Latvijas koncertdzīves organizētājus ir satriekusi leģendārā koncertdārza "Pūt, vējiņi!" pārbūve Liepājā. Ar 2,44 miljonu eiro budžetu ir bijis par maz, lai izbūvētu pietiekošā skaitā pastāvīgās tualetes, taču citiem arhitektūras "brāķiem" īsta izskaidrojuma nav, vēsta LTV raidījums "Kultūršoks".
Gan projekta autori - SIA "Lejnieku projektēšanas birojs", gan pasūtītāji - Liepājas dome ar paveikto ir apmierināti. Arhitekts Andis Sīlis atzīst, ka koncertdārza "Pūt, vējiņi!" rekonstrukcija kārtējo reizi parāda, ka Latvijas nelaime ir vispārēja valsts pārvaldes nekompetence kultūras būvju investīciju menedžmentā.
Rekonstruētais koncertdārzs "Pūt, vējiņi!" sezonu atklās maija beigās
Sākoties biļešu tirdzniecībai uz vērienīgo koncertdārza "Pūt, vējiņi!" atklāšanas koncertu maija beigās, uz Liepāju apskatīt rekonstruēto rokmūzikas kulta vietu devās arī vietējo mūzikas dzīves organizētāju delegācija. Viņi par arhitekta Mikus Lejnieka biroja darbu nav sajūsmā un uzskata, ka nopirkuši kaķi maisā. Līgumi par plānotajiem koncertiem, vasaras uzvedumiem un šoviem noslēgti, pieņemot, ka tie tiks noturēti laikmeta prasībām atbilstošā būvē.
Tās pat ir grūti nosaukt par kļūdām, par tādām lietām, manuprāt, jebkuru arhitektūras studentu atlaistu no augstskolas bez iespējas atgriezties studēt,
uzskata pasākumu producents Juris Millers.
Viņš sev nepieņemamo koncertdārza arhitektūras risinājumu uzskaiti sāk ar skatuvi, kura ieturēta gaišos toņos, lai gan koncertiem ar gaismu izmantošanu vajadzīgs tumšs fons, lai izceltu nepieciešamos elementus.
Betona pakāpieniem ir asas malas, nav drošības barjeru. Līstot lietum, pirmo rindu skatītājiem draud sēdēšana peļķēs, jo grīdas līmenis ir zemāks par ūdens novadīšanas reni.
Pēc Jura Millera domām ir apdraudēta arī mākslinieku drošība: "Arhitekts ir ļoti smuki zīmējis oļus zem skatītāju soliem koncertzāles aizmugurē, bet nav padomājis par to un, acīmredzot, arī nemaz nezina, ka saskaņā ar drošības noteikumiem publiskos pasākumos ir aizliegts ienest jebkādus priekšmetus, piemēram, stikla pudeles vai tamlīdzīgus, ar kuriem varētu trāpīt māksliniekam. Ja, piemēram, koncerts ir tādai publikai, kura vairāk izklaidējas nevis no tā, kas ir uz skatuves, bet no tā, kas ir bārā, tad šie skaistie, baltie oļi, kas ir zem krēsliem, ļoti ātri var pārvērsties par apzinātu vai neapzinātu ieroci šo cilvēku rokās."
Visskaļākais pārmetums rekonstruētā koncertdārza autoriem ir labierīcību trūkums, kuru stacionārai izbūvei pienācīgā skaitā naudas nepietika. Arhitektūras kritiķe Indra Ķempe to sauc par "VIP kļūdu":
"Vai spējat iedomāties 1441 cilvēku ar 2 podiem?! Es gribētu, lai kādreiz šie cilvēki, kas tā lietas risina, izīrē smadzenes. Šo kļūdu nevar ar avīzi piesegt."
Problēmas ir arī ar invalīdiem izbūvēto tualeti. "Pie vēsturiskās ieejas ir plakne, kur varētu iebraukt invalīdi ar ratiem, bet invalīdu tualete ir tieši perpendikulāri no tās, pretējā pusē pie pašas skatuves ēkas. Tur visur ir kāpnes. Lai invalīds nokļūtu uz tualeti, viņam ir jābrauc ārā uz ielas, jābrauc pa trotuāru riņķī. Parēķināju - apmēram 300 metri ceļš turp un atpakaļ. Ja būtu uztaisīta uzbrauktuve, varētu ērti izbraukt no sēdvietas un 20 metru rezultātā nokļūtu uz tualeti," stāsta mūzikas un pasākumu producents Aivars Hermanis, kuru pašvaldība ir pieaicinājusi sagatavot koncertdārza "glābšanas plānu".