Latvisko garu – arī Daugavpilī
Mana draudzene ar ģimeni šogad 18. novembrī aizbrauca uz Daugavpili – nosvinēt valsts svētkus. Izstaigāja, izbaudīja visu pilsētu – tīra, sakopta, laipni cilvēki. «Viss labi, tikai tā nav Latvijas pilsēta. Gandrīz neviens mums neatbildēja latviski, nemaz nerunājot par to, ka cilvēkiem pie apģērba būtu piesprausta karoga lentīte. Mēs ar tādām bijām vienīgie,» viņa stāstīja. «Arī valsts svētku atzīmēšana pilsētā bija tāda... nekāda. Sak, nu, ja vajag, tad mēs uztaisīsim to salūtu. Pilnīgi neatbilstošas mūzikas pavadījumā...»
Protams, vienmēr var vēlēties izteiktākas svētku sajūtas, galu galā - tās mēs varam radīt paši, negaidot, ka mūsu vietā kāds saliks sarkanbaltas svecītes Latvijas robežu kontūras formā, turklāt mana draudzene nekad nav bijusi čīkstētāja, sak, nekas nav labi, valdība vainīga, un apkārt ir tikai pamuļķi! Viņa pati prot radīt sev un saviem tuvajiem svētkus, un tā tas notika arī šoreiz, un 18. novembris izvērtās silts un dzirkstošs, kaut arī mirkļiem šķita, ka mūsu valsts ir kaut kur tālumā, bet Daugavpils ir kādu vārdā nenosauktu ārzemju pilsēta...
Taču tas, kas pēc šī stāsta liek domāt visvairāk, ir savādā atsvešinātība: mēs it kā zinām, ka Daugavpils ir Latvijas pilsēta, bet no otras puses - to vairs neizjūtam kā savu. Kaut arī Daugavpilī ir universitāte, ir skolas ar latviešu mācībvalodu, beigu beigās - tur ir latvieši. Un, kā manai draudzenei teica kāds vietējais: pēdējā laikā latviski sākuši runāt pat valsts iestādēs... Jā, tiešām progress. Vai mēs gribam, lai Daugavpils paliek krievpilsēta? Vai arī - lai tā tomēr iekļaujas Latvijā? Pēdējā melnsimtnieciskajā gājienā, kas notika Rīgā un aģitēja par izglītību nevalsts valodā, bija pamanāmi arī plakāti ar Latgales pilsētu nosaukumiem: rīdziniekiem nācās uzzināt, ka Daugavpils un Rēzekne iestājas par izglītību svešvalodā, jo «viņi ir Latvija, viņi maksā nodokļus un viņi grib, lai valstī tiktu nodrošināta izglītība krievu valodā». Grūti gan saprast, kā var savienot vienā rindā apgalvojumus «viņi ir Latvija» un «jānodrošina izglītība krievu valodā». Bet stāsta, ka domāšanas traucējumus tomēr varot izārstēt...
Taču ir arī smagi klīniski gadījumi, un tādus var novērot krieviski rakstošajos interneta portālos, kur latviešus nogāna visi, kam nav slinkums un kas pazīst vismaz dažas zīmes kirilicā. Kā likums - šiem portāliem neviens neķeras klāt, kaut gan nacionālā naida kurināšanu tiem varētu «piešūt» bez pūlēm. Laiku pa laikam kāds vientiesis gan aizsūta iesniegumu Drošības policijai, bet no tās atnāk pieklājīga atbilde, ka tur (portālos lasāmajos komentāros) nav nozieguma sastāva... Ja nav, tad jāiet tālāk: Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija iesniedza portālā manabalss.lv iniciatīvu - Par mācību valodu brīvu izvēli. Bet šoreiz gan nekas nesanāca, jo portāla vadība apturēja parakstīšanos par šo iniciatīvu, paziņojot, ka to neatjaunos, jo tā bija saņēmusi komentārus no juristiem un ekspertiem. «Platforma kā nevalstiska organizācijai patur tiesības pieņemt patstāvīgus lēmumus par publicējamo saturu un neapstiprināt apšaubāma rakstura iniciatīvas, kas var kaitēt valsts drošībai, kā ar skar izmaiņas Satversmes kodolā, un šajā gadījumā ir pretrunā ar sabiedrības saliedētības veicināšanas principu,» teikts paziņojumā. Tas nozīmē, ka likumam reizēm tomēr ir spēks, bet Rēzeknes un Daugavpils «cīnītāji par krievu mācībvalodu» var vīkšīties uz nākamo protesta akciju. Protams, ja vien pensionāri nebūs saguruši, nesdami plakātus, kas liecina par viņu neredzēti kvēlo vēlmi mācīties krievu valodā.
Provokatoriem, kas organizē šos pretvalstiskos pasākumus, protams, ir ļoti vienkārši izmantot Daugavpili un Rēzekni saviem mērķiem, jo šajās pilsētās krievvalodīgo ir pietiekami daudz: Cēsis vai Talsi nezin kādēļ neizrāda kāri mācīties «dzimtajā valodā». Latgales pilsētu situācija lingvistiskajā ziņā ir pietiekami riskanta, tālab tām ir jāpievēršas daudz vērīgāk. Vai Izglītības ministrija un valdība kopumā spēs kontrolēt valsts valodas situāciju Latgales skolās? Vai būs gana skolotāju, kuri pratīs organizēt mācību procesu latviešu valodā? Valodniece Janīna Kursīte zināja teikt, ka Daugavpils universitāte jau gatavo šādus pedagogus. Tad jau ir cerība, ka viņugad Daugavpilī (un citur) mēs varēsim valsts svētkus svinēt latviskā garā.