīvs, ir nomainīta grāmatvedība. Tā no ārpakalpojuma funkcijas nomainīta uz pastāvīgiem darbiniekiem, kas pieņemti darbā atklāta konkursa rezultātā. Kā uzņēmuma vadītāja es esmu pārliecināta, ka ārpakalpojums šajā gadījumā nebija pareizā izvēle. Arī vīzēšanas kārtība ir sakārtota. Ja seši septiņi cilvēki vīzē dokumentu un izskata jautājumu pēc būtības, vai tad kaut kas tāds var notikt? Manuprāt, ne. Pat ja vadītājs sajūk prātā. (Smejas.)
– Jums nebija bail nākt strādāt tādā uzņēmumā, zinot fona informāciju? Droši vien jārēķinās, ka Rīgas namu nosaukums tiks saistīts arī ar jūsu vārdu, tāpēc tas ir reputācijas jautājums.
– Par savu reputāciju man šaubu nebija. Drīzāk uztraucos par to, ka detalizēti nezināju, kas uzņēmumā notiek. Kā cilvēks, kurš dzīvo normālu dzīvi un plāno karjeru, es nebūtu tā darījusi. Bet 20 dienas pirms tam aizgāju no iepriekšējās darbavietas, kur biju 10 gadus nostrādājusi. Vinnēja mana drosme. Neesmu īpaši bailīga, bet neesmu arī pārgalvīga. Mainījās visa vadība, atnāca pilnīgi jauna komanda. Man tā likās ekstrēma situācija, bet galā tikām. Varbūt pirmos trīs mēnešus uzņēmuma gaiteņos pēc korvalola smaržoja, jo bija ļoti liels saspringums. Es gan korvalolu nedzēru, bet kolektīvam bija pārbaudījums – uzskatu, ka darbiniekiem ir jāiet aiz vadītāja, kurš veido stratēģiju un iedvesmo, bet šajā gadījumā vadītājs uzgrieza viņiem muguru.