Palīdz sagatavoties patstāvīgai dzīvei

«Nav neapmācāmu bērnu – tāds ir Izglītības un zinātnes ministrijas uzstādījums. Esmu pārliecināta, ka labāk, lai bērni izglītojas skolā, ja vien to atļauj veselības stāvoklis, nekā mācības notiek mājās, jo dzīve skolā palīdz socializēties, labāk iekļauties sabiedrībā,» ir pārliecināta Pelču speciālās internātpamatskolas - attīstības centra direktore Ināra Oļena.

Kopumā Latvijā ir 63 speciālās izglītības iestādes, un Pelču internātpamatskola ir viena no tām, kurā mācās bērni ar garīgās attīstības un kustību traucējumiem. Skola savu darbību uzsāka 1981. gadā. «Šāda tipa skolām ir citas prasības, citas mācību programmas. Diemžēl gadu no gada novērojams mācību grāmatu un metodisko materiālu trūkums, tāpēc mūsu pedagogiem ir jāiegulda dubults darbs, lai sagatavotos mācību stundām un lai izdotos tās pilnvērtīgi novadīt,» stāsta I. Oļena. Viņa ir gandarīta, ka ir izdevies nokomplektēt kolektīvu, kas ir sava darba entuziasti. «Jebkuram nav pa spēkam strādāt ar smagi slimiem bērniem. Ikviens cilvēks vēlas redzēt sava darba augļus, bet mūsu internātskolas darba specifika prasa daudz lielāku pacietību un iecietību, ir naivi cerēt uz ātri redzamiem darba augļiem, tomēr rezultāti ir, un tā jebkuram skolotājam ir kā papildu motivācija turpināt iesākto. Tas patiešām ir apbrīnojumi, kā pedagogiem ir izdevies sastrādāties ar bērniem, iedrošināt viņus, pārliecināt, ka viņi daudz ko var sasniegt un izdarīt.»

Apgūst arodu

Direktore ar aizrautību stāsta par neskaitāmiem gadījumiem, kad skolotāju un audzēkņu sekmīga sadarbība vainagojusies ar līdzcilvēku neviltotu prieku un apbrīnu. «Piemēram, pirms gada savā pārziņā pārņēmām Pelču pili. Bija nepieciešams atjaunot durvis, un mūsu audzēkņi pedagogu pavadībā to izdarīja profesionāli.»

Nepieciešamās iemaņas pusaudži apgūst pēc akreditētas programmas pie kvalificētiem speciālistiem, jo skolā pēc 9. klases absolvēšanas iespējams apgūt kādu no trīs arodiem – galdnieka palīga, pavāra palīga un lauksaimniecības palīgstrādnieka specialitāti. «Esam izveidojuši mūsdienīgu mācību bāzi, jo nevar neko iemācīties ar antīkiem darbarīkiem. Protams, neaizmirstot, lai visas darba drošības prasības tiktu ievērotas un iekārtas būtu pēc iespējas pielāgotākas mūsu audzēkņiem un viņu drošībai.» Ir iesniegta licencēšanai vēl viena mācību programma, kas sagatavos mājkalpotājus. Pēc aroda apgūšanas daļa jauniešu turpina savu izglītības ceļu kādā citā skolā vai uzsāk darba gaitas. «Vieglāk gan šobrīd darbu atrast ir tieši galdnieka palīgiem,» piebilst I. Oļena. Bet ja tomēr darbu neizdodas atrast, direktore ir pārliecināta, ka iegūtās iemaņas noder ikdienas dzīvē. «Uzskatu, ka speciālo skolu pamatuzdevums ir sagatavot audzēkni patstāvīgai dzīvei, radīt viņā pārliecību, ka viņš kam ir derīgs un ko prot. Mūsu audzēkņi tiek iedalīti trīs līmeņos – A, B un C, un lielākā sāpe ir par C līmeņa bērniem, kam ir vissmagākie attīstības traucējumi, un valstiskā līmenī viņi ir atstāti pabērna lomā. Pēc skolas absolvēšanas viņi praktiski ir nolemti dzīvei četrās sienās,» ar rūgtumu piebilst direktore.

Ārpus skolas sienām

Izglītības iestāde papildus audzēkņu izglītošanai nodrošina viņiem diennakts medicīnisko aprūpi, logopēda, fizioterapeita konsultācijas. Skolā nav piemirsts arī par brīvā laika pavadīšanas iespējām. Piedāvāto pulciņu skaits tuvojas 30, un to spektrs ir gana plašs (sākot no foto pulciņa līdz zīda apgleznošanas nodarbībām, dalībai kādā no ansambļiem vai deju kolektīvā). «Ja kāda no prasmēm bērnam ir atņemta kopš dzimšanās, tad cita ir īpaši izteikta. Un varu apgalvot – mūsu skolēni fantastiski zīmē. Cenšamies, lai pēc iespējas biežāk audzēkņi piedalītos aktivitātēs, kas notiek ārpus mūsu skolas sienām. Lieliska izdevība ir dalība dažādos konkursos un sacensībās. Mūsu bērni ir startējuši arī ārpus valsts robežas. Tālākais gala mērķis bija Ķīna. Drīzumā divi audzēkņi dosies uz Briseli,» teic I. Oļena.

Kāda ir izveidojusies sadarbība ar vecākiem? «Meklējam dažādas sadarbības formas, jo nereti vecāku sirdīs ir neatbildēts jautājums – kāpēc tieši mans bērns ir ar invaliditāti? Cenšoties kopīgi meklēt atbildes, ar C līmeņa skolēnu vecākiem tiekamies reizi mēnesī. Tā nav tikai sausa lekcijas klausīšanās, bet gan visiem kopīga darbošanās, lai parādītu vecākiem, ka tieši tāpat viņi arī mājās var strādāt ar savām atvasēm.»

Vairums skolas audzēkņu piektdienās brauc mājup un pirmdien atgriežas izglītības iestādē. Tie, kas dzīvo tuvāk skolai, dodas pie vecākiem katru dienu.