Labklājības ministre Ramona Petraviča pieteikusi reformu valsts sociālās aprūpes centros, piedāvājot sabiedriskajai apspriešanai divu centru apvienošanas projektu. Valsts sociālās aprūpes centros neapšaubāmi reforma ir nepieciešama, taču piesardzīgus dara argumentācija, kādu ministrija un labklājības ministre kā politiķe izmanto, lai paskaidrotu, kāpēc jau jūlijā jāapvieno divi lieli centri, kuru sastāvā strādā virkne mazu aprūpes centru jeb pansionātu.
Valsts sociālās aprūpes centri ir valsts pilnībā finansētas ilgstošas aprūpes iestādes, kurās dzīvo cilvēki ar invaliditāti un psihiskām saslimšanām, kā arī bez vecāku gādības palikuši bērni. Pašlaik valsts aprūpes centros dzīvo vairāk nekā 3000 cilvēku. Kopumā Latvijā ir pieci valsts sociālās aprūpes centri, kuriem ir vairākas filiāles - šādu aprūpes centru shēmu izveidoja jau pirms vairākiem gadiem, līdzīgi kā tagad - plānojot ietaupīt administratīvos izdevumus. Ja ir viens centrālais pansionāts, izdevumiem jābūt mazākiem, jo arī administratīvo darbinieku mazāk. Katru gadu Latvijā tiek slēgta kāda no valsts sociālās aprūpes centru filiālēm - pēdējie slēgtie ir aprūpes centrs Baldonē, kā arī centrs Lubāna Vidzemē (tiesa, šī filiāle «skaitījās» pie centra Latgale), kas gan sastapās ar lielu sabiedrības un vietējo pašvaldību neizpratni. Neraugoties uz iebildēm, centru slēdza un iedzīvotājus pārcēla uz citiem aprūpes centriem.
No jauna izsludinātajā reformā vismaz pagaidām nav runa par kādas filiāles iespējamu slēgšanu, vismaz pagaidām. Labklājības ministrija sagatavojusi rīkojuma projektu, ko piedāvā sabiedriskai apspriešanai. Tas paredz valsts sociālās aprūpes centra Vidzeme reorganizāciju un pievienošanu valsts sociālās aprūpes centram Zemgale. Ministrijas oficiālais viedoklis, kāpēc nepieciešama šāda reorganizācija, ir sekojošs: «Labklājības nozare mērķtiecīgi virzās uz darba procesu pārskatīšanu, kas secīgi nozīmē iestāžu un administrāciju skaita samazināšanu.» Ministrija vēlas centralizēt atbalsta funkcijas, tāpēc izvērtē «radniecisko funkciju apvienošanas iespējas, kā arī mazo iestāžu darbības lietderību». Zemgales un Vidzemes apvienošana paredzēta šā gada 1. jūlijā. Pašlaik aprūpes centrā Vidzeme ilgstošas aprūpes pakalpojumu saņem 652 klienti un ir nodarbināti 378 darbinieki, bet Zemgalē ir 749 klienti un nodarbināti 464 darbinieki. Reorganizācijas ietvaros paredzēta administrāciju apvienošana, savukārt jau pēc apvienošanas tiks izvērtēti atsevišķu darbinieku veicamo darbu apjoms un pienākumi.
Vidzemes centrā apvienotas trīs filiāles, kas atrodas Rūjienas novadā (Rūja), Valkā un Ropažos, savukārt Zemgalē ir piecas filiāles Ziedkalni, Līvbērze, Jelgava, Iecava un Ķīši. Apvienojot abus centrus, Labklājības ministrija par funkciju un saistību pārņēmēju noteikusi centru Zemgale, jo, kā skaidrots rīkojuma projektā, lielākajam centram jāpievieno mazākais. Visus ar reorganizāciju saistītos izdevumus Labklājības ministrija nodrošinās piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Rīkojumā teikts, ka reorganizācijas ietvaros nav plānota Vidzemes darbinieku atbrīvošana, savukārt ministrijas paziņojumā par uzsākto reformu minēts, ka pēc divu centru administrāciju apvienošanas samazināsies darbinieku skaits, kas arī, visticamāk, ir galvenais mērķis, lai piepildītu politiskās ambīcijas. Par to vedina domāt labklājības ministres R. Petravičas teiktais par šo reformu: «Valsts pārvaldes iestāžu un ierēdņu skaita samazināšana ir ne tikai valsts reformu plāna uzdevums, bet arī partijas KPV LV viens no pamata uzstādījumiem partijas priekšvēlēšanu programmā.» Tiesa, nevienā no dokumentiem, kurus publiskojusi ministrija, pašlaik nav minēts, vai un kāds būs ierēdņu skaita samazinājums, kā arī jāpiebilst, ka aprūpes centros faktiski ierēdņi nemaz nestrādā, jo galvenais darbaspēks ir dažādu līmeņu aprūpētāji vai tehniskie darbinieki.
Tomēr nevar teikt, ka ambīcijas ir tikai politiskas, jo dokumentā, kas gan ir izstrādes stadijā, tomēr ir minēti citi mērķi šādai reorganizācijai, kas saistīti arī ar sociālo aprūpi, piemēram, «efektivizēt sociālo pakalpojumu sniegšanu» vai «ieviest vienveidīgu pieeju pakalpojumu sniegšanā personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem».
Kā ieguvumi no šādas reformas minēti arī finanšu resursu ietaupījums, kvalitatīvāki un sabiedrībai pieejamāki, un saprotamāki pakalpojumi.
Jāatgādina, ka sociālās aprūpes jomā Labklājības ministrija īsteno deinstitucionalizācijas plānu, lai kopumā samazinātu ilgstoši sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku skaitu. Mērķis ir panākt, lai pēc iespējas vairāk cilvēku dzīvotu sabiedrībā. Tomēr centru apvienošanas reformas kontekstā par šo jautājumu netiek runāts.
