Valstī nav pietiekamu resursu, lai piesaistītu bērnu un jauniešu mājas "Sprīdītis" bērniem ar smagiem uzvedības traucējumiem un atkarībām nepieciešamo palīdzību, aģentūrai LETA sacīja Jūrmalas sociālo pakalpojumu centra (SPC) "Kauguri" vadītāja Sarmīte Grope.
Gropes pārziņā ir vairākas Jūrmalas pašvaldības sociālo pakalpojumu struktūrvienības, tostarp arī bērnu un jauniešu māja "Sprīdītis", kuras iemītnieks tiek turēts aizdomās par pusaudža slepkavību Slokā. Pašlaik "Sprīdītī" bijušas vairākas pārbaudes, un "spiediens ir ļoti smags", pauž sociālā darbiniece. Viņas ieskatā, tiek meklēti vainīgie, bet ne veids, kā metodiski palīdzēt šiem bērniem un sniegt viņiem atbalstu.
Kā ziņots, naktī uz 11.janvāri Jūrmalā, Slokā, 13 gadus vecs mazgadīgais nodūra savu vienaudzi. Pēc policijas sniegtās informācijas, iepriekšējā vakarā pirms pusnakts vairāki jaunieši, kuri dzīvo sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādē, bija devušies uz Rīgu, lai, iespējams, lietotu alkoholiskos dzērienus. Pēc tam viņi ar vilcienu atgriezušies Slokā, kur satikušies ar diviem sava vecuma jauniešiem, no kuriem viens vēlāk nogalināts.
Pēdējā gada, pusotra laikā "Sprīdītī" ir ienākuši pieci pusaudži ar ļoti smagām dzīves, pagātnes pieredzēm, stāsta Grope. Viens no šiem zēniem, kas ienāca pagājušā gada vasarā, bija dzīvojis ģimenē, viņam ir 16 gadu, par viņu vecāki nespēja rūpēties. Viņš destruktīvi uzvedies, un viņam ir arī pieredze uzturēties "Origo" apkārtnē, kur pulcējas pusaudži un notiek dažādi likuma pārkāpumi. Viņš ierādījis to arī citiem bērniem, un viņi nedevās uz skolu, bet ar vilcienu aizbrauca uz Rīgu, uz "Origo", stāstīja Grope.
Ar šo pusaudžu ienākšanu "Sprīdītī" mainījusies visa bērnu un jauniešu mājas vide. Pusaudži atnākuši no aizbildņu ģimenes, bija piedzīvojuši un arī paši veikuši "ļoti smagus noziedzīgus nodarījumus", vēl nesasniedzot kriminālatbildības vecumu. Runājot par zēnu, kas tiek turēts aizdomās par slepkavību - pirms šī notikuma šim zēnam neesot bijis ne vielu lietošanas problēmu, ne atkarību. Viņam bijušas agresijas lēkmes, bet notikumā lielu lomu nospēlējuši tie bērni, kas pēdējie ienāca "Sprīdītī".
Vienam no šiem zēniem bija vajadzīga psiholoģiskā palīdzība, jo viņš "bija ar ļoti smagu pieredzi". Viņš saņēma sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, kas domāts vardarbībā cietušajiem, kaut gan viņš arī pats bija veicis noziedzīgus nodarījumus pret citiem bērniem. "Sprīdītī" nav iespēju nošķirt tādus bērnus atsevišķi, uzsver sociālā darbiniece.
Izņemot no ģimenes bērnu, ir ļoti svarīgi izvērtēt, kurš ārpusģimenes aprūpes pakalpojums viņam būtu piemērotāks, domā Grope. Valsts līmenī būtu jāizstrādā vadlīnijas, un jābūt iespējai izvēlēties piemērotāko ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu. "Šobrīd ir tā: ir lielas grūtības piemeklēt konkrētam bērnam atbilstošu aizbildni vai audžuģimeni, vienīgais variants ir bērnu-jauniešu māja, un mums nav tiesību atteikties uzņemt bērnu," norāda Grope.
Jautāta, kā varēja notikt, ka bērni naktī atradās ārpus bērnunama, bija lietojuši alkoholu un, cik noprotams, tas notika ne pirmo reizi, Grope skaidro, ka "Sprīdītis" nav slēgta tipa iestāde, bet bērni tur dzīvo kā mājās. Bērni drīkst paši brīvi pārvietoties, un nav tā, ka audzinātājs bērnus visur pavada, taču saskaņā ar iestādes iekšējās kārtības noteikumiem, bērniem jāatgriežas mājās līdz plkst.22, saskaņojot ar audzinātāju, kurp dodas.
Jau ienākot bērnu nama vidē, visi šie bērni ir ir ieguvuši traumatisku pieredzi ģimenē, pauž sociālā darbiniece. Viņi ir piedzīvojuši vienu vai vairākus vardarbības veidus, tai skaitā pamešanu novārtā - gandrīz visi. Tāpat viņi ir pieredzējuši emocionālo vardarbību, ir arī gadījumi ar smagu fizisku vai seksuālu vardarbību. Viņi ir redzējuši, kas notiek viņu mājās, ir klaiņojuši, ubagojuši, dažkārt kopā ar vecākiem, kā arī viņiem var būt arī likumpārkāpumu pieredze. Viņiem nav piesaistes ne pret ko pasaulē, un psihologs "nav brīnumdakteris, kas visu atrisinās". Visefektīvāko palīdzību var sniegt cilvēks, kam bērns uzticas, taču šāda uzticēšanās veidojas ļoti lēni, skaidro Grope.
Šajā situācijā esot svarīgi ņemt vērā, ka šiem bērniem ir arī atkarību problēmas, ar kuru "bagāžu" viņi jau ieradušies "Sprīdītī". Atkarība ir slimība, un, ja cilvēks ir slims, viņš dodas uz slimnīcu un ārstējas tur, norāda sociālā darbiniece. Viņa uzsver - lai rastu motivāciju ārstēties no atkarības, bērnam pašam jāsaprot un jāatzīst, ka viņam šī atkarība ir. Tas ir ļoti grūti, viņa personība ir nenobriedusi, norāda sociālā darbiniece.
Slimnīca "Ģintermuiža" ir vienīgā iestāde Latvijā, kur sniedz psihiatrisko un narkoloģisko palīdzību bērniem no 12 gadu vecuma. Viņiem "Ģintermuižā" atvēlētas piecas vietas, un Gropi slimnīcas darbinieki informējuši, ka uz šiem pakalpojumiem ir ļoti liela rinda.
Viens no šiem zēniem gaidīja četrus mēnešu rindā uz "Ģintermuižu". Viņš turp devās motivēts, izgājis motivācijas programmu, lai pēc tam dotos ārstēties. "Pēc slimnīcā pavadītas nedēļas piezvanīja uz "Sprīdīti" un teica, lai vedam viņu atpakaļ, jo viņš nav motivēts un viņam tur vairs nav ko darīt," stāsta Grope.
Taču, ja viss norit veiksmīgi un bērns iziet šo motivācijas un ārstēšanās programmu, iepriekš bērniem bijusi iespēja līdz pat vienam gadam palikt sociālās rehabilitācijas programmā, uzturēties citā vidē - ārpus ierastās, lai nostiprinātu šo vēlmi, savu motivāciju būt skaidrā un nelietot. Šo iestāžu vairs Latvijā nav, līdz ar to bērniem netiek sniegta šī palīdzība.
Kopš 2018.gada likvidētas vairākas iestādes, kurās atkarīgie pusaudži varēja saņemt palīdzību. Rehabilitācijas centrs (RC) "Dzīves enerģija", kur Latvijas pusaudžiem līdz 18 gadu vecumam, kas atkarīgi no psihoaktīvām vielām, bija iespēja iziet bezmaksas sociālās rehabilitācijas kursu. Pēc pilna ārstēšanas un motivācijas kursa narkoloģiskā ārstniecības iestādē vai narkologa noteikto ārstēšanās kursu, kurā pusaudzis ir motivēts rehabilitācijai. Rehabilitācijas kurss ilga līdz pusotram gadam. Tā tika likvidēta 2019.gada 20.augustā.
Tāda paša profila pusaudžu rehabilitācijas centrs "Saulrīti" likvidēts jau 2018.gadā. Tai pašā gadā Labklājības ministrijai nācies pārtraukt sadarbību ar nodibinājumu "Solis Piebalgā", kas sniedza sociālās rehabilitācijas pakalpojumus bērniem ar atkarības problēmām.
Tāpat valsts līmenī trūkst resursu darbam ar bērniem, kam ir noziedzīgu nodarījumu pagātne, stāsta Grope. Šiem bērniem būtu jāsniedz individuāla rehabilitācija, atrodoties ģimenē kaut kur prom no ierastās vides, vai speciālā iestādē ar speciāli sagatavotiem darbiniekiem.
Patlaban publiski apspriestā Terapeitiskā māja būs orientēta uz bērniem, kuri izdarījuši smagus noziedzīgus nodarījumus. Tā būs sociālās korekcijas izglītības iestāde, līdzīga, kā bija Naukšēnos, skaidroja Grope, uzsverot, ka viņai nav konkrētākas informācijas nedz par mājas izveidošanas termiņiem, ne plānotajām metodikām.
Kā ziņots iepriekš, Tieslietu ministrijas sociālās korekcijas izglītības iestāde "Naukšēni" likvidēta 2022.gada 1.oktobrī pēc tam, kad IZM saistībā ar konstatētajiem bērnu tiesību pārkāpumiem ir pieņēmusi lēmumu atstādināt no darba "Naukšēnu" direktoru un par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem pret astoņiem pedagogiem ierosinātas 11 administratīvās lietas.
"Naukšēnos" pulcējās bērni ar smagiem uzvedības traucējumiem, kuriem bija arī atkarības, bet darbiniekiem, Gropes ieskatā, netika sniegts nepieciešamais atbalsts. "To pašlaik jūtam arī mēs," piebilda Grope.
Pēc Slokā notikušās slepkavības psiholoģiskā palīdzība tiek sniegta visiem bērniem. Strādā divi psihologi, kuri specializējušies darbam ar vardarbību, viņi iepriekš strādājuši arī ar ieslodzītajiem. Pašlaik šie speciālisti strādā ar katru bērnu individuāli, pēc tam sniedzot savu izvērtējumu un rekomendācijas, un līdz gadam beigām tiek plānots arī darbs grupās atbilstoši bērna vajadzībām.
Īstu bāreņu "Sprīdītī" no 15 tur dzīvojošiem bērniem nav - visiem bērniem ir vecāki, arī brāļi, māsas, vecmāmiņas, stāsta Grope. Bērni dzīvo divos dzīvokļos, māsas, brāļus nešķir - vienas ģimenes bērni dzīvo kopā, ja nav kādu savstarpēju nesaprašanos vai nav bijusi kāda vardarbības pieredze vienam pret otru.
Bērni dzīvo kopā ne vairāk kā astoņi vienā dzīvoklī, ne vairāk kā divi vienā istabā. Viņiem ir iespēja apgūt dzīvē noderīgas prasmes. Bērniem ir gan dzīvoklis, gan kopīga dzīvojamā telpa, kur ir televizors, dīvāns, viņi kopā darbojas, pulcējas ap galdu, runājas, kā tas mēdz būt arī mājās. Bērniem ir savi nosacījumi, - "mēs mājās dzīvojam tā un tā, un tev tas ir jāpieņem," skaidro Grope. Bērniem pēc iekšējās kārtības noteikumiem vakarā jābūt mājās, pašlaik, pēc notikušā, noteiktais laiks ir plkst.18, ap šo laiku policijai ir iespēja vēl sekot notiekošajam. Tagad viņi uz "Origo" vairs nebraucot, bet paliekot Jūrmalā.
Mājā ir virtuves zona, produktus visi kopā brauc pirkt uz veikalu - arī bērni līdzi. Kā stāsta Grope, bērni kopā ar audzinātājām, auklītēm izveidot ēdienkarti un produktu sarakstu. Bērniem patīk sekot līdzi atlaižu akcijām, salīdzināt cenas. Viņi redz, kas ir veikals, kāda ir produktu izvēle, kā pie kases jānorēķinās, jāievēro budžeta iespējas. Bērni paši mājās izsaiņo pirkumus un saliek tos ledusskapī, piedalās ēdiena gatavošanā un nomazgā traukus. Svarīgākais mērķis ir pēc iespējas sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei, jo agri vai vēlu bērns dodas savā dzīvē un viņam ir jābūt gatavam visiem sabiedrības, socializācijas procesiem, elementārām sadzīves lietām, norāda sociālā darbiniece.
Bērnu nama darbinieki mēģinot pēc iespējas uzturēt saikni ar vecākiem, pat ja aizgādības tiesības viņiem ir atņemtas, vai arī ar citiem bērniem svarīgiem cilvēkiem, jo bērniem tas esot ļoti svarīgi. "Braucam ciemos apsekot šīs ģimenes. Aicinām piedalīties vecāku sapulcēs skolās vai bērnudārzos, piedalīties pasākumos - uzturēt piesaisti," stāsta Grope. Ja tas ir iespējams, bērni turpina uzturēt šo saikni ļoti ciešu arī tad, kad kļūst pilngadīgi un bērnu namu atstāj.
Pēdējā laikā "Sprīdītī" ienākuši vairāki pusaudžu vecuma bērni. Ģimenē ierasts, ka mazus bērnus vecāki ved uz bērnudārzu un paši dodas uz darbu, pēc tam sākas skolas gaitas. Daudziem "Sprīdīša" bērniem šis process ir izpalicis. Viņiem izglītība arī var nebūt vērtība, jo vērtību sistēma ir citāda. Daudzi no šo bērnu vecākiem strādā gadījuma darbus vai nestrādā vispār, pārtiekot no pabalstiem.
"Sprīdītī" ir katrā mājā ir pieci audzinātāji, kas strādā maiņās, darba dienās arī sociālais darbinieks un auklīte. Bērniem parasti saikne veidojas ar vienu vai diviem darbiniekiem, bet tas prasa ļoti ilgu laiku un drošības sajūtu. Drošības sajūta ir tā, kas "klibo", jo bērns vairs netic nevienam. Viņiem ir šī sajūta, ka viņu negrib jau viņa mamma un tētis, tādēļ ir lielais jautājums, "kāpēc es vispār esmu", un "kāpēc lai mani kāds gribētu un mīlētu", skaidroja Grope.
Viņa norādīja, ka tam klāt vēl nāk trauksme, jo šiem bērniem jau neviens nejautā, vai viņi grib, lai viņus izņem no ģimenes. Bērni iestādē ierodas ar visu savu pieredzes bagāžu, savām sāpēm un traumām, un ļoti liels laiks esot vajadzīgs, lai varētu sākt veidot šīs attiecības un virzīt bērnu viņa attīstībai vajadzīgajā virzienā.
Grope strādā ar bērnu namu "Sprīdītis" trīs gadus, tā ir viena no struktūrvienībām, kuru viņa vada. Šai laikā neviens bērns neesot atgriezies bioloģiskajā ģimenē. Divi bērni esot devušies uz audžuģimenēm, bet tie, kas sasniedz pilngadību, dodas prom.
Bērni, kuri jau ir izveidojuši "baru", kā noticis pēc minētās pusaudžu ierašanās pagājušajā vasarā, grib būt piederīgi šai domubiedru grupai, ne vienmēr ievērojot iekšējās kārtības noteikumus, jo viņiem ir citas autoritātes. Šai grupā viņi beidzot jūtas vajadzīgi, un tas ir viņiem interesanti un aizraujoši viņu izpratnē.
Jautāta par disciplinēšanas iespējām, līdzīgām metodēm, kādas lieto ģimenēs, piemēram, aizliegt lietot datoru, telefonu vai noteikt mājas arestu, sociālā darbiniece atbild, ka "nestādās priekšā, kā šādu mājas arestu varētu šajos apstākļos piemērot". Uz bērniem ar smagām uzvedības un atkarības problēmām ierastie vecāku ierobežojumi nedarbojas - viņiem vienkārši ir vienalga. Visefektīvāk ar šādiem "smagiem" bērniem strādāt var tad, ja viņiem ir iespēja dzīvot pa vienam, uzsver Grope.