Latvijā ir daudz cilvēku, kuri zina, ka izglītība ir vērtība, ko nevar pazaudēt. Topošie studenti ir informēti, ka starp bezdarbniekiem vismazāk ir cilvēku ar augstāko izglītību, tāpēc mērķtiecīgi dodas uz augstākajām mācību iestādēm Rīgā un to filiālēm Latvijas pilsētās, lai uzsāktu vai turpinātu mācības pilna vai nepilna laika studijās. Stāsta Rīgas Pedagoģijas un vadības akadēmijas Kuldīgas filiāles vadītāja Ruta Karloviča.
– RPIVA mācības ir par maksu. Vai cilvēki par tām spēj samaksāt?
– Kopumā ņemot, izdevumi par augstāko izglītību, salīdzinot ar ieguvumiem, ir nelieli. Jau pagājušajā gadā bija vērojama un šogad nostiprinās ļoti pozitīva tendence – starp reflektantiem ir daudz bezdarbnieku, kuri kā iespēju izrauties no bezdarbnieku vides saskata mācības augstskolā. Lēmums netiek pieņemts spontāni, bet gan rūpīgi pārdomāts kopā ar ģimeni. Ir rūpīgi izsvērts, cik naudas paši var atlicināt, cik vajag paņemt studiju kredītu un kā to visu arī atdot. Tikpat rūpīgi tiek domāts, kuru studiju programmu izvēlēties, vai specialitātei, ko iegūs, būs nodrošinājums ar darbu. Cilvēki vērtē, rēķina un tikai tad, ja redz ilgtermiņa ieguvumu, uzsāk mācības.
– Vai vēl arvien apkārtnes darba devēji jūsu filiālē interesējas par potenciālajiem darbiniekiem?
– Jā, tā tas ir bijis vienmēr un ir arī tagad. Piemēram, pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji man zvana un jautā par cilvēkiem, kuri varētu strādāt pirmsskolas un sākumskolu iestādēs. Zināmā mērā to ietekmē bērnu vecāku prasības, lai pirmsskolas iestādes darbinieki spētu strādāt atbilstoši jaunākajām metodikām un augstā profesionālā līmenī. Atzīmēšu, ka pirmsskolas un sākumskolas skolotāju pieprasījums darba tirgū nevis samazinās, bet pat pieaug. To ietekmē arī paaudžu maiņa izglītības iestādēs.
Akadēmijas vadība filiālēs labprāt atvērtu jaunas mācību programmas nozarēs, kas nepieciešamas konkrētajā reģionā. Taču ir daži nosacījumi, kas pašlaik mums šo iespēju ierobežo, bet idejas ir, un iespēju robežās tās tiks arī realizētas.
– Kā jūs vērtējat Ķīļa kunga uzskatu, ka augstākā izglītība ir jākoncentrē Rīgā, jo filiāles nedodot reālu ieguldījumu absolventu turpmākajā karjerā?
– To, ka Ķīļa kungam nav taisnība, apliecina jau pieminētā bezdarbnieku interese par augstāko izglītību. Arī bijušie studenti apliecina, ka jāpastāv iespējai mācīties filiālēs – pretējā gadījumā viņi augstāko izglītību tā arī neiegūtu, jo tam nepietiktu nedz finansējuma, nedz laika. Cilvēki kļūst arvien mērķtiecīgāki. Jau pirms iestāšanās augstskolā interesējas par darba iespējām, par ieguvumiem, par konkurētspēju un priekšrocībām, kas viņus gaida pēc mācību beigšanas.
Viens no 3. kursa studentiem ir uzņēmējs Ģirts Vēvers. Viņš saka, ka Kuldīgas filiāli izvēlējās, jo 21. gadsimtā uzņēmējam nav tik daudz laika, lai braukātu uz Rīgu. Ceļā pavadīto laiku viņš labāk izmanto sava uzņēmuma vadīšanai un pārraudzībai. Tāpat viņš atzīst, ka visi pasniedzēji un lektori ir ļoti labi profesionāļi, kuri ir spējīgi diskutēt, strīdēties un sniegt jaunākās teorētiskās atziņas uzņēmējdarbības nozarē.
– Saka jau, ka labākā reklāma ir pieredze un labā slava. Vai varat to attiecināt arī uz RPIVA Kuldīgas filiāli?
– Noteikti! Esam novērojuši, ka no vienas ģimenes mūsu filiālē mācās vairāki cilvēki. Vispirms studē viens, bet, kad ģimenes locekļi redz reālo situāciju – studējošā pieaugošo pārliecību par saviem spēkiem un konkurētspējas uzlabošanos, redz ieguvuma pēctecību, nāk mācīties arī pārējie.
– Pēdējos gados filiālēs mācās ne tikai pieaugušie un jau zināmu darba pieredzi ieguvuši cilvēki, bet arī jaunieši no vidusskolas. Vai starp viņiem pastāv atšķirība?
– Jā, pēdējā laikā arvien vairāk iestājas studenti vai nu tūlīt pēc vidusskolas, vai kādu gadu pēc. Tas ir jautājums, par ko diskutējam arvien biežāk, jo cilvēkiem ar darba pieredzi ir cits skatījums uz procesiem. Piemēram, uzņēmējdarbības jomā jauniešiem pilnīgi viss ir teorija – viņi nekad nav strādājuši un nav bijuši nedz darba devēja, nedz darba ņēmēja lomā. Tāpēc pasniedzējiem ir ļoti sarežģīti vienlaikus iedot nepieciešamās zināšanas gan vieniem, gan otriem. Ir jāspēj jauniešus integrēt pieredzes bagātāku studentu vidē un pievilkt viņus līdz augstākam praktisko zināšanu līmenim. Viņiem tas tiešām izdodas!
No otras puses – jau pieredzes bagāti studenti ir kā pievienotā vērtība studiju procesam kopumā, no kura ieguvēji ir gan jaunieši, gan arī pasniedzēji. Tā jau ir tā lielākā vērtība nepilna laika studijām, jo process ir daudzpusējs: teorija + pieredze = rezultātā – zinoši praktiķi!