Daugavpils pašvaldība 2008. gadā realizēja projektus par kopējo summu 52,7 miljoni latu, no tiem 38,8 miljoni jeb 74% ir valsts finansējums un Eiropas fondu līdzekļi.
Pašvaldības līdzfinansējums, tostarp pašvaldības uzņēmumu līdzekļi, bija 13,8 miljoni latu. Lielākā daļa projektu saistīta ar pilsētas infrastruktūras uzlabošanu: Daugavpils ūdensapgādes un kanalizācijas tīklu rekonstrukcija un paplašināšana; Maģistrālo siltumtīklu nomaiņa Daugavpils pilsētas siltumapgādes zonā; Poļu vidusskolas ēkas rekonstrukcija; Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļas rekonstrukcija; Teātra telpu renovācija.
Pašreiz uzsākti un 2009.–2010. gadam apstiprināti projekti par 59,5 miljoniem latu. No tiem 52,3 miljoni ir valsts un Eiropas līdzekļi, pašvaldība un pašvaldības uzņēmumi šajos projektos piedalīsies ar 7,2 miljonu latu līdzfinansējumu. Par sajūtām, kādas patlaban valda pilsētā, vaicājām Daugavpils domes priekšsēdētājai Ritai Strodei.
Neraugoties uz neiepriecinošo situāciju valstī un katrā pašvaldībā atsevišķi, vasara ir sākusies, un saule noteikti palīdz tikt pāri ikdienas grūtībām...
– Jā, vasara ir sākusies arī Daugavpilī, un patiesībā nav īpaša iemesla depresijai. Viss notiek, cilvēki strādā ne tikai algoto darbu, bet sakopj arī vidi, piedalās sabiedriskos pasākumos, iekopj mazdārziņus. Priecājos līdz ar viņiem, jo beidzot esam sagaidījuši arī ilgi gaidīto lietu. Zeme ir padzērusies, viss zaļo un aug, uz rudens pusi būs bagātīga raža.
Tikko nosvinējām pilsētas svētkus, un tajos atkal varēja redzēt pozitīvu attieksmi pret pilsētu. Esmu īpaši gandarīta, ka cilvēki nesēž mājās un neraud, bet gan nāk ārā un priecājas par pilsētu, par pasākumiem, par skaistumu un cits par citu.
Vasaras saule un jau iepriekšminētais lietus noteikti daudziem liek optimistiskāk raudzīties uz procesiem, kas notiek valstī. Savukārt pašvaldībai vēl spilgtā atmiņā noteikti ir pārlaistā ziema, kad daudziem vajadzēja palīdzēt ar komunālajiem maksājumiem. Kā tikāt galā?
– Pavisam godīgi – bija grūti. Jau no decembra ieņēmumi budžetā samazinājās, bet šā gada budžets, salīdzinot ar 2008. gadu, ir par 11 miljoniem jeb gandrīz 20% mazāks. Tas lika savilkt ciešāk jostas daudzās programmās, vienīgi sociālā joma papildus saņēma 700 tūkstošus plānotajai pabalstu izmaksāšanai iedzīvotājiem. Kopumā 9,6 tūkstoši ģimeņu saņēma pašvaldības atbalstu siltuma rēķinu segšanai. Mēs pieņēmām lēmumu palīdzēt ne tikai pensionāriem, invalīdiem un maznodrošinātajiem, bet arī ģimenēm ar bērniem, kur ienākumi ģimenē ir mazāki par 500 latu pirms nodokļu nomaksas. Pabalsta lielums ir diferencēts atkarībā no bērnu skaita ģimenē, vidēji 20 latu ik mēnesi. Summa nav liela, bet ir vismaz kaut kāds atspaids – apmēram trešā daļa siltuma rēķina.
Kāda ir iedzīvotāju attieksme pret jūsu centieniem? Vai paldies arī pasaka?
– Nav nācies dzirdēt, bet ne jau tādēļ, lai saņemtu paldies, mēs to darām. Tas ir mūsu pienākums – nodrošināt iedzīvotājus vismaz ar minimālu finansiālu atbalstu. Vairāk man sirds sāp, kad redzu savus darbiniekus skumstam un knapi valdām asaras. Tagad, īpaši pirms vēlēšanām, nākas uzklausīt daudz nepamatotu pārmetumu. Vienīgais, ko viņiem varu pateikt, – jūs taču paši zināt, ka esat strādājuši pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc nav vērts ņemt pie sirds nelabvēļu vārdus.
Ekonomisti un sociologi uzskata, ka šajā saspringtajā laikā nedrīkst plosīt jau tā plāno deķīti, bet ir jāvienojas un visiem kopā jādara viss iespējamais, lai tas deķītis kļūtu biezāks...
– Tas, kas tagad notiek, bieži vien ir pat noziedzīgi. Katrs Latvijā procesus mēģina pavērst sev vēlamā virzienā, nedomājot, kādu iespaidu tas atstāj gan uz ekonomiku, gan iedzīvotāju morālo un psiholoģisko stabilitāti.
Ļoti labi šo situāciju raksturo TB/LNNK reklāma ar gotiņu un mūsu valstsvīriem. Nav jau svarīgi, kādā virzienā aizveda to gotiņu, tikpat labi tā var būt Krievija, Zviedrija vai Starptautiskais valūtas fonds.
Daugavpilī, tiekoties ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem, dzirdu viedokli, ka jūs pirms vēlēšanām neiesaistāties plašās aģitācijas kampaņās, esat ieņēmusi tādu kā nogaidošu pozīciju. Kāpēc?
– Četrus gadus esmu strādājusi un visu šo laiku esmu sabiedrību plaši informējusi par padarīto un plānoto. Katru gadu tikos ar iedzīvotājiem mikrorajonos, katru mēnesi divas reizes uzrunāju un skaidroju notiekošo vietējā televīzijā, katru nedēļu tiešajā ēterā atbildēju uz iedzīvotāju jautājumiem radio. Cilvēki taču šeit dzīvo un redz visu, kas pilsētā padarīts. Ko gan jaunu es viņiem vēl varu pateikt? Es negrasos kritizēt savu komandu, jo kopumā tā ir strādājusi labi; solīt zelta kalnus es nedrīkstu, jo zinu, kas mūs sagaida pēc budžeta grozījumiem. Es nevaru solīt arī to, ka tramvaja biļete maksās 10 santīmu, ka visiem pensionāriem tiks segti slimnīcas izdevumi vairāk nekā trīs dienas, kā tas bija līdz šim, ka pensionāriem nebūs jāmaksā par komunālajiem pakalpojumiem vai paaugstinās pensiju. Daži politiķi to sola, bet es taču zinu, ka tas nav iespējams! Arī pēc vēlēšanām vēlos staigāt pa pilsētu ar paceltu galvu un nebaidīties, ka man liks pildīt dotos solījumus, par kuriem jau iepriekš bija zināms, ka izpildīt nevarēšu.
Cilvēkiem pašiem ir jāizvēlas, par ko balsot. Ja viņi uzskata, ka kāds var izdarīt labāk par mani, lai ievēl, un lai tiek radīts kaut vai komunisms – es tikai par to priecāšos un arī dzīvošu komunismā, kur visu dod bez maksas.
Nu gan jūs tā pateicāt, ka skudriņas pār muguru noskrēja...
– Jā, man arī skrien skudriņas, kad izdzirdu šīs aplamības. Diemžēl pēdējā laikā Daugavpilī sarosījušies radikāli noskaņoti grupējumi, kurus par partijām nosaukt ir grūti. Viņu rindās ir daudz bezdarbnieku, bankrotējušu uzņēmumu vadītāju, vārdu sakot – neveiksminieki, kuri nav spējuši piemēroties situācijai un sakārtot savu dzīvi. Mani neuztrauc, ka mani apvaino, aprunā un zīmē karikatūras, bet mani satrauc, ja ar samazgām aplej manus darbiniekus, kuriem ir vairākas augstākās izglītības, labas valodu zināšanas, pieredze ārvalstu pašvaldībās un departamentos. Viņus nozākāt es neļaušu!
Svarīgākais pilsētas un tās iedzīvotāju labklājības nodrošinātājs taču ir darba vietas un uzņēmējdarbības vide. Kā tagad ir ar darbu – vai cilvēki emigrē uz ārvalstīm?
– Mēs neatšķiramies no citām Latvijas pilsētām – migrācija nav ne lielāka, ne mazāka par vidējo valstī. Tomēr par Daugavpils uzņēmējdarbības vidi liecina sausi, bet ļoti pārliecinoši skaitļi. Te ir trešais zemākais bezdarba līmenis: Rīgā ir 9%, Jūrmalā – 9%, Daugavpilī – 9,2%, Jelgavā – 9,5%. Katru mēnesi saņemu rūpīgu analīzi par visiem valsts, pašvaldības un privātajiem uzņēmumiem. Salīdzinot datus ar Daugavpils uzņēmumiem, mēs tiešām nevaram sūdzēties. Jā, uzņēmumiem neklājas viegli, bet es ticu mūsu darbīgajiem cilvēkiem un zinu, ka visiem viņiem ir plāni, kā izķepuroties arī no šīs situācijas.
Gaidāms, ka visgrūtāk būs rudens pusē, un nevajadzētu lolot īpašas ilūzijas, ka krīze beigsies šogad. Es domāju, ka nākamais pavasaris nāks ar gaišākām sajūtām un redzamākām perspektīvām. Mums jau šodien ir jāgatavojas, ka viegla ziema mūs negaida, bet tā neilgs mūžīgi. Mums ir jāgatavojas grūtībām un jau jādomā par to, kā dzīvosim, kad situācija sāks uzlaboties. Viss būs labi, bet pēc gada!
Kas ir tas labais darbiņš, ko gribat paturēt atmiņā kā morālo gandarījumu?
– Man primārais ir cilvēks. Var uzbūvēt māju, var saremontēt ielu, bet, ja tur dzīvo nabadzīgs cilvēks, kuru neviens pat nevēlas uzklausīt, tad nedz mājai, nedz ielai nav nozīmes. Daugavpilī visi zina, ka tieši attieksme, morālais un iespēju robežās arī finansiālais atbalsts mūsu pilsētas sociālajā dienestā ir vissvarīgākais. Būtiskākais – kā jūtas cilvēks.
Protams, es neatbalstu situāciju, kad cilvēki pat nemēģina neko darīt, bet tikai nāk uz pašvaldību pēc pabalsta. Tā nav normāla situācija – arī pašam ir jāvēlas strādāt un darīt kaut ko sevis labā. Visu dzīvi pašvaldība nevar uzturēt strādāt spējīgus cilvēkus, un tas arī nav jādara. Viens piemērs. Pilsētas svētkos par diviem latiem varēja nomāt tirgošanās vietu un, rēķinoties ar cilvēku pieplūdumu, arī labi nopelnīt. Tikai daži tirgotāji bija vietējie uzņēmēji, pārējie atbrauca no Cēsīm, Rēzeknes, Rīgas un pat Lietuvas. Vietējie labāk izvēlējās svinēt svētkus, nevis pastrādāt...
Es ļoti priecājos par jauniešiem, kuri spēj atrast savu vietu dzīvē. Viņi ir aktīvi, vienlaikus mācās un arī piestrādā. Tas liecina, ka vispirms ir vēlēšanās un tad rodas iespējas. Mans kā pašvaldības vadītājas pienākums ir radīt šīs iespējas un sniegt morālo atbalstu, lai iedrošinātu sākt jaunus projektus.