Lai kāpās trīskāršā liegumā iebūvētu brīnišķīgu namīpašumu, ir jāatrod pazīmes par tur esošu vai kādreiz bijušu būvi. Pat pamatu paliekas būtu pilnīgi pietiekamas, lai piemērotu izņēmuma punktu Aizsargjoslu likumā. Daži akmeņi. Bet te dabā bija saglabājies dēļu slietenis ar šīferu jumtu, ķieģeļu būcenis un vēl aprūsējis metāla skatu tornis.
«Valsts vides dienests noraida pieņēmumu, ka šajā konkrētajā gadījumā saskatāma līdzība ar plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušo tā saucamo māja-kuģis gadījumu.» Tā paziņojusi galvenā iestāde, kas atbildīga par apbūves kontroli aizsargājamās dabas teritorijās, un šī ir ļoti, ļoti aizsargājama teritorija.
Ko rāda Zemesgrāmata
Īpašums atrodas pašā Baltijas jūras krastā - piekrastes joslā, Ovīšu dabas liegumā, lībiešu kultūrvēsturiskajā teritorijā Līvu krasts. Kā liecina Zemesgrāmatas informācija, kādreiz padomju armijai piederējušais robežsardzes postenis 1994. gadā par 611 latiem un 92 santīmiem ar Tārgales pagasta padomes lēmumu pārdots Centai Kārkliņai. Savukārt 2009. gadā par 70 280 latiem no viņas īpašumu pārpirka degvielas ražotājs Juris Galvanovskis. Tagad dēļu slieteņa, šķūņa un garāžas vietā uzceltas trīs divstāvu ēkas. Saimnieka māja, viesu māja un pirts. Ar pelēcīgo dēļu apdari tās lieliski iekļaujas vidē. Un, protams, izmantota arī iespēja uzbūvēt privātu skatu torni. Ko gan vēl vairāk varētu vēlēties pensijas gadu baudīšanai - jūra, skaistie saulrieti un zveja draugu kompānijā.
Neatkarīgā jau vēstīja, ka tieši ekskluzīvās atrašanās vietas dēļ šis īpašums plašākai sabiedrībai vairākus gadus palicis nepamanīts un nenovērtēts. Tikai šopavasar, koronavīrusa iztramdīti, rīdzinieki aizdevušies līdz lielajai jūrai un pamanījuši pašā krastā uzbūvētās ēkas. Acīgie ceļotāji te uzreiz saskatīja līdzību ar stāstu par māju-kuģi, ko cits degvielas miljonārs Argods Lūciņš bija uzslējis neatļautā vietā jūras krasta aizsargjoslā Ulmales stāvkrastā. Tas noticis ap to pašu laiku - pirms astoņiem gadiem.
Pirts nedaudz uzblīdusi
Tomēr atšķirībā no Lūsiņa - Galvanovskis gājis likumīgo ceļu, lai arī ne viss tur izdarīts simtprocentīgi atbilstoši Valsts vides dienesta priekšrakstiem. Pirts uzbūvēta lielāka, nekā bija atvēlēts tehniskajos noteikumos. Tā vēsta Valsts vides dienests:
«VVD izsniedza atzinumu (10.02.2014.) par būves gatavību ekspluatācijai, kurā atzina, ka skatu torņa, saimnieka mājas un viesu mājas rekonstrukcijā ievērotas tehniskajos noteikumos izvirzītās vides aizsardzības prasības un neiebilst to nodošanai ekspluatācijā. Vienlaikus tika atzīts, ka pirts ēkas rekonstrukcijā nav ievērota tehnisko noteikumu prasība, kas nosaka, ka pirts ēkas būvapjoms jāsaglabā esošais. VVD nepiekrita pirts ēkas nodošanai ekspluatācijā. Pēc VVD atzinuma saņemšanas - pašvaldības, šajā gadījumā Ventspils novada būvvaldes, kompetencē bija vērtēt un lemt par tālākām nepieciešamām darbībām, lai pirts ēku varētu nodot ekspluatācijā.
Gala lēmumu par būvju pieņemšanu ekspluatācijā pieņem būves pieņemšanas komisija. Vienlaikus jānorāda, ka tikai pašvaldības būvvalde ir tiesīga likt nojaukt vai pārbūvēt ēku, kas izbūvēta, neievērojot izvirzītās prasības.»
Protams, ir pagājuši daudzi gadi, un neviens tur negrasās kaut ko jaukt nost. Patiešām, kāda vairs starpība - metrs turp vai šurp, ja būvniecība legāla un atrodas tālu prom no publikas acīm.
Likumīga viltība
Tomēr principiāls ir jautājums par piemērotā likuma izņēmuma burtu un garu. Situācijā, kad lielākajai daļai sabiedrības iegūt īpašumu pie jūras tieši dabas aizsardzības vārdā ir aizliegts, turīgi, apsviedīgi vai politiski ietekmīgi cilvēki gadu no gada pamanās piemeklēt izņēmumus, lai tiktu pie savas sapņu mājas. Vajadzīga kaut vai tikai smiltīs ieputinātu akmeņu kaudze.
Valsts vides dienests izņēmuma piemērošanu skaidro šādi:
«Saskaņā ar Aizsargjoslu likumu (36. pantā) ir noteikts vispārīgs aizliegums Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē krasta kāpu aizsargjoslā celt jaunas ēkas un būves, kā arī paplašināt esošās. Tomēr šim aizliegumam ir noteikti seši izņēmumi. (..)
Konkrētajā gadījumā būvniecība bija iespējama, pamatojoties uz Aizsargjoslu likumā (36. panta (2) daļas 1) punkta c) apakšpunktā) noteikto izņēmumu, tas ir, saskaņojot ar attiecīgo VVD reģionālo vides pārvaldi (respektīvi, veicot ietekmes uz vidi sākotnējo izvērtējumu) un atbilstoši vietējās pašvaldības teritorijas plānojumam, ja tiek pārbūvētas esošas ēkas un būves. Pārbūvējot esošas dzīvojamās ēkas, kuru platība ir mazāka par 150 kvadrātmetriem, to platība pēc pārbūves nedrīkst pārsniegt 150 kvadrātmetru. Turklāt «iepriekšēja apbūve» Aizsargjoslu likuma izpratnē ir likumīgi uzbūvētas būves vai ēkas (vai to pamati), kuras konstatējamas dabā. Pielikumā fotogrāfijas, kas apliecina, ka dabā tika konstatēta «iepriekšēja apbūve”».
Amizants pastāsts no Vidzemes
Uz iepriekšējas apbūves un «veciem pamatiem» jūras piekrastē tapušas daudzas ekskluzīvas villas, daudz ambiciozākas un bezgaumīgākas par šajā stāstā aprakstīto. Un gan jau taps arī jaunas. Pēc Neatkarīgās publikācijas Brīnišķīgs īpašums trīskāršā liegumā Kurzemes kāpās (16. aprīlis), amizants pastāsts ienācis no Vidzemes jūrmalas:
«Netālu no mūsu īpašuma 90. gados kāpās no turpat pie jūras savāktiem akmeņiem tika uztaisīti mākslīgi mājas pamati, kas tagad jau ir ieauguši kokos un izskatās ļoti ticami. Pirms diviem gadiem blakus tiem pamatiem tika atvesta un uzslieta puspuvusi guļbaļķu pirtiņa, kura izskatās, ka tur stāvējusi 100 gadu. Vismaz pagaidām dienesti atļauju būvēties nedod, bet gadi iet un darbinieki, kuri zina, ka tā ir afēristu shēma, nomainīsies, un kāds jauns, iespējams, papildus motivēts, ierēdnis dos «zaļo gaismu», un kārtējais miljonārs realizēs savus «slapjos sapņus» jūras krastā.