Uldis Volmārs karā Ukrainā zaudēja abas kājas, taču gatavojas atgriezties frontē
Talsu pusē, netālu no Nurmuižas, kur dabas klusumā ganās zirgi, savas dienas aizvada Uldis Volmārs – latviešu brīvprātīgais, kurš karā Ukrainā zaudēja abas kājas. Taču viņa gars ir palicis nelokāms. Tagad, pēc ilgas rehabilitācijas, viņš gatavojas atgriezties frontē – šoreiz kā dronu pilots, vēsta 360TV Ziņas.
Pirms diviem gadiem Uldis pārcēlās uz Laucienes pansionātu - ne tikai fiziski atgūties pēc ievainojumiem, bet arī dziedēt emocionālās brūces. Ikdienas pastaigās ar elektrisko skūteri viņš bieži dodas satikt savu draudzeni - ķēvīti vārdā Monserota. Tieši viņai, kā pats saka, viņš pateicas par spēju atrast mieru. “Tie, ar kuriem es dienēju, esam palikuši tikai trīs,” viņš saka, vienlaikus sarunājoties ar zirgu.
Kā latviešu brīvprātīgais ar iesauku “Baķka” Uldis 2022. gada martā pievienojās Ukrainas armijas 59. brigādei. Jūlijā kasešu bumbas sprādzienā viņš zaudēja kāju, bet vēlāk, gangrēnas dēļ - arī otru. Viņš bija pirmais latvietis Ukrainas karā, kurš guvis tik smagus ievainojumus.
“Sveikas, kājas!” viņš pasmaidīja, pirmo reizi izmēģinot protēzes, kas izgatavotas Cēsu klīnikā. Tagad viņš ir par astoņiem centimetriem īsāks nekā iepriekš, taču sajūta, ka var atkal staigāt, viņu aizrāvusi: “Valsts man piešķīra 12 tūkstošus eiro, jo nespēja pati uztaisīt protēzes,” skaidro Uldis. “Viņi nekad nav saskārušies ar tādiem ievainojumiem - ar sasprāgušām kājām.”
Taču galvenais ir neatkarība - no rīta līdz vakaram viņš trenējas, visus pārvietošanās un ikdienas uzdevumus veicot ar rokām. “Katru dienu tas ir jādara. Citādi - nekas nebūs šajā dzīvē,” saka Uldis.
Tagad viņš katru dienu pavada četras līdz piecas stundas pansionāta sporta zālē. Vingro arī bez protēzēm - uz līdztekām. Kad viņa desmit gadus vecais mazdēls atbrauca ciemos, redzot vectēvu šādā stāvoklī, puisēns apraudājās.
Ulda mērķis ir atgriezties Ukrainas armijā jau šovasar - kā dronu pilots Hersonas apgabalā. “Tas, kas mani dzen atpakaļ, ir nevis kāds romantisks sapnis, bet patiesa neiecietība pret to, ka tiek nogalinātas sievietes ar bērniem,” viņš skaidro. “Es saprotu, ka nevaru izglābt pasauli. Bet kādam ir jādara tas, ko pasaule atsakās darīt.”
Atbildot uz jautājumu par bailēm, Uldis saka: “Man nav bail, ka varu nomirt. Man ir bail, ka šis karš nebeigsies.” Lai gan pēc šādiem ievainojumiem frontē neatgriežas pat daudzi ukraiņi, Uldis ir izlēmis citādi. “Pēc Ukrainas es vairs nemāku dzīvot pa vecam,” viņš atzīst. Tāpēc jau tagad viņš sūta sveicienus saviem mīļajiem - dzīvesbiedrei Dignai, meitai un abiem mazbērniem.
