Kā tur bij tai pantiņā: uz mežu, uz mežu, uz mežu malku zāģēt... Kaut arī ziema ir piemērotākais laiks, kad gāzt egles un priedes, lai vēlāk tās taptu par īstu lietaskoku, šoreiz gan uz mežu neiesim ne lietaskokus, ne malku zāģēt.
Iesim uz mežu pie rūķiem ciemos, lai tie padalās ar savām gudrībām un prasmēm, bez kā arī mūsdienu cilvēks tikai tāds pilsētas sprukstiņš vien ir – kārtīgs cilvēks pazīst kokus un zālītes, zina, ar ko atšķiras sters no kubikmetra, prot lapsas pēdas no caunas atšķirt un putnu klaigās saklausa tālu ceļu vilinājumu.Daba ir tas, no kā mēs nākam, un pārāk tālu no tās aiziet nedrīkstam – pazaudēsim saikni ar mammu – Mammudabu, kas ir cilvēka emocionālā un fiziskā līdzsvara spēka avots.
Apslēptā rosība
Tā tikai no sākuma šķiet – ziemā mežā valda lielais baltais klusums... Tie ir maldi, jo arī ziemā mežs dzīvo savu dzīvi – tikai mazliet pieklusuši ir putni. Koki un augi turpina savu dzīvības ceļu, zem sniega segas krājot spēkus jaunam pavasarim, kad atkal varēs augt un plaukt, briedināt sēklas un augļus, dot prieku cilvēkam un visai dzīvajai radībai. Zvēriņiem šogad grūti – ēdamās lietas klāj bieza sniega kārta un vairāk laika paiet, meklējot sev pusdienas. Caunai un lapsai uz pelēm jāgaida ilgi, jo tās gudrās razbainieces, zem sniega sev alas sataisījušas, degunus gaismai parāda tikai retumis. Un ko gan viņām virszemē darīt – ēdama tur tāpat nekā nav, bet pie zemes tuvu ir gan saknītes, gan sīki asniņi, kas noder uz kārā zoba. Jāēd kārtīgi un jātaisa migas, jo līdz ar pavasari sāksies mazo peļuku laiks. Putniem vieglāk – liela sala šogad nav, mazie kukainīši, koka stumbros un pazarēs iemitinājušies, tagad kalpo par izdzīvošanas iespēju dziedātājiem, pogotājiem un klabinātājiem. Arī no vasaras palikusi sēkliņa vai sakaltusi oga ir dikti noderīga. Kad dzenis ēd, tad viss mežs skan. Pēdas redzamas arī uz zemes – skaidas vien putējušas, kad putns, pēc tārpiem lūkodams, mizu kokam nokalis. Nu ko lai saka, svētīgs darbs padarīts – nebūs kokam pašam ar kukaiņiem jākaro. Ne velti mežos ar lielu kukaiņu populāciju tiek izlikti putnu būri, lai putniem būtu viegli tur apmesties un visus kaitēkļus izķert.
Vāveres ziemas slēpni viegli pamanīt – ja pēkšņi mežā izskatās, ka čiekuri skaidu mākonī pārvērtušies un smalkās druskās zemē nokrituši, tad jāskatās vien uz augšu – tur vāvere ar vasarā iekrātajiem labumiem mielojusies. Skaties, vai tik nav kādu sēni ar kāda zara galā iekārusi...
Rūķi zina visu – vai gandrīz visu
Rakstīts vārds ir un paliek tikai vārds, protams, svarīgs, bet labāk tomēr vienreiz ieraudzīt nekā simtkārt dzirdēt. Tāpēc Latvijas valsts mežu pārraudzībā esošā Tērvetes dabas parka rūķi ir gatavi stāstīt, rādīt, mācīt. Dienās, kad ciemos gaidāmi bērni, rūķi jau no paša rīta sāk meklēt štātes – ir jāizpletē saules krāsas krekli, jāsapoš sūnu krāsas vestes un jāpārbauda, vai zemes krāsas biksēm un brunčiem nav kāds stūris atplīsis. Galvā tiek liktas bumbuļcepures, lai pašiem jautrāk un ir kur saulei pieķerties. Šitā saposušies, rūķi dodas uz skaisto namu, kur sagaidīt bērnus. Čemodānu, vai čemodānu ar gudrībām neaizmirsāt!? Kur nu – rūķi visu atceras, un čemodāns tiešām ir ļoti svarīgs – tur zāļu tējas maisiņos ieliktas un citi dabas doti nieki, kas bērnam palīdz izprast dabas ieviesto kārtību. Aptaustīti, pasmaržoti un aplūkoti šie nieki bērnam paver pilnīgi jaunu redzējumu uz lietām un pasauli apkārt. Viena lieta teorija, cita – praktiskā nodarbe. Rūķis Namdaris māca mazajiem ar senajiem galdniecības instrumentiem apieties, ar svīķurbi caurumu dēlī dabūt un ar nagliņām un āmuriem darboties. To lepnumu, kas mazā ķipara acīs redzams, kad paša rokām ir vārda pirmais burts no koka skaidām uzmeistarots, nevar vārdiem aprakstīt... tas ir jāizdzīvo līdzi. Kad ņemšanās pa telpām dažam labam jau šķiet apnikusi, tad īstais laiks doties uz mežu – tur, kur rūķi vislabāk jūtas. Līdzi tiek ņemti cienasti zaķiem, stirnām un citām dzīvām radībām – tos iekarina eglītē tā, lai dzīvnieciņam ērti papusdienot. Kad lielie darbi apdarīti, obligāta ir pikošanās, vārtīšanās un dauzīšanās. Kad tas jandāliņš mazuļu enerģiju ir izsmēlis, jāvāra tēja un jāapēd vai nu rūķu sarūpētie kārumi, vai līdzpaņemtās sviestmaizes. Tējai un maizītei mežā ir cita garša – noticiet!
Vai proti uz ugunskura papīra glāzē ūdeni uzvārīt?
Ja to vēl kāds nav apguvis, tāpat kā nespēj sarēķināt, cik kubikmetru ir vienā kokā, vai nezina, kā stirnas pēdas no aļņa atšķirt, ir jābrauc uz Tērveti. Tur mežinieki izstāstīs ne tikai to, bet praktiski iemācīs rīkoties ar instrumentiem un izzināt, kā strādā lielā meža tehnika, kā tiek apsaimniekota viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām – mežs. Kurš gan negribēs, lai mežs nākotnē nonāktu saprātīgu, gudru un dabu mīlošu saimnieku rokās? Ekskursijai mežā ar dažādu izdzīvošanas gudrību apgūšanu, dzīvnieku pēdu pētīšanu un migu meklēšanu atvēlētas divas stundas. Kad kārtīgi pastrādāts un svaigais gaiss sāk patīkami reibināt, talkā nāk Tērvetes dabas parka labie gariņi, kas sarūpējuši mežinieku putru cienastam. Pats izlepušākais pilsētnieks šo sātīgo putru ēd slavēdams. Neviena mamma, ne tētis nespēj parādīt un iemācīt pusaudzim to, ko jaunais cilvēks iegūst mežā.
